Populārākie vīriešu un sieviešu vārdi pašvaldībās 2017. gadā


Biju kaut kad 2016. gadā rakstījis par populārākajiem vīriešu un sieviešu vārdiem pašvaldību griezumā. Tagad, pārskatot Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapu, atradu, ka stāstam ir turpinājums — populārākie vārdi 2017. gada sākumā. Un ne tikai: ir vēl turpinājums atpakaļ — populārākie vārdi 2011. gada tautskaites brīdī. Un tas ļauj ne tikai vienkārši vērot, kur kuŗi personvārdi biežāki, bet arī skatīties pārmaiņas laikā.

Bet vispirms 2017. gada aina. Vīriešiem vienkārši — latviskais Jānis pret krievisko Aleksandru:

Sievietēm sarežģītāk — vairāki latviešu vārdi, no kuŗiem visbiežāk Anna; tad katoliskā Valentīna; tad krieviskā Jeļena un Tatjana:

Salīdzinot ar 2011. gadu, vīriešiem notikusi tikai sīka maiņa: Liepājā Aleksandra vietā Jānis, bet Jūŗmalā otrādi. Sievietēm atkal sarežģītāk. Maiņās iesaistīts padsmit vārdu, turklāt skaidrs, ka maiņa Rīgā būtu svarīgāka par maiņu Alsungā. Turklāt statistiķi reizēm vienā pašvaldībā minējuši divus vai pat trīs populārākos vārdus. Pieņemot tomēr katru pašvaldību par vienu vienību, vairāku vārdu neto maiņa lielāka par vienu vienību:

  • Līga +3 1/2;
  • Inese +3 1/6;
  • Valentīna +2;
  • ..
  • Tatjana -2;
  • Ilze -2 1/3;
  • Anna -10.

Tātad Annas, kaut joprojām visbiežāk sastopamas, tomēr zaudē pozicijas. Papētot sīkāk, zaudējušas Līgām (6 pašvaldības), Valentīnām (3,5) un Inesēm (3 1/3).

Advertisements

Ovidija Gorčakova “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma”


Gadījās uzmest aci Ovidija Gorčakova “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesmai”. Abi gabali par Otro pasaules kaŗu. Pirmais par krievu pagrīdniekiem vācu ieņemtā Krievijas daļā un dižākas intereses neraisīja. Toties otrs par Austrumprūsiju, un pret Austrumprūsiju man vājība kopš 1988. gada rudens, kad biju tur pirmoreiz skolas ekskursijā — migrantu tīrkultūra uz iepriekšējas kultūras drupām rādīja, uz kurieni Rīgu un Latviju ved pārkrievošana. Tāpēc paņēmu lasīt. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Seščas lidlauks 1943. gadā

Vispirms par autoru. Ovidijs nav pārāk biežs krievu vārds, vai ne? Izrādās, autora tēvs ir čekists, kuŗš dienēja Ovidiopoles pilsētā (Nistras ieteka Melnā jūŗā pie Odesas) un raudzījās, lai padomju pilsoņi nebēgtu uz Rumāniju. Pats autors savukārt Otrā pasaules kaŗā bijis krievu diversants un rīkļurāvēju un nagumaucēju izlūkgrupu sastāvā nogalinājis trīsciparu skaitu cilvēku. Diversanta pieredze labi jūtama Austrumprūsijas stāstā. Pēc kaŗa bijis augstāko SPRS amatpersonu tulks, tad sācis rakstīt.

Pirmā stāstā pagrīdnieki izlūko un rīko diversijas Krievijas Bŗanskas apgabalā Seščas lidlaukā, kas ir viena no galvenām vācu gaisa bazēm. (Celtniecības vadītājs 30. gadu sākumā bijis latvietis, tāpat pirmās izvietotās lidmašīnu vienības komandieris.) Lidlauks ievērojams, ka lidmašīnu pievedceļi izbūvēti apļa veidā, kā tas redzams 1943. gada un mūsdienu foto. Tiesa, redzot fotografijas, grūti noticēt stāstā minētajam par simtiem lidmašīnu bazēšanos lidlaukā.

Seščas lidlauks mūsdienās

Otrā stāstā aprakstīta krievu izlūkgrupas darbība Austrumprūsijā 1944. gada otrā pusē. Ļoti drīz stāstā kļūst skaidrs, ka pilnīgai notiekošā saprašanai jātur blakus un jāieskatās detālās tā laika kartēs, kur būtu visi pieminētie ciemi, upeles un dzelzceļi. Par laimi, tāda karšu kolekcija ir.

Bet jau pirms tam, otrā “Gulbja dziesmas” lappusē, vēl lidojot uz desanta vietu, diversantiem un lasītājam top skaidrs, ka Prūsija nav nekāda Krievija vai Baltkrievija:

Arī grupas komandieris kapteinis Krilatihs pieplacis pie apaļā iluminatora. Ak tāda ir tā Vācija! Šai svešajai zemei nav nekā līdzīga ar Baltkrieviju. No vienas apvāršņa malas līdz otrai tur stiepjas bezgalīgi meži, pavīd divas vai trīs šosejas, viens otrs lauku ceļš un stiga, retas sādžiņas. Bet šeit — neskaitāmas lauku mājas, pilsētas un ciemati ar spīdīgiem dakstiņu jumtiem, baznīcas smailiem jumtiem, plaši sazarots dzelzceļu un autoceļu tīkls, sīkas meža stigu rūtiņas.

Austrumprūsija

Un arī mežs gluži citāds:

Mēness gaismā redzams: koki stādīti taisnās rindās, mežs ir tīrs, it kā ar slotām izslaucīts, bez pameža, to klāj plāns nobirušo skuju paklājs. Kur lai noslēpj izpletni? ..

Mežs visapkārt tagad labi pārredzams. Šis taisnās līnijās stādītais mežiņš nemaz nav līdzīgs varenajam un pirmatnējam ozolu mežam, pa kuru pirms gada staigāja Aņa, nogādādama ziņojumus partizāniem! Šis kultivētais vācu mežs sadalīts sīkos kvadrātos. Ziemeļu priede, Eiropas egle, dažāda vecuma retākas un biezākas cirsmas. Celtniecībai nodrīgās priedes stāv kā kareivji laukumā, nevainojami taisnās rindās. Lielākie koki numurēti. Priedulāju un eglāju jaunaudzes, acīm redzot, regulāri tiek retinātas. Žagarus regulāri savāc un izved vai arī sadedzina — tur tālāk redzama melna ugunskura vieta. Stigas gan šauras, gan platas, visas taisnas kā bultas ar robežstabiņiem. Visur jūtama vācu akurātība. Kaut vai, piemēram, tiltiņi. Pie mums mežā gan platāka, gan šaurāka laipa, gan tikai divas blakus noliktas kārtis, bet vietumis nav pat to, lec vien pāri. Bet šeit visur, kur vajadzīgs, labi uzbūvēti koka tilti, netrūkst arī mūra un betona tiltu un tiltiņu. Visapkārt vijas taciņs, gan parasti, gan uzlaboti zemesceļi un betonētas šosejas.

Zemnieku sēta Parvišķos, diversantu grupas darbības rajonā.
Attēls: Frīdrichs Baltruveits, bildarchiv-ostpreussen.de

Un ciemi:

Apmēram divus kilometrus no mežmalas gleznaini plešas neliels ciemats. Ap zemnieku mūra mājām uzcelti augsti žogi. Skatienam paveras protestantu baznīca ar smailu torni un efejām apvīta mācītāja mājiņa ar mežrožu dzīvžogu un jocīgu porcelāna rūķīti dārzā. Veikals ar zvaniņu virs ārdurvīm un apiņiem aizaudzis traktieris dārzā zem liepām, ar tukšiem galdiņiem, kas apklāti sarkanbaltiem, rūtainiem galdautiem. Binoklī var pat saskatīt zaļās kartona ripiņas, uz kurām noliek alus krūzes. Un pat ar neapbruņotu aci var redzēt, cik kārtīgi nostrādātas māju durvis un slēģi.

Ciemā un lauku sētās rit mierīga dzīve — mauj govis, kviec sivēni, tarkšķ vieglie traktori. Kūpinādams izliektu, garu pīpi, domās iegrimis, pabrauc garām nelielos ratos vecs, sirms zemnieks. Tik tikko velkas viņa labi barotā vietējās — Trakenas sugas ķēve ar īsi apgrieztu asti. Prieks paskatīties uz tīrumiem, augļu un sakņu dārziem, tik akurāti tie apstrādāti un apkopti. Lūk, no liepu alejas iznāk mazu bērnu grupiņa no bērnudārza. Pa lauku ceļu cauri ganībām iet pavecs vīrietis ar lauku puķu pušķi un ved pie rokas meitenīti rudzupuķu krāsas kleitiņā.

Bet krievu pasaules sūtņi jau ieradušies, lai līdzētu šo zemi vērst Krievijā. Un dažos gadu desmitos pēc kaŗa tas tika paveikts. Tiesa, varat trīsreiz minēt, kā ainava un apdzīvotība ietekmēja krievu diversantu sekmes, salīdzinot ar Krieviju vai Baltkrieviju. Propagandas nolūkā Gorčakovs gan pāris vietās sludina, ka Prūsija esot sena krievu zeme:

Vai gan Aņa [krieviete no Kalugas guberņas Mosaļskas apriņķa — R.E.] varēja iedomāties, ka viņai vajadzēs karot uz zemes, ko Teitoņu ordeņa bruņinieki bija atņēmuši viņas senčiem ar uguni un zobenu pirmā reiha slavas vārdā!… ..

— Pirms septiņsimt gadiem, — aizsmēķējis paskaidroja kapteinis, — šeit dzīvoja slāvi un lietuvieši, bet pēc tam ieradās teitoņu bruņinieki… .. 1226. gadā kņazs Mazoveckis ataicināja ordeni uz Prūsiju, lai aizsargātu prūšus pret kareivīgajām lietuviešu ciltīm. .. Teitoņi gandrīz nepārtraukti karoja ar Lietuvu, Poliju un Krieviju.

Dažviet aplamības šķiet netīšas, piemēram, Kurzemes “katls” 1944. gada augustā un vairākkārt pieminētā “Fieseler Storch” dēvēšana visās vietās par helikopteru.

Lasīju, vilku līdzi kartēs diversantu gaitām, bija interesanti. Bet nē, tādu propagandas gabalu nav ko turēt. Un arī lasīt neiesaku. Ja vien nav vājības pret Austrumprūsiju.

%d bloggers like this: