Desmitgadnieks ticis pie “Ledlauža”


Aizvakar, pārnācis mājās, ieraudzīju izvandītu polītikas un vēstures grāmatplauktu. Un citā istabā laimīgs sēdēja desmitgadnieks ar Viktora Suvorova “Ledlauzi” rokās. Nē, ziniet, desmit gadu nevajadzēja, un nu piepeši ievajadzējās, edz. Bet lai jau tiek. Būs otra nopietnā grāmata pēc Entonija Dora “Mums neredzamās gaismas”. Kaut tulkojums drausmīgs. Un būs jāpieskata, lai skolas lasāmās grāmatas nepaliek novārtā.

Advertisements

Vai šogad ir, par ko balsot — kāds ir kandidātu sarakstu un kandidātu skaits


Šogad Saeimas vēlēšanās startē 16 partijas un to apvienības. Tas ir daudz vai maz? Vai ir gana, par ko balsot? Vai nav pārmērīgas polītiskās sadrumstalotības? Daļēji var atbildēt, salīdzinot kandidātu sarakstu un kanidātu skaitu ar citām vēlēšanām. Attiecībā uz kandidātu sarakstiem jāatceras, ka partijas neiesniedz vienu kandidātu sarakstu, bet tik, cik vēlēšanu apgabalos startē. Šogad visi sarakstu iesniedzēji pieteicās visos apgabalos, tātad ir 16·5=80 kandidātu sarakstu. Bet kā bijis citkārt? Lūk, tā:

Satversmes sapulces vēlēšanās vēl bija piesardzīgi, bet pēc tam sākās strauja sadrumstalošanās, līdz, gatavojoties 1928. gada vēlēšanām, Saeima neizturēja un ieviesa drošības naudu (1000 Ls — tālaika lati! — par katru apgabalu, kur ir kandidātu saraksts!) un atcēla mandātu neguvušo balsu atlikumu apvienošanu. Stingrākiem noteikumiem bija vēlamais efekts, un kandidātu sarakstu skaits samazinājās.

Pēc neatkarības atjaunošanas kandidātu sarakstu skaits svārstījās ap simt, tas ir, ap divdesmit partijām un to apvienībām. Tad nāca 2009. gada Rīgas domes vēlēšanu spēriens, kad domē tika vien četri saraksti un daudzas pazīstamas partijas palika bešā. Tas bija grūdiens apvienoties (TP+LPP/LC=PLL; JL+PS+SCP=V; TB/LNNK+VL!=NA), un turpmāk Saeimas vēlēšanās piedalījās trīspadsmit partiju (un to apvienību). Nu izskatās, ka 2009. gada efekts izvējojies.

Attiecībā uz kandidātu skaitu citādi burvīgos Marģera Skujenieka vēlēšanu iznākumu krājumos datu nav, bet kopš neatkarības atjaunošanas aina bijusi tāda:

It kā augšupēja tendence, ko īstenībā iespaidojuši atsevišķi notikumi. Pirmās vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas zināma piesardzība, tad, pilnīgāk izprotot un izmantojot vēlēšanu kārtību, stabilizēšanās augstākā līmenī ap tūkstoti. Lēciens 2010. gadā, kad atcēla startēšanu vairākos apgabalos un partijas vairs nevarēja vienas un tās pašas lokomotīves likt visos apgabalos, un bija jāmeklē īsti dažādi cilvēki, ar ko aizpildīt sarakstus. Kritums 2011. gada ārkārtas vēlēšanās, kad kandidāti bija jārod daudz īsākā laikā. Un nu jauns rekords, kas liecina — gaudām, ka neesot, par ko balsot, ir mazāk pamata nekā jebkad.

Piebilstams gan, ka nedz sarakstu, nedz kandidātu skaits polītisko sadrumstalotību vēl īsti nerāda. Šai ziņā izšķirīgais ir vēlētāju balsojums — balsu un vietu sadalījums. Piemēram, 1931. gadā, kad lielākās partijas — sociāldēmokrati un Latviešu zemnieku savienība — guva attiecīgi 21 un 14 vietas Saeimā, par spīti mazākam kandidātu sarakstu daudzumam bija lielāka sadrumstalotība nekā 1925. gadā, kad šīs partijas izcīnīja attiecīgi 32 un 16 vietas.

2018. gada jūlija statistika: divas valdības, divas migrācijas polītikas


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, jūlijā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 14,1 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet zemāk nekā 16,4 tūkstoši pērn jūlijā, taču vairāk nekā jūnija 12,9 tūkstoši. Gada imigrācija tāpēc viegli mazinājusies no 123 tūkstošiem līdz 121 tūkstotim pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs kopš 2014. gada maija. Statistika rāda ievērojamu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 3,8 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, Italijā jūlijā nelegāla Vidusjūŗas imigrācija bijusi 1,9 tūkstoši, kas ir daudz mazāk nekā 11,4 tūkstoši pērn jūlijā un jūtami mazāk par jūnija 3,1 tūkstoti. Gada summa attiecīgi sarukusi no 52 tūkstošiem līdz 43 tūkstošiem, kas mazākais skaits kopš 2013. gada septembŗa. Jaunā (kopš jūnija sākuma) Italijas valdība pildījusi savu solījumu vērsties pret nelegālu imigrāciju.

Grieķijā jūlijā pa jūŗu ieradās 2,5 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir mazliet vairāk nekā 2,4 tūkstoši jūnijā un 2,2 tūkstoši pērn jūlijā. Gada summa attiecīgi mazliet augusi no 34,3 tūkstošiem jūnijā līdz 34,6 tūkstošiem. Tas ir augstākais iebr[a]ucēju skaits, kopš Maķedonija 2016. gada martā slēdza migrantiem robežu ar Grieķiju. Minētajiem 2,5 tūkstošiem būtu korekti pieskaitīt 1,5 tūkstošus, kas ieradušies pāri Turcijas sauszemes robežai (Edirnes piepilsētas un Evras upe), tak ANO bēgļu komisāriāta mājaslapā par šo plūsmu viegli atrodamas vien šīgada ziņas.

Arvien jaunus rekordus sasniegusi nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits 2017. gadā sāka jūtami augt, un gada summa dubultojās no 14 līdz 29 tūkstošiem. Jauns iebr[a]ukšanas vilnis sācies maijā, iznākumā nelegālu imigrantu skaits uzlēcis no 1,5 tūkstošiem aprīlī līdz 3,9 maijā un nebijušiem 7,3 tūkstošiem jūnijā un 9,6 tūkstošiem jūlijā (pērn jūlijā bija 2,7 tūkstoši). Attiecīgi gada summa kāpusi līdz 43,9 tūkstoši jūlijā, kas pirmo reizi ir vairāk nekā gan Grieķijā, gan Italijā. Jūnija sākumā Spānijā apstiprināta jauna, kreisa valdība ar pretēju migrācijas polītiku nekā Italijā, tāpēc mēnesi iepriekš prognozēju:

..domājams, ka Eiropas dienvidrietumu fronte netiks turēta un Spānijā var izsēsties un ielauzties ne tikai brigāde, bet pat divīzija mēnesī.

Jāatzīst, cerēju, ka prognoze nebūs tik tuvu, lai piepildītos, jau nākamā mēnesī.

Un tagad par virsrakstā pieteiktām divām valdībām. Sakritības pēc jūnija sākumā gandrīz vienlaikus apstiprināja jaunu valdību kā Italijā, tā Spānijā — Italijā labēju, Spānijā kreisu. Maijā, veco valdību pēdējā mēnesī, abās valstīs tika ievests praktiski vienāds skaits nelegālu imigrantu. Toties kā skaits mainījies pēc tam, kārtējo reizi apliecinot, cik viegli var polītiski lēmumi mainīt migrācijas apmēru un virzienu!

Vienā vietā divreiz mazāk, otrā divreiz ar uzviju vairāk! Vēl jaukāk, protams, būtu rādīt pa dienām, tak ANO bēgļu komisāriāts nerāda Spānijas dienu skaitļus. Tāpēc jāiztiek ar Italijas skaitļiem, kur atkal var salīdzināt divas valdības — veco, kreiso, kas sāka ierobežot nelegālu imigrāciju pērnvasar, un jauno, labējo, kas vēršas pret iebr[a]ukšanu vēl asāk:

Kā redzams, kreisā valdība ierobežoja nelegālu imigrāciju vasarā līdz 4…5 tūkstošiem mēnesī, toties labējā spējusi vēl 3…4 reizes zemāk.

Degvielas cenas pamatotība un techniskā apskate servisā: “Auto Bild Latvija” 2018. gada septembŗa—oktobŗa numurs


Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija” numuru. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos. Taupīdams sava laika, žurnālā pievēršos lielākoties tādiem rakstiem, kas varētu attiekties uz automobili, kuŗā var pārvadāt trīs bērnu ģimeni ar ģimenes mantību. Pārējam katrs pats var uzmest miglainu aci.

Atšķirībā no iepriekšējā numura šņabja reklāmas nav, toties tūlīt pēc ievadraksta ir žēlīga pašreklāma:

Žēl; ceru, nākamreiz neizvelsies.

No jaunajiem modeļiem uzmanību piesaistīja “VW Caddy Family” un “Citroën Berlingo”. Esmu pamanījis, ka pirmais rādītājs, ko automobiļu modeļu ziņās pārbaudu, ir — vai ar paceltu otro sēdekļu rindu ir vismaz 1000 litru (tas ir, 1 m³) bagāžnieka.

Savukārt noturīgākās vērtības rakstā un lietota automobiļa iegādes rakstā slavēta “Opel Zafira”.

Jautājumi un atbildes:

  • kāpēc Latvijā gar ceļiem nav zvēružogu;
  • cik var nobraukt ar tukšu tvertni (jā, tvertni, ne bāku, godātie “ABL” žurnālisti!);
  • ko darīt, ja bieži plīst ģenerātora siksna;
  • kā deg elektromobiļi;
  • vai uzpildoties jāizslēdz motors;
  • izrādās, fotoradars kontrolē ātrumu uz abām pusēm, ja ceļam nav sadalošas barjeras vai zaļās zonas pa vidu.

Mēneša cilvēks Raimonds Strokšs pēc karjeras autosportā tagad rīko autosacīkstes.

Numura lielraksts par degvielas cenas pamatotību. Bēdīgs secinājums: lielāko daļu cenas veido nodokļi. “ABL” ironizē:

Aktuāls ir arī jautājums par naftas rezervju izsīkšanu. Ar to mūs baida ik desmitgadi, katru reizi atgādinot, ka pēc 50 gadiem būsim izsmēluši dabas sniegtos krājumus.

Pēc būtības piekrītu, nafta tiešām nekad neizsīks, bet apbrīnoju, cik kļūdu var pieļaut tik īsā tekstā:

  • nevis rezerves, bet krājumi. Rezerves ir naftas tvertnēs virs zemes, krājumi ir zem zemes;
  • labāk ne desmitgadi padomiskās piecgades iespaidā, bet gadudesmitu līdzīgi gadsimtam;
  • naftu kopš 19. gs. vidus urbj, ne smeļ. Te ‘izsmēluši’ diemžēl nedomājot burtiski pārcelts no krievu valodas.

Otrs lielraksts par priekšlikumu technisko apskati veikt autoservisos. Raksts kopumā objektīvs, lieta apskatīta no dažādām pusēm.

Joki, piemēram:

Pesimists pērk mašīnu tādā krāsā, lai nebūtu redzams, ka mašīna ir netīra, bet optimists — lai visi redzētu, ka mašīna ir tīra!

Laikam esmu pesimists, bet, ja nopietni, kāda gadījās, tādā krāsā pirku.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Latviešu laikraksti priekš simt gadiem: fronšu grieži


Turpinu momentuzņēmumus, ko priekš simt gadiem mēneša vidū rakstīja latviešu avīzes. Šoreiz par 1918. gada 15. augustu. Šajā dienā iznākušās avīzes dalāmas vairākās grupās. Pirmkārt, komūnistu “Krievijas Cīņa” Maskavā. Otrkārt, vāciskās “Baltijas Ziņas”, “Dzimtenes Ziņas”, “Baltijas Illustrētais Laikraksts” un “Rīgas Latviešu Avīze” vācu ieņemtā Latvijā. Treškārt, latviskās — “Līdums” Valkā un “Atvase” Charkivā.

Būtiskākais “Krievijas Cīņā”: komūnisti sajutuši fronšu griežus — ka vācieši sākuši zaudēt Rietumu frontē (un tāpēc var pavērties iespēja atmest Brestas mieru un iebrukt zemēs, ko vācieši tobrīd sargā no komūnistiem) un ka antikomūnistu uzbrukums tobrīd galvenajā Krievijas pilsoņu kaŗa frontē Pievolgā apsīcis. “Krievijas Cīņa” pārstāsta b. Kameņeva runu Maskavas padomes plenārsēdē, kur tas runā par vācu atkāpšanos un Vācijas armijas sabrukumu. Tāpat “KC” iespiež jūsmīgu ievadrakstu par angļu, čechu un slovaku, un balto apturēšanu. Komūnistu ģenerāluzbrukums sāksies vēl tikai 5. septembrī, bet gaisotne jūsmīga jau augusta vidū:

 

Dzirdēts mīts, ka komūnisti vienīgie bija par tautu pašnoteikšanos (vai vismaz solīja to), tāpēc latviešu strēlniekiem neesot bijis citas izejas, kā cīnīties viņu labā. Tik nez kāpēc “Krievijas Cīņa” Somijas ziņas liek nevis ārzemju, bet okupēto zemju slejā, kaut komūnisti Somijas neatkarību it kā taču atzinuši vēl 1917.—1918. gadumijā. Un runā par somu baltgvardiem — gluži kā par tiem, kas pie Jekaterinburgas, Simbirskas un Kazaņas:

Savukārt progresīvās cilvēces pārvaldītā pasaules daļā cīnās par racionālu darbspēka izmantošanu un pret viltusziņām:

 

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos”


Stīvena Stērlinga “Mūžības okeanos” ir triloģijas pēdējā daļa par mūsdienu (1998. gada) Nantaketas salas iemešanu bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras. Iepriekšējās grāmatas patika visai labi, tāpēc pasūtināju no Grāmatu depozitārija arī šo. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Bija gaidāms, ka “Mūžības okeanos” būs bronzas laikmeta pasaules kaŗš, turklāt ar iepriekš paredzamu iznākumu. Tā arī bija. Bija arī viegla vilšanās. Nē, ne par iepriekš paredzamu iznākumu. Par to, ka nobeigumgrāmatā autors zaudē reālismu. Tas, ka vieni no pirmiem suņiem Kalifornijā ir Pērks (=Pērkons), Saule un Aušra, vēl ticami. Bet iemest grāmatā blondu vācieti H. Mitleru, kuŗš ienīst žīdus… Un pielīdzināt galveno slikto valsti Lielvācijai, tās spēka struktūru puspriekšniekus saukt par grupenfīreriem un kaŗaspēka atšķirības zīmes — par ‘waffenfarbe’… Un tas vēl nav viss. Kad sliktie sagūsta vienu no galveniem labajiem, Stērlings to nespīdzina, neizspiež visas iespējamās ziņas un zinības un tad nenomoka, bet — kā lērumā daiļdarbu — atstāj dzīvu, lai labais varētu sliktos uzvarēt. Arī tas vēl nav viss. Grāmata rit uz beigām, bet sliktie vēl nav sakauti, tāpēc autors izsauc dievu no mašīnas un sliktos noindē.

Nē, Stērlingu, šķiet, nu ilgāku laiku vairs nelasīšu.

Droši dati


Starp citu, jau Rainim ir dzejolis “Droši dati”.

%d bloggers like this: