“Paradīze 89”


Diemžēl filma nav grāmata, un manā rīcībā nav filmas kopijas, ko tīt šurp turp un apstādināt pēc vajadzības, lai varētu uzrakstītu visu, ko gribētu. Tāpēc rakstu, kamēr iespaidi vēl svaigi. Gan jau kaut ko aizmirsīšu, tak mazāk, nekā rakstot vēlāk. Tātad — esmu noskatījies “Paradīzi 89”, turklāt skatīšanās izvērtās mazliet lielākā piedzīvojumā, nekā biju gaidījis. Bet tā ir ārpusfilmas lieta, par ko varbūt varētu atsevišķu ierakstu. Īsumā: filma nav slikta, tomēr esmu vīlies. Turklāt divēji — gan satura, gan, ja tā var teikt, noformējuma ziņā.

Proti, pirmā vilšanās gaidīja jau pirmos kadros: tūlīt pēc ziņas, ka filma ir Latvijas Republikas gadsimta svinību daļa, sākās un visu filmu ilga totāla divvalodība ar titriem krieviski. Jāatzīst, nebiju gaidījis tādu spļāvienu latviešu valodai un Latvijas valstij tās simtgadē. Otrs līdzīgs spļāviens gaidīja beigās: kad rādīja filmas tapšanā iesaistīto vārdus, sveštautiešu (ārzemnieku?) vārdi nebija iztulkoti latviski, piemēram, Mantas Karsokas, Sergey Petrov, Michael Kuga (šie ir paraugi, ne īstie vārdi, kas aizzibēja; kā jau teicu, man diemžēl nav iespējas aiztīt filmu līdz īstai vietai un citēt precīzi). It kā latviešu valodā nebūtu svešvalodu īpašvārdu atveidošanas kārtības, īpaši no leišu, krievu un vācu valodas!

Satura ziņā vispirms ieskatam jāmin paša stāvoklis 1989. gada vasarā. Bija 15 gadu, biju LNNK un aktīvi apmeklēju atmodas notikumus, jūliju pavadīju skolēnu “Alfas” nometnē Kuldīgā un iejutos latviskas mazpilsētas sabiedriski polītiskā dzīvē.

Lūk, attiecībā uz saturu diemžēl arī divas vilšanās. Pirmā: pārspīlēta vēlīnas krievu okupācijas simbolu rādīšana — LSPR karogs; ielu plāksnīte ne vienkārši divās valodās, bet tieši Ļeņina iela; “VEF Sigma” radio; kvasa muca utt. Dabiski sekojot filmas varoņu gaitām, liela daļa simbolu kadrā nenonāktu, taču safilmētais daudz vairāk radītu 1989. gada iespaidu. Otra vilšanās: anakronismi. Nē, 1989. gadā sarkanbaltsarkanais karogs nebija aizliegts. Nē, latvieši nebija tik pārkrievoti, lai Rīgu par stoļicu sauktu. Nē, no kaŗa un izsūtīšanas uz Sibīriju nebaidījās — bija skaidrs, ka ļaunuma un lupatu imperijai gals klāt. Nē, krievu armija bija izvesta no Afganistānas jau 15. februārī. Nē, Rīga nebija tik pārkrievota un latviešu bērni tik stulbi, ka, aizbraucot uz latviskām Cēsīm, sāktu nepazīstamus cilvēkus sveicināt krieviski. Turklāt latviešus un krievus taču parasti var pēc izskata atšķirt (un Guna Zariņa neizskatās pēc krievietes). Pat beigu titros: it kā 1991. gada 21. augustā “tika atzīta Latvijas neatkarība” (ja pareizi atceros rakstīto).

Skatoties viegli bažījos, vai bērniem (9 un 7 gadi) pusotrā stundā nekļūs gaŗlaicīgi, bet nē. Kopumā esot patikusi, turklāt negaidītu apstākļu dēļ — piemēram, interesantas blēņas darītas.

Iztērēto 1,41 Ls nenožēloju, filma visumā tomēr labdabīga, bērnus var vest, taču negaidiet nedz sev nostalģisku sajūsmu: “Jā, tā bija!” — nedz bērniem patiesu priekšstatu par 1989. gadu.

Advertisements

Viena atbilde to ““Paradīze 89””

  1. Ed Says:

    iesmaidīju par anakronismu – 1.41 Ls


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: