Igaunijā jauna valdība, trešdaļa ministru — nācionālistiem


“Gimene. Tauta. Valsts” ievietojusi manu rakstu par jauno Igaunijas valdību.

Igaunijā jauna valdība, trešdaļa ministru — nācionālistiem

Vakar Igaunijas prezidente apstiprināja jaunu valdību, kuŗā ietilpst nācionālistu Konservātīvā tautas partija, bet kuŗā nav vēlēšanās visvairāk balsu un vietu guvušās līberāļu Reformu partijas. Vakarā pēc 3. marta parlamenta vēlēšanām diez vai kāds paredzēja tādu iznākumu. Tāpēc vērts aplūkot Igaunijā notikušo un tā mācības.

Pirmkārt, vēlēšanu iznākumi un to salīdzinājums ar iepriekšējām, 2015. gada Valsts domes vēlēšanām:

Partija Balsis (%) +/- 2015. Vietas +/- 2015.
Reformu 28,9 +1,2 34 4
Centra 23,1 -1,7 26 -1
Konservātīvā tautas 17,8 +9,7 19 12
“Tēvzeme” 11,4 -2,3 12 -2
Sociāldēmokratiskā 9,8 -5,4 10 -5
Citas 9,0 -1,5 0 -8

Igaunijas Valsts domes vēlēšanu uzvarētāji pa vēlēšanu iecirkņiem. Attēls: delfi.ee

Lielākie vēlēšanu uzvarētāji bija nācionālisti, kuŗu sekmes vairāk nekā dubultojās. Panākumi tika gūti, nevis cenšoties uzsēsties uz diviem krēsliem (tas ir, flirtējot ar līberālismu), bet ar skaidru nācionālisma polītiku. Daudzviet laukos, īpaši tuvāk Latvijai, Konservātīvā tautas partija bija pirmā vietā.

Otrkārt, cienījamas sekmes bija līberāļu Reformu partijai, kas sasniedza visu laiku labāko rezultātu. Pēcvēlēšanu vakarā šķita, ka viss Reformu partijas rokās: iesi pa labi, izveidosi labēju koalīciju ar Konservātīvo tautas partiju; iesi pa kreisi, izveidosi lielo koalīciju ar pakreiso pastāvīgo reformistu sāncensi Centra partiju; iesi uz priekšu, izveidosi līberālu koalīciju ar labēji centrisko “Tēvzemi” un sociāldēmokratiem. Un te izlīda līberāļu āža kāja: augstprātība. Proti, līberāļu dzinulis ir baudkāre un neaprobežota tās apmierināšana. Tāpēc, kad līberāļiem šķiet, ka viņi varētu gribēto dabūt, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, viņi arī nerēķinās. Konkrēti, šai reizē Reformu partija paziņoja, ka ar nācionālistiem kopā neies, bet pārējām partijām izvirzīja tādus koalīcijas noteikumus, ka vienīgi lielākie vēlēšanu zaudētāji sociāldēmokrati bija gatavi tiem piekrist. Un alkatība iegāza: citi polītiskie spēki saprata, ka, arī nebūdami domubiedri, var izveidot valdību, kas būs kolēģiālāka un kuŗā tiem katram būs lielāka teikšana, nekā kopā ar Reformu partiju.

Treškārt, šķiet, lielākais pārsteigums ir, kā var igauņu nācionālisti (Konservātīvā tautas partija) iet kopā ar Centra partiju, ko mēdz dēvēt par Putina partiju Igaunijā. Taču Centra partija atšķiŗas no Latvijas “Saskaņas” gan elektorātā, gan īstenotā polītikā, gan tēlā, un Igaunijas polītikā jau kādus gadus nav nepārkāpjamu sadarbības robežu.

“Tēvzeme” un sociāldēmokrati 2016. gadā atzina Centra partiju par piemērotāku vadīt valdību Reformu partijas vietā, un savā valdīšanas laikā Centra partija nemaz tik putiniska nebija. Iznākumā šogad vēlēšanās tās atbalsts pārvietojās no pārkrievotiem rajoniem uz igauniskiem: pārkrievotajā Austrumviru apriņķī kritās par 8,3%, salīdzinot ar iepriekšējām Valsts domes vēlēšanām 2015. gadā, Tallinas 2. vēlēšanu apgabalā, kur ietilpst galvenais kolonistu guļamrajons Lasnamē, saruka par 5,1%, savukārt igauniskos apvidos bija nelieli plusi, un salās un Rietumu apriņķī, kur igauņu >95%, pieaugums bija pat 4,9% (līdz 17,9%). Vēlēšanu iznākumos redzams, ka Centra partija daudzviet guvusi 20 un 30% balsu vietās, kur igauņu >90% — kaut kas pilnīgi neiedomājams Latvijas “Saskaņai”.

Arī Reformu partija šogad bija gatava ņemt centristus valdībā — un lieta izjuka ne jau nepieņemamas Centra partijas etnopolītikas dēļ. Līberālā prezidente Kersti Kaljulaida valdības tapšanas laikā devās uz Krieviju, kur tikās ar Putinu, un oficiālie viņas vēstījumi par tikšanos bija tik salkani, ka pat Lietuvas sociāldēmokratu ārlietu ministrs Lins Linkevičs bija spiests norādīt: nav labi leģitīmizēt Putina režīma neģēlības.

Atgriežoties pie koalīcijas partneŗiem, nācionālistiem izšķirīgais bija, ka koalīcija ar centristiem ir vienīgā iespēja kaut daļēji īstenot savu programmu. Grūtāk bija centristiem: vienā pusē jaunākā partneŗa loma reformistu vadībā, otrā pusē premjera amata saglabāšana, taču komplektā, visticamāk, ar krievu un pārkrievoto sveštautiešu atbalsta zušanu. Krieviskais centristu spārns neatbalstīja koalīciju ar igauņu nācionālistiem, taču palika mazākumā, un viens no ievērojamākiem tā pārstāvjiem Raimonds Kaljulaids (Igaunijas prezidentes pusbrālis) jau izstājies no partijas un kļuvis neatkarīgais deputāts.

Ceturtkārt, līberāļu cerība bija, ka Centra partijā un “Tēvzemē” radīsies pietiekami daudz neapmierināto ar Konservātīvo tautas partiju. Tāpēc valdības tapšanas gaitā putinisti un līberāļi vienā balsī — gan polītiķi, gan plašsaziņas līdzekļi — centās visādi nomelnot nācionālistus un piespiest valdības partneŗus atteikties no Konservātīvās tautas partijas. Pirmā nopietnākā spēku pārbaude bija balsojums par Valsts domes spīkera amatu, kam bija izvirzīts nācionālistu kandidāts. Aizklātā balsošanā vienīgais topošās koalīcijas atkritējs bija jau minētais R. Kaljulaids. Pēc tam prezidente vēl deva pēdējo iespēju reformistiem un par premjera kandidāti nosauca viņējo līderi Kaju Kallasu. Tak viņas valdības sarunas notika ar pārplīsuša pūšļa harismu, un 15. aprīlī Valsts dome Kallasu noraidīja.

Piektkārt, kā jau teicu, nācionālistiem koalīcija ar centristiem ir vienīgā iespēja kaut daļēji īstenot savu programmu. Ko tad izdevies iekļaut valdības programmā un ko ne? Vispirms jau pieci ministri no piecpadsmit, ieskaitot finanču un iekšlietu. Valsts budžetā 2% IKP aizsardzībai (bet ne 2,5%, kā Konservātīvās tautas partijas programmā). Robežsardzes nostiprināšana Krievijas robežā (bet ne militārizēšana, kā programmā). Stingra imigrācijas polītika un tās paturēšana pašu, ne ES ziņā. Tieša dēmokratija — ieviest pilsoņu tiesību ierosināt likumus un izlemt jautājumus tautas nobalsošanā bez parlamenta starpniecības. Nācionālisti jau solījušies izmantot to, lai satversmē noteiktu, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība (kā tas ir pie mums Latvijā), un atceltu kopdzīves likumu. Tikām kopdzīves likuma ieviešana tiek apturēta. Savukārt nav izdevies izbeigt valsts financējumu nedzimušu bērnu slepkavošanai.

Valdības panākumus pilsoņi parasti vērtē vēlēšanās. Pēc mēneša gaidāmas Eiroparlamenta vēlēšanas, taču tās ir tik tuvu, ka būs vairāk par koalīcijas izveidošanas faktu, ne pirmā mēneša darbiem, un par atsevišķiem kandidātiem (Igaunijā ievēlē vēl mazāk Eiroparlamenta deputātu nekā Latvijā, un personību iespaids ir drīzāk vēl lielāks). Laiks rādīs, cik lielā mērā jauno valdību izdosies izmantot igauņu tautas labā. Pagaidām izskatās cerīgi.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi


“Gimene. Tauta. Valsts” ievietojusi manu rakstu par Somijas parlamenta vēlēšanām un nācionālistu panākumiem tajās.

Somijas parlamenta vēlēšanas: nācionālistu panākumi

Divu visvairāk balsu guvušo Somijas partiju vadītāji: Somu partijas Jusi Hallaaho pa kreisi un sociāldēmokratu Anti Rinne pa labi. Foto: Marti Kainulainens, Lehtikuva

Salīdzinot ar iepriekšējām, 2015. gada parlamenta vēlēšanām, Somu partija sasniegusi aptuveni tādu pašu līmeni: par 0,2% mazāk balsu, par vienu mandātu vairāk — tomēr tā atzīstama par lielāko uzvarētāju šīgada vēlēšanās. Kā tā? Tā dēļ, kas noticis starp vēlēšanām.

2015. gada vēlēšanās Somu partijai bija cienīgi panākumi (17,7% balsu un 38 vietas parlamentā no 200), un tā pirmoreiz iekļāvās valdībā. Taču izrādījās, ka valdība neturas pretī trešās pasaules migrantu iebr[a]ukšanai: 2015. gadā patvēruma meklētāju skaits uzlēca līdz 32,5 tūkstošiem, salīdzinot ar 3,7 tūkstošiem 2014. gadā, kaut nevienā Somijas kaimiņzemē nekādi kaŗi nenotika, no kuŗiem Somija būtu pirmā drošā valsts, kur bēgļiem meklēt patvērumu. Somu partijas atbalsts strauji kritās, un 2016. gada sākumā paslīdēja zem 10%. 2017. gadā notika partijas priekšsēdētāja vēlēšanas, kur somiskāks kandidāts Jusi Hallaaho uzvarēja līberālāku. Atbildot uz to, premjers paziņoja, ka vairs neredz vietu Somu partijai valdībā. Somu partijas līberālākais spārns paklausīja un pameta partiju. Zaudējumi bija visai ievērojami: visi pieci ministri, ieskaitot iepriekšējo partijas vadītāju Timo Soini, kā arī vairākums parlamenta deputātu (frakcijā no 38 deputātiem palika 17). Tiesa, partijas reitings diži nekritās un palika 8…9% līmenī. Lūk, ar šiem skaitļiem arī jāsalīdzina svētdien gūtie 17,5% balsu un 39 vietas, un tāpēc Somu partija ir lielākā šīgada vēlēšanu uzvarētāja.

Kā tai izdevās kopš novembŗa dubultot atbalstu un atgriezties 2015. gada līmenī? Bija gan iekšēji, gan ārēji apstākļi. Iekšēji bija tas, ka stingra nācionālisma polītika un Jusi Hallaaho [personība] pretēji partijas atkritēju un ārpuspartijas līberāļu tēlojumiem ir visai atbalstīta tautā. Vēlēšanās Hallaaho kļuva par vispopulārāko Somijas polītiķi ar 30,5 tūkstošiem personīgo balsu, salīdzinot ar 24,4 tūkstošiem tuvākam citas partijas sekotājam. Savukārt partiju pametušais līberālākais spārns vēlēšanās izgāzās ar 1,0% balsu un 0 vietām. Nozīmīgs ārējs apstāklis bija, ka decembrī atklājās: trešās pasaules imigrācija arī Somiju “bagātinājusi” ar līdz šim nebijušu vietējo meiteņu seksuālu izmantošanu un izvarošanu. Oulu vēlēšanu apgabalā Ziemeļsomijā, kur šiem noziegumiem pievērsta lielākā uzmanība, Somu partijas atbalsts, salīdzinot ar 2015. gadu, audzis visvairāk — par 4,2% līdz 20,4% (nākamais lielākais pieaugums kādā vēlēšanu apgabalā ir 1,6%).

Kas tālāk? Valdības veidošana. Citas partijas priekš vēlēšanām teicās ar Somu partiju kopā neiet. Taču sadrumstalotība tāda, ka pirmoreiz Somijas vēsturē neviena partija nav guvusi 20% balsu, pat 18% ne. Pirmā roka sociāldēmokratiem, un viņi var vai nu veidot trīs partiju koalīciju ar nupat vēl nikni pelto līdzšinējā premjera Centra partiju, vai vismaz četru partiju koalīciju bez Centra partijas. Vai arī, kaut mazāk ticams, līberālā Tautas apvienība un Centra partija var tomēr pārdomāt un izdomāt iztikt bez sociāldēmokratiem, un atkārtot 2015. gadu — valdību ar Somu partiju. Lai kas notiktu turpmāk, nācionālistiem Somijas parlamentā būs lielāka ietekme nekā līdz šim.

%d bloggers like this: