2018. gada augusta statistika: Italijā nelegālas migrācijas pēdējo gadu minims, Spānijā atkal rekords


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, augustā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 11,7 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet zemāk nekā 13,4 tūkstoši jūlijā, taču vairāk nekā pērnā augusta 10,8 tūkstoši. Tāpēc pirmoreiz kopš gadumijas pārtrūcis gada imigrācijas kritiens  — tā augusi no 120 tūkstošiem līdz 121 tūkstotim pēdējā gadā. Statistika rāda ievērojamu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 3,7 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, Italijā augustā nelegāla Vidusjūŗas imigrācija bijusi 1,5 tūkstoši, kas ir daudz mazāk nekā 3,9 tūkstoši pērn augustā un mazāk par jūlija 1,9 tūkstošiem. Gada summa attiecīgi sarukusi no 43 tūkstošiem līdz 40 tūkstošiem, kas mazākais skaits kopš 2013. gada septembŗa. Jaunā (kopš jūnija sākuma) Italijas valdība pildījusi savu solījumu vērsties pret nelegālu imigrāciju.

Grieķijā augustā pa jūŗu ieradās 3,2 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet mazāk nekā 3,7 tūkstoši pērn augustā, taču vairāk nekā 2,5 tūkstoši jūlijā. Gada summa attiecīgi palikusi 34 tūkstošu līmenī, kādā tā turas kopš maija. Minētajiem 2,5 tūkstošiem būtu korekti pieskaitīt tūkstoti, kas ieradušies pāri Turcijas sauszemes robežai (Edirnes piepilsētas un Evras upe), tak ANO bēgļu komisāriāta mājaslapā par šo plūsmu viegli atrodamas vien šīgada ziņas.

Arvien jaunus rekordus sasniegusi nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits 2017. gadā sāka jūtami augt, un gada summa dubultojās no 14 līdz 29 tūkstošiem. Jauns iebr[a]ukšanas vilnis sācies maijā: nelegālu imigrantu skaits uzlēca no 1,7 tūkstošiem aprīlī līdz nebijušiem 8,9 tūkstošiem jūlijā (iepriekš bēgļu komisāriāts ziņoja par 9,6 tūkstošiem jūlijā). Augustā iebr[a]ukušo bijis 7,0 tūkstoši, kas gan mazāk par jūliju, toties daudz augstāk par pērnā augusta 3,1 tūkstoti. Attiecīgi gada summa kāpusi līdz nebijušiem 47 tūkstošiem augustā, kas ir vairāk nekā gan Grieķijā, gan Italijā.

Advertisements

Trīsdesmit gadu polītikā


Jāņa Endeles atklātā stundā 1989. gada pavasarī. Ar LNNK nozīmīti

Šais dienās aprit trīsdesmit gadu, kopš esmu polītikā. 1988. gadā man bija četrpadsmit gadu, atmoda pilnā sparā, tik bez manis. 14. jūnijā biju līdzi māsai uz mītiņu pie tagadējā Kongresu nama, bet uznāca lietus, un aizbraucu mājās. Nācionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanu Arkadijā 10. jūlijā vispār nepamanīju, laimīgi dzīvodamies pa pagalmu ar pagalma biedriem. Tiesa, “Skolotāju Avīzi” un “Padomju Jaunatni” lasīju cītīgi. Bet vasara beidzās, un sākās skola. Mājās no skolas braucu no pieturas pie Augstākās tiesas. Un izrādījās, ka 14. jūnija mītiņam ir sekas, kas mani ievilka polītikā: Lujāna prāva. Bija tāds Modris Lujāns, ko tiesāja par komūnistiem netīkamu plakātu mītiņā, un pie Augstākās tiesas piketēja viņa atbalstītāji. Internetos teikts, ka prāva sākās 21. septembrī un beidzās 30. septembrī. Kādu dienu (ne pirmo prāvas un ne pēdējo) piegāju pie piketētājiem apskatīties, kas tur īsti notiek. Un polītiski atmodos. Vienu piketētāju iegaumēju īpaši, jo viņam bija tādas pašas botes kā man. Tas bija igaunis Uno Orums, īss, tukls, sprogains, nopīpētu balsi. Sākumā biju naivs kā tautfrontietis, piemēram, nožēloju, ka par Latvijas komūnistu priekšnieku ievēlēja Jāni Vagri, nevis gaišo spēku Anatoliju Gorbunovu. Bet jau 1989. gada janvārī Aleksandra Kiršteina dēls Gints, kas mācījās paralēlklasē, mani savaņģoja LNNK Jaunatnes nodaļā. Paldies Voldemāram Burģim par norādi, te 4’14”—4’23” var apskatīties, kāds es biju 1989. gada 1. maija gājienā. Jā, un šogad apritēja divdesmit gadu, kopš esmu savā partijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »

Šogad balsstiesīgo sastāvs varētu būt par ¼ % latviskāks nekā 2014. gadā


Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde publicējusi iedzīvotāju reģistra gada vidus statistiku. Tai ir trūkumi, piemēram, nepilnīga migrācijas uzskaite — sarakstos par 9,1% jeb 175 tk vairāk iedzīvotāju nekā pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām (2101 tk pret 1926 tk) — un nepilnīga tautības uzskaite (52 071 nezināmas tautības iedzīvotājs, salīdzinot ar 8198 CSP rīkotā 2011. gada tautskaitē). Tomēr PMLP dati sniedz priekšstatu par dēmografisko procesu virzību, tiek publicēti bieži (divreiz gadā) un drīz pēc ziņu ievākšanas datuma. Tāpat tieši iedzīvotāju reģistra datus izmanto vēlēšanās, tāpēc vērts uzmest aci, kādas ir jaunākās ziņas par latviešu īpatsvaru pilsoņos.

Dabiskā kustība vairāk darbojas latviešu labā nekā sveštautiešu uzņemšana pilsonībā pret, un Saeima priekš gada noraidīja pilsonības dāļāšanu par dzimšanu Latvijā. Tāpēc 2018. gada pirmā pusgadā latviešu īpatsvars pilsoņos audzis par 0,42‰ un šī gada vidū bijis 72,98% (atmetot nezināmu tautību) — augstākais rādītājs kopš 2007. gada vidus:

Nedrīkst gan aizmirst, ka pēdējo vienpadsmit gadu svārstības notikušas pusprocenta robežās:

Pilsoņu sadalījums pēc tautības un jo vairāk tā maiņa visai līdzinās vēlētāju sadalījumam un tā maiņai. Tāpēc var secināt, ka šogad Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo vēlētāju sastāvs varētu būt par ¼ % latviskāks nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās, un tas var izšķirt viena mandāta piederību. Savulaik pēc 1995. gada Saeimas vēlēšanām Čevera—Zīgerista—Kaula—Jurkāna—Rubika valdības apstiprināšanai pietrūka vienas deputāta balss.

100 gadi 100 kartēs


“Jāņa sētas” karšu apgāds, kur senāk strādāju, pagodināja mani ar ielūgumu uz izdevuma “100 gadi 100 kartēs” vaļā vēršanu Nācionālā bibliotēkā. Sarīkojumā izmantoju iespēju iegūt grāmatu savā īpašumā (paldies, mīļie kolēģi!). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lepna grāmata ar oriģinālu domu: par katru gadu viena karte, kas vai nu izdota tai laikā, vai stāsta par to laiku. Un blakuslappusē apraksts par karti un attēloto parādību. Vairums karšu no Nācionālās bibliotēkas krājumiem, otrā vietā “Jāņa sētas” kartes. Ierobežoto grāmatas izmēru dēļ kartes lielākoties kārdekļi: vai nu fragments, vai samazinātā mērogā. Ja grib pilnu mantu, jāiet uz LNB.

Lieliskākās kartes nav iespējams objektīvi noteikt, jo papildus kartografiskai kvalitātei izšķirīga nozīme ir personīgiem apstākļiem: kādas ir lasītāja intereses un ko viņš ir redzējis vai nav. Tāpēc dalīšos paša domās.

Pirmkārt, karšu izvēle. Kopumā sniedz labu priekšstatu par latviešu tautas un kartografijas gaitām pēdējā gadsimtā. Ja grāmatu būtu gatavojis es, apsvērtu ielikt 90. gadu sākumā pirmo “Jāņa sētas” Rīgas karti (bija tāda tumši zilos vāciņos, atceraties?), kas kļuvusi vērtīga ne tikai ar informāciju, kur toreiz kādi kantoŗi mita, bet arī tālaika reklāmām, kas šobrīd šķiet mazliet smieklīgas. Tāpat 90. gadu sākumā aprakstos pieminēts, tak kartes veidā nav ielikts pirmais “Vade mecum” apgāda autoceļu atlants (atceraties — lillā vākos?). 1987. gada aprakstā nebūtu licis 1989. gada mītiņu foto, bet 1987. gada 14. jūniju pie Brīvības pieminekļa — ir tak foto, ir dalībnieki, var tak dabūt. Latvijas laika beigām būtu apsvēris pēdējo autoceļu atlantu (dzeltenīgos vākos; atceraties, tam atmodas laikā bija faksimilizdevums?) un pēdējo Mantnieka Rīgas karti, kur redzams, cik izbūvēta bija Rīga 30. gadu nogalē un cik skaistas nākotnes izredzes bija. 1931. gadā būtu ļoti gribējis pēdējo Latvijas laika Saeimas vēlēšanu karti, kas lieliski rāda partiju sadrumstalotību, polītiskās, reģionālās, ticības un tautību īpatnības.

Ar zināmu gandarījumu atradu grāmatā vienu savējo karti (kas bijusi mana ideja un kuŗas tapšanā piedalījos) — ES iestāšanās nobalsošanas karti. Ja kāds nezina, izspļauta tautību kartes kopija. No citiem atradumiem varu minēt, ka divās kartēs attēlots vācu kaŗalaika Bērzupes—Džūkstes dzelzceļš, savukārt 1963. gada kartē starp Pilteni—Ugāli—Ventspili parādīts kaut kāds Ugāles rezervāts.

Nobeigumā kartes, kas mani piesaistīja visvairāk:

  • 1976. gada lapā ielikta Rīgas 1977. gada 1:10000 topografiskā karte. Atceros, 90. gadu sākumā kā tāda redzēju aizsargu priekšnieka Jāņa Rības kabinetā Matīsa ielā, un Rīga ar pusceltu Imantu un Purvciemu, bez K. Ulmaņa gatves un Salu tilta un ar salām ap Kojusalas grāvi joprojām šķiet pētāma un pētāma;
  • 1940. gadā ielikta SPRS Augstākās padomes vēlēšanu apgabalu karte. Saprotu, vēlēšanas bija bezjēdzīgas, bet es Latviju vēlēšanu apgabalos sagrieztu jēdzīgāk — un ne tāpēc, ka man ir dators un kalkulātors;
  • 1934. gada 1:25000 Ādažu poligona karte, ko interesanti salīdzināt ar mūsdienām;
  • 1919. gadā ielikta Brīvības cīņu karte, kas izceļas ar īpatnu cīņu attēlošanas veidu un drīzāk ir uzskates līdzeklis klāt pieliktajiem cīņu posmu aprakstiem.

Burvīga grāmata, paldies “Jāņa sētai” un Nācionālai bibliotēkai par kā tāda izdošanu! Viena no diviem vērtīgākiem šīgada grāmatu ieguvumiem. (Otra ir “Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts” (paldies dzimtajai fakultātei!), ko pa vaļasbrīžiem lasu, bet gala vēl neredzu.)

140 vārdu: vēlēšanu novērošana


f64 attēls

Būtiska vēlēšanu daļa ir novērošana. Saeimas vēlēšanu likumā teikts:

18. pants. .. (2) Netraucējot komisijas darbu, vēlēšanu norisi iecirknī vienlaikus var novērot ne vairāk kā divi pilnvaroti novērotāji no katras politiskās partijas vai politisko partiju apvienības, kas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā ir iesniegušas kandidātu sarakstu, kā arī Centrālās vēlēšanu komisijas, attiecīgās republikas pilsētas vai novada vēlēšanu komisijas locekļi un šo komisiju pilnvarotas personas, plašsaziņas līdzekļu pārstāvji. Par pilnvarotu novērotāju nevar būt deputāta kandidāts.

Manuprāt, svarīgākās laba novērotāja īpašības ir godīgums un saprātība. Līdz novērotāja statusam ved divas takas: partijas un bezpartijas. Partijas taka nozīmē iegūt partijas pilnvaru novērot. Bezpartijas: apgūt mācību e-kursu un sekmīgi izpildīt beigu testu. Man personīgi partijas taka tīk labāk: tad novērotājs nav piesiets vienam noteiktam iecirknim. Pieļauju, citās acīs taku atšķirības var darīt pievilcīgāku bezpartijas taku. Mācību kursu un testu izpildīt gan silti iesaku ij partiju novērotājiem, ij iecirknī strādājošiem, ij ikvienam vēlēšanu interesentam.

Šogad pirmoreiz novērošanas kārtība aprakstīta rakstveidā (ievērojot arī Datu valsts inspekcijas un tiesībsarga atzinumu). Tas, domājams, mazinās domstarpību iespējas. Goda lieta, pirms ierasties iecirknī, ir izlasīt šo kārtību, vēlēšanu likumu, mācību e-kursu un iecirkņa darbības instrukciju. Esmu bijis novērotājs un varu apliecināt, ka darbam ir aizraujošs nobeigums — balsu skaitīšanas gaitā pirmiem pasaulē uzzināt rezultātus. Lai sokas!

Raivja Dzintara “Dzīvot valstij”


Nesen ar autora autografu ieguvu savā īpašumā Raivja Dzintara trešo grāmatu “Dzīvot valstij”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ja kāds nezina, autors ir Nācionālās apvienības vadītājs. Uz aizmugures vāka rakstīts, ka šis ir:

“..autora personīgo iespaidu apraksts par ceļu no nelielas domubiedru grupas skolas gados līdz ietekmīgai nacionālai partijai un aktīvai politiskajai darbībai šodien”.

Tomēr “Dzīvot valstij” nav parasti memuāri kronoloģiskā secībā. Grāmata ir trīsdaļīga. Pirmā daļā aprakstītas Raivja domas un pārdomas par dažādiem varas un polītikas aspektiem, saistot ne gluži laika secībā ar autora paša pieredzi. Daži nodaļu virsraksti:

  • Kongress — darbs un svētki vienā;
  • Jaunība politikā;
  • Kā veidojas valdošā koalīcija un valdība?
  • Kas īsteno politiku?
  • Cilvēciskās attiecības politikā.

Protams, darba iznākšanas brīdis pieskaņots pašreizējai vēlēšanu kampaņai, tomēr pēc izlasīšanas varu apliecināt, ka lasāmais būs aktuāls arī 7. oktobrī un nākamos mēnešus un gadus. Tā kā iepriekšējā Raivja grāmata “Ceturtā atmoda” nāca klājā 2010. gadā, tieši priekš autora ievēlēšanas Saeimā, interesanti lasīt par klāt nākušo Saeimas pieredzi. Jo vairāk tāpēc, ka esam vienā partijā un daudz aprakstīto notikumu arī es atceros. Tiesa, domāju, ka labprāt lasītu, arī ja būtu citādos vai pretējos polītiskos uzskatos.

Interesanti lasīt arī, kā Raivis klasificē un apraksta Saeimas deputātu veidus (masu skatu dalībnieki, problēmu ģenerētāji, savas jomas entuziasti, partijas kopējās programmas īstenotāji) un polītikas veidotājus (ierēdņi; eksperti un noteiktās jomas viedokļu līdeŗi; plašsaziņas līdzekļi; NVO, arodbiedrības un organizētas interešu grupas; partiju sponsori, polīttechnologi un sabiedriskā tēla veidotāji; specdienesti un ārvalstu vēstniecības).

Polītiķu grāmatas bieži dara salkanas trīs trūkumi:

  • pirmkārt, sevi tikai slavēt un rakstīt vien par panākumiem;
  • otrkārt, citu partiju polītiķus tikai pelt;
  • treškārt, orientēties vien uz vēlēšanām, pirms kuŗām grāmata izdota.

Tāpēc vēroju, vai “Dzīvot valstij” būs par saviem zaudējumiem un neizdošanos un vai būs kādi labi vārdi par sāncenšiem. Jā, ir. Ir, piemēram, veselas nodaļas “Šķelšanās” un “Zaudētu vēlēšanu nakts”. Un ir cieņpilna atzinība Valdim Dombrovskim par viņa nosvērtību un Mārim Kučinskim par konstruktīvāku Ministru kabineta vadīšanu, nekā pieredzēts iepriekšējās valdībās.

Attiecībā uz trešo trūkumu varbūt visvairāk atbildi sniedz grāmatas vidusdaļa, kur autors ar astoņu gadu pieredzi atskatās un komentē paša izvirzītos ceturtās atmodas likumus.

Trešā grāmatas daļa ir dažu pēdējā gada interviju izlase. Un intervijas ir tāds publicistikas veids, ko intervējamais nevar pilnībā kontrolēt un kur neizbēgami rodas sadursme ar intervētāja taktiku, domāšanas veidu un interesēm.

Ir teiciens, ka polītiķi domā par nākamām vēlēšanām, bet valstsvīri — par nākamām paaudzēm. Prieks lasīt un zināt, ka Raivis Dzintars ir valstsvīrs:

Latviskas un plaukstošas Latvijas ideāls ir tas, kura vārdā esmu gājis politikā, un zinu, ka nekad man nebūs cita augstāka politiskā mērķa. Pārliecība par šī mērķa piepildīšanos ir tas, kas mani motivēja politisko darbību iesākt, bet šodien motivē to turpināt..

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: vācu atkāpšanās un sarkanais terrors


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. septembri. Tas bija svētdiena, un, spriežot pēc Nācionālās bibliotēkas digitālizējumiem, iznāca tik trīs izdevumi: komūnistu “Krievijas Cīņa”, vācu “Baltijas Illustrētais laikraksts” un pilsoniskais “Līdums”.

Visvieglāk tikt galā ar “BIL”, kas vācu propagandas garā iespieda Latvijas un Igaunijas skatus, kā arī fotoattēlus par Vācijas dzīvi. 15. septembrī tas publicējis ģeografa aci piesaistošus pilsētu aerofotouzņēmumus. Lūk, Tukums un Valka:

Lūk, Valmiera un Cēsis:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »
%d bloggers like this: