Mangaļsalas—Vecāķu—Vecmīlgrāvja—Trīsciema ceļvedis


Biju pamanījis, ka izdots divdaļīgs (atbilstīgi Daugavas krastiem) Aivara Jakoviča ceļvedis par Rīgas piejūŗu, tak šķita pārāk dārgs, tāpēc nepirku. Beidzot šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tomēr iztērējos 2·4,92 Ls. Apņēmos izlasīt tā, lai vēl šogad var apbraukāt ar riteni. Sāku ar 2. daļu, jo tur par labo krastu, ko apmeklēju biežāk. Nu esmu 2. daļu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Daugavas atteka Rinna iezīmēta ar zilu

Līdzīgi iepriekšējiem Šmerļa un Mežaparka ceļvežiem šis ir cienīgs novadpētniecības darbs, ko vērts izlasīt, ja aptvertā territorija interesē sīkāk. Šim ceļvedim tas būtu Mangaļsala, Vecāķi, Vecdaugava, Vecmīlgrāvis un Trīsciems, turklāt ne tikai dzīvojamie rajoni, bet arī pļavas un meži. Uzzināt var visu ko, piemēram, ka Rīnūžus pareizāk saukt par Rinnužiem, jo nosaukums cēlies no kādreizējās Daugavas attekas Rinnas (skatīt kartes fragmentu, kur Rinna iezīmēta ar zilu). Vai arī, ka Rīgas piejūŗa ir vienīgā vieta Latvijā, kur savvaļā sastopama jūŗmalas armērija. Un, protams, ievērojamas ēkas, koki utml. Ceļvedis pilns mazāk zināmu vietvārdu, ko autors smēlies lielākoties atmodas laika teicēju vākumā.

Lielākais ceļveža trūkums ir padomju režīma slavināšana. Tam redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, sadarbonība (kolaborācija) pēc principa: “Kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.” Rīgā pie varas “Saskaņa”, un naudu grāmatas izdošanai devusi pašvaldības SIA “Rīgas meži”. Otrkārt, varbūt autora paša ideoloģija, kas ieskanas arī cilvēcības pretstatījumā uzņēmībai un turībai: “Lai gan Auziņš bija cilvēcīgs krodzinieks, viņš tomēr šajā laikā kļuva bagāts.” (204. lpp.)

Vienādi vai otrādi, jūtama vairīšanās okupācijas vārda, tā vietā izmantojot “padomju laiks”, “pēc Otrā pasaules kara”, “pēckara gadi”, “pēc LPSR pasludināšanas”, “Latvija un citas padomju republikas”. Tāpat apdziedāti kolchoza dzīves prieki (47.—48. lpp.) un okupācijas armijas pionieŗu nometnes (102. lpp.), par pilnu atstāstīts oficiālais stachanoviešu kustības skaidrojums (94. lpp.), kolonizācija un pārkrievošana pielīdzināta attīstībai un augšupejai (148. lpp.), Vilis Lācis par iekšlietu ministru 1940. gadā iecelts, jo esot bijis tautā populāra persona, un Otrā pasaules kaŗa laikā viņš uzturējies Maskavā (165. lpp.). Pēc tam vairs nepārsteidz, ka par svaigo Krievijas “Uralchim” minerālmēslu termināli Kundziņsalā autoram, kuŗš ceļveža rakstīšanas laikā bija Vides aizsardzības kluba biedrs, ir vien cildinoši vārdi — tā kupoli piešķiŗot savdabīgu ainavisku akcentu līdzenajai salai (261. lpp.).

Attiecībā uz Vecmīlgrāvja kolonizāciju un pārkrievošanu no 93,5% latviešu 1935. gadā un 92,1% 1943. gadā līdz 29,2% 1989. gadā autors vien kautri izsakās (177. lpp.):

Daudzo rūpniecības uzņēmumu strādniekiem un administratīvajam personālam vajadzēja dzīvokļus. .. Jauna arhitektūra radīja jaunu vidi, jaunu domāšanu un jaunu saskarsmes kultūru. Tradicionālais dzīvesveids aizlūza.

It kā tie būtu latvieši, kas sabrauca. It kā vainīga arķitektūra. Nē, LNNK dibinātājs Aivars Jakovičs 1988. gadā bija drosmīgāks teikt patiesību nekā “Saskaņas” maizi ēdošais Aivars Jakovičs mūsdienās.

Lieku plauktā pie pārējiem ceļvežiem, lai izvilktu, kad būs vaļa tajā aprakstīto apbraukāt.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: