Deviņgadnieka pirmais maratons


Šodien bija jauka brīvdiena (kaut nejūtos pelnījis). Pierakstīšu, lai jaukums paliek vēsturei. Vispirms bija jauki, ka varēja izgulēties. Tad rīta pusē sarunāju deviņgadnieku braukāties — burkānā minēju Mangaļsalas nocietinājumus, molu un jūŗu, kā arī pusdienas kādā ēstuvē. Derēja. Jauki, ka gandrīz visā gaŗumā ir veloceliņš. Mežaparks šķita gurdens pēc dziesmusvētkiem. Iebraucot Jaunmīlgrāvī, deviņgadnieks teica, ka tagad būs smaka, kas viņam netīk — nafta. Bija ar. Vecmīlgrāvī viņa futbolista aci uzmanību piesaistīja nolaistais stadions. Mangaļsalā apskatījām Vecdaugavai tuvākos nocietinājumus un, to darot, viegli cietām (īpaši es) odu un dunduru uzbrukumā. Tālāk nedevāmies Mangaļsalas ielas smilšu un ierobežota laika dēļ. Pie jūŗas izbraucām Vecāķos, Vēlavu ielas galā, kur ir jauka, plata koka laipa gandrīz līdz pašai jūŗai. Deviņgadnieks gan bija gatavs ūdenī vien roku pirkstus apmērcēt. Pēc īsas atpūtas un spēkbarības uzņemšanas devāmies atpakaļ.

Lai nodarbinātu ne tikai kājas, bet arī galvu, uzdevu izvēlēties pusdienu vietu. Izvēlēts tika “Dominas” “Lido”, turklāt ar maršrutēšanas piebildi, ka jāpiebrauc no otras (Bērzaunes ielas) puses, lai var riteņus atstāt pie paša “Lido”. Tā ar darījām. Pusdienojot deviņgadnieks pamanīja, ka vēl nekad nav tik raiti ēdis šašliku. Jā, nez kāpēc. Ieminējos, ka viņam ļoti maz trūkst, lai pārspētu četrus (?) gadus seno 38 km rekordu, un piedāvāju, ka var pārspēt līdz apaļiem četrdesmit vai līdz maratona 42,2 km. Āķis bija lūpā, izraudzījās maratonu, un to ar līkumiem un riņķošanu līdz mājām izdarījām. Kolīdz bijām galā, deviņgadnieks metās ziņot sievai: “Mammu, es šodien nobraucu maratonu!” Pasmaidīju un sāku posties uz LNNK (Latvijas Nācionālās neatkarības kustība) trīsdesmit gadu svinībām Arkadijas parkā, uz kurieni deviņgadnieks nez kāpēc vairs nevēlējās braukt. Bet visu cieņu tāpat.

Advertisements

140 vārdu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos


Jāņa Iesalnieka attēls

Pēdējā nedēļā klātienē un internetos pilns tautiešu prieka, cik Rīga šobrīd kļuvusi latviska — iemītnieku sastāvā, valodā, dziesmās, tērpos… Konkrētas saites atļaušos nelikt: iedvesmojoties teicienu no Džordža Orvela un Tomasa Sauela, jābūt aklam vai intelektuālim, lai neredzētu. Bet dziesmusvētki reiz beidzas — un ko tālāk? Pačukstēšu labi glabātu noslēpumu: Rīga var būt latviska ne tikai dziesmusvētkos. Bet vispār. Ikdienā. Katru dienu. Vajag vien gribēt un attiecīgi rīkoties. Savā uzvedībā. Iespaidojot citu uzvedību. Un izraugoties latviskuma virzienu sabiedriskās lietās.

Mācību valoda bērnudārzos, skolās un augstskolās, pilsonības dāļāšana par dzimšanu Latvijā, trešās pasaules migrantu ievešana, termiņuzturēšanās atļauju pārdošana, latviešu repatriācija uz savu tēviju un sveštautiešu repatriācija uz savu tēviju, kebabstudentu iebraukšana, tautiskums vai kosmopolītisms — tie visi ir jautājumi, kur mūsu “par” vai “pret” attālina vai pietuvina latvisku Latviju un latvisku Rīgu. Un šogad mūsu varā izlemt, kādā virzienā sāks gaitu Latvijas Republikas otrais gadsimts.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , , . 1 Comment »
%d bloggers like this: