“Piena ceļa dvēseles”: latviešu fantāzija un fantastika


Sieva iesaistīja “Zvaigznes” lasīšanas stafetē. Izrādījās, dažas grāmatas jau esmu izlasījis: Aivara Freimaņa “Katlu”, Entonija Horovica “Tiešā tēmējumā” un Valža Rūmnieka “Laika spēles”. Par tām atlika iekopēt recenzijai te emuāros uzrakstīto. Vēl izrādījās, ka dalībnieku vecāku kategorijā esmu vienīgais vīrietis. Būtu feminists, varētu brēkt par dalībnieku vientiesību līdzlīdzību nu, jūs paši sapratāt, par ko. Apskatīju nelasītās grāmatas, neradās alkas ne pēc vienas. Tomēr ļāvu sievai atnest no bibliotēkas man latviešu fantāzijas un fantastikas krājumu “Piena ceļa dvēseles”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Tā kā tas ir neatkarīgu stāstu krājums, jāvērtē katrs stāsts atsevišķi. Caurmērā ciešami, patērētā laika žēl nekļuva, savulaik “Zinātnes un Tehnikas” žurnāla beigās bija līdzīgā līmenī. Trīs labākie manā ieskatā:

1. “Ceļš” — latviešu Charonas, mirušo sagaidītājas un pavadītājas darbs. Vienīgais stāsts, kas saviļņoja un aizkustināja;

2.—3. “Dienvidus” — dienvidū uzdarbojas mošķi. Uz folkloras pamatiem labi uzcelts;

2.—3. “Referāts vēsturē” — mūsdienu skolēns spiests iejusties 80. gadu skolēna ādā. Pats bijis 80. gadu skolēns, varu apliecināt, ka gana autentiski.

Vājākais: “Paliek smarža” — vismurgainākais un nesaprotamākais. Traki un beigti suņi un cilvēki.

Nebūtu lasīšanas stafetes, nebūtu izlasījis. Nejūtos daudz ieguvis.

Advertisements

Intelekta smagsvari


Var tikai apbrīnot bļembas autoru intelekta līmeni — un grūti iedomāties, kā vēl vairāk pamudināt cilvēkus spraust ko tādu pie krūts.

Deviņgadnieks gan ieraudzījis brīnījās: domājis, ka Ušakovs citā partijā.

%d bloggers like this: