Vai Lielbritanijas izstāšanos no ES nepieļaus, un kādas tam būs sekas


Ir viens naktī 30. martā. Brīdis, kad Lielbritanijai atbilstīgi tautas nobalsošanas iznākumam bija jāizstājas no Eiropas Savienības. Bet tas nav noticis.

Izstāšanās manās acīs — neatkarīgi no paša attieksmes — vienmēr bijusi kas tāds, kam noticēšu tikai tad, kad tas notiks. Vispirms: vai tiešām Konservātīvā partija savā 2015. gada priekšvēlēšanu manifestā iekļaus solījumu rīkot nobalsošanu par izstāšanos. Iekļāva. Tad: vai tiešām konservātīvie uzvarēs vēlēšanās? Pretēji vairumam aptauju — uzvarēja. Tad: vai tiešām Konservātīvā partija pildīs savu priekšvēlēšanu solījumu un sarīkos nobalsošanu par izstāšanos no ES? Pildīja un sarīkoja. Tad: vai tiešām briti nobalsos par izstāšanos? Tiešām nobalsoja, un joprojām jūtos pateicīgs un pagodināts, ka varēju būt klāt vēsturiskajā notikumā. Tad: vai tiešām vartuŗi godprātīgi izpildīs tautas gribu un pieļaus Lielbritanijas izstāšanos no ES? Atbilde bija gaidāma šonakt…

Vartuŗi gan ir dažādi. Vieni atbalsta Lielbritanijas izstāšanos. Otri paši neatbalsta, bet uzskata, ka tautas izvēle jāciena un jāpilda. Trešie tautas gribu neciena, bet jūtas spiesti to pildīt bailēs par savu polītisko nākotni. (Te prātā ataust teiciens, ka valstī laba kārtība ir nevis tad, kad pie varas labi cilvēki, bet tad, kad arī slikti cilvēki, būdami pie varas, spiesti darīt labas lietas.) Ceturtie tautas izvēlei uzspļauj un gatavi darīt visu, lai pašpasludināto imperiju saglābtu. Turklāt pat Lielbritanijā pašā, par Briseli nemaz nerunājot, pirmie ir mazākumā.

Bet kā vartuŗiem tautas gribu ignorēt ar iespējami maziem polītiskiem zaudējumiem sev? Izlikties, ka nobalsošanas nav bijis, un akmens seju turpināt, kā līdz šim? Neizdosies, nav tik sīka vienība. Turpināt ES paņēmienu pārbalsot nobalsošanu, lai tauta varētu nobalsot “pareizi”? Riskanti, var atkal nobalsot “nepareizi”: aptaujās palicēju nav būtiski vairāk, salīdzinot ar pēdējām aptaujām priekš 2016. gada nobalsošanas vai toreizējo kampaņas sākumu. Turklāt var rēķināties ar lielāku vismaz daļas pilsoņu aizvainojumu un niknumu, ka viņu izvēli ignorē. Sarakstīt tādu izstāšanās līgumu, kas neapmierinātu ne palicējus (jo tomēr izstāšanās līgums), ne neatkarībniekus (jo saglabā ciešu piesaisti Eiropas Savienībai) un tādējādi grautu izstāšanās procesu? Iespējams, bet arī riskanti: pat nepilnīga izstāšanās iekustina kontinentu dreifu Lielbritanijai prom no ES, turklāt vēl pārējās eiropiešu tautas ieraudzīs notikušu neiedomājamo — ka ES kārts ir sitama un no Savienības var tikt vaļā. Ievilcināt izstāšanos līdz bezgalībai, līdz tauta samierinās un aizmirst neatkarības iedomas? Varbūt varētu, bet nav droši, ka tauta pagūs aizmirst līdz nākamām vēlēšanām.

Līdzšinējā notikumu gaita vairāk atgādina pēdējos variantus: izstāšanās pieteikuma ievilcināšana deviņus mēnešus pēc nobalsošanas; ilgas un mokošas sarunas; tāds izstāšanās līgums, kam nav vairākuma Lielbritanijas parlamentā; ES atteikšanās līgumu darīt vairāk pieņemamu Lielbritanijai; izstāšanās modeļu un līguma noraidīšana; nu jau pirmā termiņa pagarināšana… Stāvokli vēl vairāk apgrūtina neatkarībnieku pašu domstarpības.

29. marts, kam bija jākļūst par pēdējo Lielbritanijas dienu Savienības sastāvā, kļuva par dienu, kad Lielbritanijas parlaments trešo reizi noraidīja premjerministres Terēzas Mejas un ES sarunās tapušo izstāšanās līgumu. ES devusi divu nedēļu pagarinājumu līdz 12. aprīlim, lai izlemtu par turpmāko. Augsta varbūtība, ka palicēji saņemsies apvērsumam pret tautas izvēli — atsaukt izstāšanās pieteikumu (“lai turpinātu sarunas un labāk sagatavotu izstāšanos”), rīkot jaunu nobalsošanu (“lai uzklausītu tautas viedokli, ko īsti darīt”) vai jaunas Lielbritanijas parlamenta vēlēšanas (“lai izbeigtu chaosu”), “atlikt” izstāšanos līdz nākamam datumam ceļā uz bezgalību (“lai dotu laiku izlemt, turpināt sarunas un labāk sagatavot izstāšanos”). Uzskatāms rādītājs, kurp lietas virzās, būs, vai Lielbritanijā notiks Eiroparlamenta vēlēšanas. Pieļauju, ka vartuŗiem var izdoties nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos.

Taču, ja tas notiks, tam būs sava cena. Tas būs skaidrs signāls pilsoņiem Lielbritanijā un Eiropas Savienībā: ja jūsu domas atšķiŗas no vartuŗiem, viņi tām uzspļaus; balsot nav jēgas; paruna “ja balsošana varētu ko mainīt, to aizliegtu” nav cinisks pārspīlējums, bet Brīnišķīgās Jaunās Eiropas dzīves īstenība; jūs balsojāt, nekā nedabūjāt, bet Francijā “dzeltenās vestes” gan dabūja kaitīgā degvielas nodokļa atcelšanu — dabūja, izcīnot ielās. Un pilsoņi attiecīgi rīkosies. Un varas atsvešināšanās no tautas izpaudīsies ne tikai vēlētāju aktīvitātes kritumā. Uzdrošinos prognozēt: ja vartuŗiem izdosies nepieļaut Lielbritanijas izstāšanos no ES, 1974. gada valsts apvērsumi nepaliks pēdējie Rietumeiropas vēsturē un vienas paaudzes laikā (tātad līdz gadsimta vidum) redzēsim atkal varas maiņu gāšanas ceļā. Nav pamata iedomāties, ka vartuŗi, kas ir gļēvi pret iebrukumu no dienvidiem, piepeši būs drosmīgi pret labi organizētu un apņēmīgu iekšēju pretinieku. Diemžēl nav arī pamata iedomāties, ka viņi piepeši būs drosmīgi pret iebrukumu no austrumiem.

Advertisements

Eiroparlamenta kandidātu saraksti


Beigusies kandidātu sarakstu iesniegšana Eiroparlamenta vēlēšanām, visi arī reģistrēti. Iesniegts 16 sarakstu — tikpat, cik Saeimas vēlēšanās, un gandrīz visi tie paši. Daži pārdēvēti, lielākā pārmaiņa — SKG apvienību pametusi LSDSP, tās vietā apvienībai piebiedrojusies NSL, un pati apvienība pārdēvēta (polītiskie spēki minēti 2018. gada Saeimas vēlēšanu balsu dilšanas secībā):

Salīdzinot ar senākām Eiroparlamenta vēlēšanām, sarakstu un kandidātu skaits ir gandrīz precīzi tāds pats kā 2004. gadā, tak toreiz ievēlēja deviņus deputātus, tātad šoreiz sāncensība sīvāka:

Tagad daži kandidātu statistikas rādītāji. Dzimumsastāvs:

Kandidātu vecums — šoreiz caurmērā vislielākais:

Izglītība:

Dzīvesvieta — Rīga rūk, Pierīga aug:

Kā studentu pašpārvaldes financētas


Šonedēļ negaidīti tiku uzaicināts pastāstīt Latvijas Studentu apvienībai par studentu pašpārvalžu financēšanas vēsturi, citi LSA vecbiedri esot ieteikuši mani. Bija jāatsvaidzina atmiņas un zināšanas — kā Latvijas laikā bija daļa mācībmaksas un LŪ Studentu padomes uzņēmumi, kā LŪ SP pēc atjaunošanas sāka veidot budžetu, kā tirgot Rīgas satiksmes mēnešbiļetes, kā nonāca līdz 1/200 augstskolas budžeta.

Pirmoreiz mūžā bija LSA Mārstaļu-Vecpilsētas ielas birojā; nebiju gaidījis, ka pieteiktajā “darba grupā” būs atnākuši piektdienas vakaru vadīt vairāk nekā divdesmit cilvēku. Bija interesanti vērot un klausīties tagadējo spriešanu, un ceru, ka mans priekšnesums līdzēja. Vēlu sekmes rītdienas kongresā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Paldies, darbs CVK turpinās


Paldies Nācionālai apvienībai par izvirzīšanu darbam Centrālā vēlēšanu komisijā. Paldies Saeimai par ievēlēšanu komisijā. Paldies CVK kolēģiem par vienprātīgu pārvēlēšanu sekretāra amatā. Darbs turpinās!

Daži jaunās CVK pirmās sēdes mirkļi (foto: Edijs Pālens, LETA):

Ar jauno CVK priekšsēdētāju Kristīni Bērziņu

Sēdes kopskats

Balsošana sēdē

Nedēļas atklājums — Straupes paniņas ar burkāniem un cidonijām


Ne šīs, bet iepriekšējās nedēļas. Ne mans, bet sievas atklājums. Bet arī manā gaumē. Piensaimnieku sabiedrības “Straupe” paniņas ar burkāniem un cidonijām Teikas laukuma veikalā par 0,77 Ls litrā kilogramā. Gan salds, gan skābs, gan mēlē cērt. Nezinu neviena jogurta, kam būtu tik laba cenas un garšas attiecība. Citur Rīgā “Straupe” vēl esot tirgos — Purvciema, Matīsa, Āgenskalna, Centrāltirgū.

Sestdienas autoserviss — “Apriore” Kurbada ielā


“Apriore” gūgles karšu ielas skatā 2014. gada vasarā. Šobrīd izkārtnes un uzraksti maķenīt atšķiŗas.

Kad sestdienas pēcpusdienā piepeši savajagas autoservisa un tu konstatē, ka gandrīz visi ciet vai uzņemas apkalpot tik pirmdien, pagalam tīkami, ka ir tāda “Apriore” Kurbada ielā 4, kas gatava palīdzēt tūlīt pat sestdienas pievakarē.

Atsaucīgi, apkalpo laipni, darbu izdara ātri, par samērīgu cenu, un pirmie seši ķiļi pēc servisa nevainojami. Ja tā paliks, nākamā sestdienas ķibelē uzreiz zināšu, kam zvanīt.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »
%d bloggers like this: