Artura Heilija “Pārslodze”


Ķīpsalas grāmatu izstādes grāmatu maiņas stendā acīs iekrita pāris grāmatu, ko paņēmu. Viena no tām bija Artura Heilija “Pārslodze”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Priekš lasīšanas zināju, ka tā ir par elektroenerģijas ražošanas uzņēmumu. Vēl zināju, ka Heilija darbos nevar būt drošs, ka tas būs tikai elektriķu un enerģētiķu darbvietas romāns. Tā arī bija. “Kaliforenergo” sižeta līnija ir, taču to pārmāc cīņa ar komūnistu terroristiem. Turklāt “Pārslodzē” ir šis tas, kas to atšķiŗ no citiem Heilija darbiem, piemēram, ir par žīdiem, galvenais varonis baigs brunču mednieks. Stipri jūtams laika zīmogs: grāmata sarakstīta 1978.—1979. gadā, kad priekšreigana Amerika nīkuļoja, kad arabi ar naftas embargo varēja izraisīt enerģētikas krizi, kad bija plaši izplatītas raizes par resursu izsīkšanu un klimata ziņā bažas radīja globālā atdzišana:

— Ir vēl viens faktors, ko neesmu pieminējis, — Nims sacīja. — Proti, laika apstākļi. Klimata iezīmes mainās visā pasaulē, stipri pasliktinot enerģijas — it īpaši elektroenerģijas ieguves perspektīvas. Meteorologi apgalvo, ka sagaidāmi apmēram divdesmit gadi ar aukstu laiku un reģionālu sausumu. Ieskaņu tiklab vienai, kā otrai parādībai mēs piedzīvojām jau septiņdesmito gadu vidū.

Darbvietas romāna līnijas konfliktu veido augošs elektroenerģijas patēriņš Kalifornijā un nepieciešamība to apmierināt. Aprakstītais uzņēmums gatavs celt gan atomu, gan ogļu, gan ģeotermālu, gan hidroakumulācijas spēkstaciju, taču tam pretī ir nelabvēlīgs polītisks klimats pēc Trīsjūdžu salas AES avārijas, valsts birokratija un tuvredzīga zaļo kampaņošana, piesaucot vides aizsardzību. Laika zīmogs manāms pieņēmumā, ka sabiedriskie pakalpojumi ir dabīgs monopols un to tarifu apstiprināšana ir kaulēšanās un lobēšanas lieta. Pagāja tik daži gadi, un Lielbritanijas premjere Mārgareta Tečere atspēkoja ij vienu, ij otru. Autors ir arī tālaika maldu gūstā par resursu izsīkšanu:

Pirmkārt, Ziemeļamerikā dabasgāze drīz beigsies. Jā, pagaidām vēl zināmi krājumi atrodami, un mums ir pievads no Kanādas, varbūt cik necik dabūsim arī no Meksikas, lai, teiksim, turpmākajos desmit gados piesegtu savu resursu izsīkumu. Bet tad, ievērojot mūsu neierobežoti plašo patēriņu, būsim nonākuši ceļa galā, ja vien nesāksim gazificēt savas ogļu atradnes. ..

Tātad — nafta. Mums vēl joprojām ir lieli neizmantoti naftas krājumi, bet, redzot, kā nafta tiek tempta, ver droši sacīt, ka gadsimta beigās, kas nu nepavisam nav tālu, visā pasaulē skrabinās naftas aku dibenus un smalstīs kopā pēdējās paliekas.

Lai ar to nebūtu gana, autors piemet komūnistu terroristus, kas rīko diversijas. Turklāt Heilijs rāda visu kreiso polītisko spārnu, kas plūdeni  un bez nepārkāpjamiem šķēršļiem pāriet no parastiem līberāļiem zaļajos, tad antifās un beidzot komūnistu terroristos. Zīmīgi, ka prasības, kas Heilija ieskatā piedien komūnistu terroristiem, mūsdienās varētu par savām saukt vai katra “sociāli atbildīga” un “progresīva” latviešu partija:

  • Vienu gadu bez maksas jāpiegādā elektroenerģija un gāze visiem bezdarbniekiem, visiem, kas saņem sociālo pabalstu, un vecajiem cilvēkiem.

  • Nekavējoties par 25% jāsamazina maksa par elektrību un gāzi mazo ģimenes mājiņu īpašniekiem un nelielo dzīvokļu īrniekiem.

  • Nekavējoties jāslēdz un jādemontē visas atomspēkstacijas. Jaunu atomspēkstaciju celtniecība jāaizliedz uz visiem laikiem.

Jāpiebilst, ka autors pats nebūt nav labējs un raksta, ka lielkapitālistu izšķērdība vainojama resursu izsīkšanā un plēsonības savaldīšanai nepieciešami zaļie, neizprazdams, ka to dabiski un efektīvi veic brīvs tirgus un konkurence. Tāpat grāmatā iekļauts, kāds ļaunums bijusi Japānas atombombardēšana, ka bagātnieki zog elektrību un amerikāņi uzbrūk savējiem Korejas kaŗā. Heilijam IKP un darbs smacē un indē, un piegānījuši Ameriku, un valsts iet pretī oikoloģiskai pašnāvībai. Glābiņu sniegšot nabadzība (jādzīvo ne tik pārticīgi un zemākā sadzīves līmenī nekā amerikāņi 70. gadu beigās), kaŗi un sērgas, kas esot nepieciešami dabas līdzsvaram. “Pārslodzes” beigās Heilijs izspēlē naftas krizi un tās atrisināšanu ar valsts pavēlēm.

Lasīt bija gana aizraujoši, ka plānoto piecu dienu vietā 542 lappuses izlasīju četrās un bieži klibais tulkojums lasīšanas prieka nespēja samaitāt. Lieku plauktā pie citām Heilija grāmatām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: