Tūkstoš ierakstu


Kā nospiedu pogu ievietot velosezonas noslēguma rakstu, tālrunī nopūta ne vienu, bet divas reizes. Viegli izbrīnīts, skatījos, kas par lietu. Izrādās, iepriekšējais bijis tūkstošais emuāru ieraksts. Lai nu tā būtu, nepārbaudīšu. Un kaut kā pēdējā laikā pasaule sadevusies vismaz divās rokās, abās labējās, lai dotu padomu, kā rakstīt. Iesaku arī ikvienam citam, kam nagi niez rakstīt:

  • Toms Kreicbergs atgādina, ka brīvā tirgū kungs un ķēniņš ir patērētājs — un emuāri nav nekāds izņēmums. Mazliet saistītās ziņās varu atklāt, ka viņa tikšanās ar NA valdi bija pēdējais piliens, lai es pārietu uz “Indexo” pensiju plānu;
  • Kurts Šlichters pamāca, kas jādara, lai kļūtu par konservātīvu publicistu.

Attiecībā uz šiem emuāriem tūkstoš ierakstu statistika ir 371 tk skatījumu un 1226 atsauksmes. Skatījumu skaits pa gadiem bijis tāds (sāku rakstīt 2011. gada septembrī):

Pieci visbiežākie vārdu salikumi, no kā tikts pie emuāriem, ir:

  1. mans zelts ir mana tauta;
  2. ritvars blogspot;
  3. vīna un gaismas ieleja [laba bija vieta — R.E.];
  4. ritvars eglājs;
  5. tautības latvijā.

Pieci visvairāk lasītie raksti ir:

  1. Latvijas maukas, to izvietojums un dzimtā valoda 1897.g.;
  2. Dzīves līmenis pašvaldību griezumā 2015.gadā;
  3. Cik latvisks kuŗš Rīgas rajons ir;
  4. Dzīves līmenis pašvaldību griezumā 2013.g.;
  5. Kur un cik lielā mērā ir Latgale.

Paldies par lasīšanu. Rakstīšu arī turpmāk.

Advertisements

2017. gada velosezona — 4460 km


Darba sienas kalendāra februāŗa lapa. Ļoti trāpīga un piemērota noskaņa.

Beidzot galā mana 2017. gada velosezona. Turklāt ne laikapstākļu dēļ. Bet par to mazliet vēlāk. Spidometrs rāda 4460 km, trešais lielākais rādījums manā riteņbraucēja vēsturē, līdz pirmai vietai šķiŗ nieka 80 km. Atskatoties šī sezona atšķīrās no citām. Pirmkārt, nebija vasaras. Tā lija, ka izdevās tik viens simtnieks (>100 km brauciens) — un tas pats tikai tāpēc, ka vasaras nebūšana bija tā noriebusies, ka biju gatavs braukt pirmās divas stundas pa lietu. Jūtos parādā vēl emuāru ierakstu par šo braucienu. Otrkārt, augusta vidū pārlūza klanis un izputēja viena sausa nedēļa.

Treškārt, tie paši laikapstākļi, kas bija lieguši vasaru, izstiepa rudeni pāri Jaungadam un darīja braucamu novembri, decembri un janvāri. Esmu par to pateicīgs, kaut nav, kam. Cenšoties pavilkt gaŗumā sezonu, turpināju braukt arī pa sīku sniegu, ko citkārt neesmu darījis, un salā līdz -8,5° (iepriekš biju līdz -4°; panākumu ķīla — kailsals un maksimāla miesas apsegšana). Jā, un 29. janvāris ir vēlākais sezonas beigu datums (iepriekš divreiz bija 13. janvāris).

Ceturtkārt, sezonu piebeidza bremžu kluči, kuŗu dilums kļuva veselībai bīstams. Klučus it kā varētu viens divi nomainīt, taču biju dabūjis pakaļējam ritenim astotnieku un pāris spieķu izlauzis, kad, vairīdamies no kāda automobiļa, kas piepeši uz ielas griezās riņķī braukt pretējā virzienā, biju spiests mazā leņķī uzlēkt no brauktuves uz ietves. Izrādījās, ka astotnieku izlabot lāga nevar, ka pie reizes būtu labi arī priekšējam ritenim aploci nomainīt, tad meistars vēl piedāvāja jaunas rumbas (slēgti gultņi, slēgti gultņi!). Tā soli pa solim, līdz šobrīd man pie pogām šuj klāt mēteli, un sezona ir galā.

Aivara Freimaņa “Katls”


Sieva uzdāvināja Aivara Freimaņa “Katlu”. Esmu izlasījis un nu varu dalīties iespaidos, un starp izlasīšanu un šo rindu rakstīšanu pienākusi ziņa, ka grāmatas autors miris.

Romāns atšķiŗas no vairuma, ka galvenais varonis ir stulbs. Turklāt stulbs arī laba un ļauna saprašanā, tāpēc ne tikai stulbs, bet arī ļauns. Ne tā, ka ļaundaris pēc dabas, bet bez laba un ļauna sajēgas, tāpēc gatavs izpostīt citu cilvēku dzīvi, lai apmierinātu savas mirkļa vēlmes. “Katls” aptveŗ laiku no pēdējās kaŗa ziemas Kurzemes cietoksnī līdz dziļai padomju okupācijai, un galvenais varonis vispirms denuncē vāciešiem dezertieŗus, bet pēc varu maiņas kļūst čekas ziņotājs.

Romānā bagātīgi izmantota līvu valoda, kas (tāpat kā uzsvērta pievēršanās rupjībām un lietām zem jostasvietas) rada savdabīgu garnējumu, taču reizē šaubas, vai tiešām 40. gadu vidū un otrā pusē Ziemeļkursas zvejniekciemos tā tik ļoti skanējusi. Pārāk bieži, lai netraucētu un nemaitātu ticamību, gadās anakronismi:

  • pirmā pēckaŗa gada čeka dēvēta par Valsts drošības komiteju (VDK), kaut šo nosaukumu tā ieguva tik 1954. gadā;
  • piesaukta plaša DDT kukaiņindes lietošana pirmā krievu gadā;
  • minēts Rīgas Pontontilts uz Ķīpsalu 1944. gada vasarā, kaut šai vietā to pārcēla tikai 1957. gadā;
  • Rīgas Brīvības iela, K. Valdemāra iela un Aspazijas bulvāris pārdēvēts padomju vārdos tūlīt pēc atkārtotas krievu okupācijas, kaut patiesībā tas notika attiecīgi 1950., 1953. un 1950. gadā;
  • krievu “kaŗalaika” lidotāju un šofeŗu dziesmas patiesībā ir pēckaŗa darinājumi.

Nezinu, kādus personīgus vai idejiskus rēķinus “Katlā” kārtojis Freimanis, bet latviešu leģionāri un nācionālie partizāņi viņam ir vai nu riebekļi, vai naivi — nejauši gadījušies — bezizejas stāvoklī. Tāpat izskaņā “viss ir slikti” garā apspļaudīta Latvija pēc neatkarības atjaunošanas.

Paldies, protams, sievai par dāvanu, bet nevajadzēja tā tērēties.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »
%d bloggers like this: