Stīvena Stērlinga “Pret gadu paisumu”


Kad biju izlasījis Stīvena Stērlinga “Salu laika jūŗā”, izlēmu, ka esmu gatavs pirkt un lasīt tās turpinājumu “Pret gadu paisumu”, ja vien nebūtu dārgāk par 10 €. Ieskatījos Grāmatu depozitārijā, tur maksāja daži santīmi lētāk. Pasūtināju un sāku gaidīt. Laiku pa laikam iedomājos un pabrīnījos, kāpēc vēl neesmu saņēmis. Beidzot pēc mēneša dabūju, kaut internetos bija solīts jūtami drīzāk. Vaļas brīžos lasīju. Nu esmu ticis galā un varu dalīties iespaidos.

“Pret gadu paisumu” tiešām ir turpinājumgrāmata, un atsevišķi nebūtu pārāk baudāma: nav ne kārtīga sākuma, ne kārtīgu beigu (jo vēl ir nobeigumgrāmata). Būtība ir ceļošana laikā un citāda vēsture: 1998. gada Nantaketas salu pie Masačūsetsas krastiem ar visiem iemītniekiem iemet bronzas laikmetā 1250 gadu priekš mūsu ēras un apraksta, kas ar šiem notiek. Turpinājumgrāmatā vairs nav aktuāla izdzīvošana pirmā ziemā, bet gan bronzas laikmeta pasaules kaŗš. Īpaša grāmatas vērtība ir tās reālisms: izņemot pasakainu pirmnotikumu, viss turpmākais pilnīgi ticams. Neticamākais: sieviešu iztēlošana vienādā fiziskā spēkā ar vīriešiem. Sengrieķu vēstures un kultūras zinātājiem papildvērtību sniegs kāda grāmatas varoņa nonākšana pie Agamemnona un ar to saistīti, reizēm viegli ironiski pavērsieni. Bija arī daži pārsteigumi. Pirmkārt, autora baltu sentiments, kas izpaužas Baltijas ekspedīcijā un tajā, ka jau grāmatas sākumā atsevišķu sižeta līniju sāk Pēteris Ģirēns (Peter Girenas), kuŗš 1995. gadā ieceļojis Amerikā no Rīgas. Otrkārt, vēl lielāks pārsteigums bija sastapt stachanoviešus.

Pēc izlasīšanas sajūsma nav tik liela, cik par sākumgrāmatu, tak pietiekama, lai jau būtu tai pašā Grāmatu depozitārijā pasūtinājis nobeigumgrāmatu “Mūžības okeanos”.

Advertisements
%d bloggers like this: