2017. gads pašam — ir labi


Pieņemu, atlikušā pusstundā nekas ārkārtīgs nenotiks, tāpēc var pārdomāt, kāds bijis šis gads un kāds varētu būt nākamais. Visvieglāk sākt ar sevi: ir bijis labi, un esmu pateicīgs par to. Lai citu gadu tā. Vislielākais paldies, protams, sievai. Pateicību pelnījuši arī darba kolēģi un partijas [domu]biedri.

Advertisements

“Auto Bild Latvija” 2018. gada janvāŗa—februāŗa numurs


Tomēr jauki samaksāt un pēc desmit dienām saņemt pirmo nākamgada žurnālu. Laikam tradicionāli gada pirmais autožurnāla numurs ir SUV apskats. Pašam nav aktuāli, tāpēc tiku cauri ātrāk; tik un tā patīkami, ka dzīves līmenis aug un arvien vairāk latviešu var atļauties.

Neskaitot modeļu apskatus un mērīšanos ar tiem, numurā ir arī uzskatāms divdimensiju grafiks: modeļu gaŗums x cena, padomi automobiļa piemērošanā savvaļai un bezceļu ābece.

Ir, protams, arī parastas auto lietas. Autoziņās vēstīts, ka “Alfas” dižveikalā ieviests četru stundu stāvēšanas ierobežojums. Nezinu gan, kāda tagad tur sodīšanas polītika.

Jautājumos un atbildēs viss kas:

  • kādu autiņu dāvināt meitai 18 gados par 15 tūkstošiem eiru — “Auto Bild” arī nopietni atbild, bet man viegli smiekli, jo par tādu naudu var nopirkt kārtīgu braucamo trīs bērnu ģimenei. Tiesa, kā jau teicu, tik un tā patīkami, ka dzīves līmenis aug un arvien vairāk latviešu var atļauties;
  • kā uzlikt stāvvietā likšanas sensorus, ka automobilim tādu nav;
  • kāda jēga no pašrocīgas ātrumu pārslēgšanas iespējas automātiskām ātrumkārbām;
  • kā atjaunot vadītāja apliecību, ja tagad dzīvo ārzemēs;
  • vai var vasaras degvielu izmantot ziemā;
  • cik lielā mērā var atļauties pārslēgt ātrumus, kādu izlaižot;
  • vai ir automobiļi ar rūpnīcas videoreģistrētāju;
  • vai tiešām jaunākiem tās pašas paaudzes un tāda paša motora automobiļiem ir labāks ātrums un uzrāviens.

Mēneša cilvēks bijušais autosportists un uzņēmējs (RBS-SKALS) Māris Saukāns ne tikai stāsta par Dakaru un citiem rallijiem, bet arī slavē valsts ķepu pār pilsoņu dzīvi, konkrēti, elektromobiļu uzspiešanu. Žēl, un mazina citu viņa spriedumu nopietnību.

“Zelta stūres” testa braucienus šoreiz izlaidu: nebija kategorijas, kur startētu tādi zvēri kā folksvāgena kadiji un šarani un forda turneo.

Visādas mantiņas, par kuŗām var palasīt, bet derīguma un cenas attiecība vistuvāk pirkšanai laikam apļveida ledusskrāpim.

Joki:

— Kāpēc vīriešiem, kad viņi redz ādās tērptu sievieti, sirds sitas straujāk un domas sāk jukt?
— Jo tāda sieviete pat smaržo kā jauna automobiļa salons.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

2017. gadā izlasītas grāmatas


Stiprinot apņemšanos šogad vairs [daudz] nelasīt, apkopoju šīgada ražu.

  1. Velbeks, Mišels. Pakļaušanās. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2016. 224 lpp.
  2. Ķurzens, Jānis. Dzelzceļi. I daļa. Ceļa būve. Pamatne, virsbūve un stacijas. Rīga : Valsts dzelzceļu izdevniecība, 1937. 321 lpp.
  3. Heilijs, Arturs. Viesnīca. Rīga : Zvaigzne, (2010). 488 lpp.
  4. Manfelde, Andra. Adata. Atkārtots un papildināts izdevums. Liepāja : Literatūras kombains, 2012. 135 lpp.
  5. Rungulis, Māris. Lapsu kalniņa mīklas. Vēsturisks detektīvstāsts bērniem. Rīga : liels un mazs, 2014. 248 lpp.
  6. Heilijs, Arturs. Galīgā diagnoze. Rīga : Alberts XII, 1997. 340 lpp.
  7. Solzhenitsyn, Alexander. August 1914. New York : Bantam Books, 1974. 714 p.
  8. Suvorovs, Viktors. Spiegošanas pamati. Kā strādāja visvarenākā un visnoslēgtākā 20. gadsimta izlūkošanas organizācija. Rīga : Dienas Grāmata, 2017. 400 lpp.
  9. Heilijs, Arturs. Varas augstumos. Rīga : Alberts XII, 1997. 398 lpp.
  10. Heilijs, Arturs. Detektīvs. Rīga : Alberts XII, 1998. 512 lpp.
  11. Heilijs, Arturs. Vakara ziņas. Rīga : Alberts XII, 1996. 560 lpp.
  12. Folkss, Sebastians. Putna dziesma. Rīga : Zvaigzne, 2005. 436 lpp.
  13. Levins, Aira. Rozmarijas bērns. Rīga : Zvaigzne, 2010. 296 lpp.
  14. Vulfa, Virdžīnija. Deloveja kundze. Rīga : Atēna, 2006. 176 lpp.
  15. Kristiāne F. Mēs — Zoo stacijas bērni. Rīga : Didam, 2007. 282 lpp.
  16. Juris Kunnoss. Dzejoļi 1995—1999 un par Juri Kunnosu. Rīga : Jaunā Daugava, 2007. 336 lpp.
  17. Dzenis, Agris. Prūši karā ar likteni. Rīga : Domas spēks, 2016. 240 lpp.
  18. Kalna, Nora. Tuksneša āladža. Rīga : Liesma, 1976. 136 lpp.
  19. Horovics, Entonijs. Tiešā tēmējumā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2017. 208 lpp.
  20. Purviņš, Agris (sast.). Ģenerāļa Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums. Rīga : Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016. 640 lpp.
  21. Kozlovs, Ivans. Krimas pagrīdē. Rīga : LVI, 1948. 280 lpp. Daiļliteraturas biblioteka.
  22. Zeltīts, Raivis. Par nacionālu valsti. Jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai. Rīga : Domas spēks, 2017. 238 lpp.
  23. Niedra, Aīda. Sieva. Ņujorka : Grāmatu draugs, [1974?]. 162 lpp.
  24. Niedra, Aīda. Ugunis pār Rata kalnu. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1959. 224 lpp.
  25. Veselis, Jānis. Blāzmas staigātāji. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1962. 192 lpp.
  26. Zeltiņš, Teodors. Nu ir tā stunda. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1975. 194 lpp.
  27. Grebzde, Irma. Sveicināta, mana zeme. Atmiņas. Rasmas Galenieces grafiskais ietērps un ilustrācijas. 2. izdevums. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1960. 301 lpp.
  28. Mežsēts, Augusts. Apburtā pilsēta. Tilts, 1965. 256 lpp.
  29. Kalniņš, Nikolajs. Ciems uz riteņiem. Jaunatnes romāns. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1959. 237 lpp.
  30. Rūmnieks, Valdis. Laika spēles. Divi dīvaini piedzīvojumi Murjāņos un Rīgā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2017. 224 lpp.
  31. Rūmnieks, Valdis. Ozola grāmata. Fantastisks detektīvs ar pakaļdzīšanos. Rīga : Zvaigzne ABC, [1998]. 164 lpp.
  32. Voitkus, Arturs. Svešinieki un piedzīvotāji. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1977. 344 lpp.
  33. Kalniņš, Nikolajs. Rijas zēnu rota. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1956. 240 lpp.
  34. Niedra, Aīda. Rīga dienās, nedienās. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1970. 267 lpp.
  35. Kore, Elga. Zvaigžņu ceļi. Romāni un stāsti. Tilts, 1966. 350 lpp.
  36. Barons, Aloizs. Paaudžu mezglos. No lietuviešu valodas tulkojis Zariņu Jānis. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1974. 189 lpp.
  37. Niedra, Aīda. Vindedze. Rīga : Panorāma, 1992. 211 lpp.
  38. Heilijs, Arturs, Kāsls, Džons. Skrejceļš 0-8. Rīga : Vaga, 1992. 144 lpp.
  39. Heilijs, Arturs. Naudas mijēji. Rīga : Alberts XII, 1997. 471 lpp.
  40. Velbeks, Mišels. Elementārdaļiņas. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2003. 293 lpp.

Par 13 grāmatām vairāk nekā 2016. gadā, caurmērā trīs grāmatas mēnesī. Šogada jaunumi un īpatnības: Heilijs un trimda; gadījušies nejauši (vismaz sākotnēji). 12 071 lappuse (+4597, salīdzinot ar 2016.), tātad tūkstoš mēnesī, mazliet virs 30 lappusēm dienā. Nez vai pārspēšu. Paldies lidojumiem un ārzemju braucieniem.

Mišela Velbeka “Elementārdaļiņas”


Simboliska sagadīšanās: sāku gadu ar Velbeku un nu arī beidzu. “Pakļaušanās” iespaids bija pietiekams, ka, ieraudzījis iespēju par samērīgu cenu tikt pie “Elementārdaļiņām”, izmantoju to. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Elementārdaļiņas” ir darbs ar čaulu un kodolu. Čaula ir fantastika: it kā tas būtu ap 2075. gadu pēc ļoti nopietnām cilvēces pārmaiņām sacerēts darbs par cilvēku, kuŗš šīs pārmaiņas sācis: 1958. gadā dzimušu franču molekulārbiologu Mišelu Dzeržinski. Atbilstīgi čaulai vēstījumā iejaukti vēsturiski un dabaszinātniski apraksti, kas 2075. gada lasītājam paskaidro priekš simt gadiem notiekošo.

Kodols ir ar Mišela, viņa pusbrāļa, viņu dzimtas un tuvāko paziņu likteni rādīt, kā tikumu sagraušana sagrauj cilvēku dzīves, iznīcina ģimeni un pārvērš tautu atomizētā pūlī. Rādīts tas natūrāliski, un neproporcionāli daudz romāna aizņem lietas, kas zem jostasvietas, tā ka lielāko grāmatas daļu nepamet riebuma un pretīguma izjūta. Un tad nāk skumjas beigas.

Gan jau “Elementārdaļiņu” izdošanas laikā 1998. gadā Velbekam 2015. gada “Pakļaušanās” vēl nebija ne prātā, taču tagad “Elementārdaļiņas” kļuvušas gluži vai komplektā lasāma priekšvēsture, kas rāda, kā Francija nonākusi līdz “Pakļaušanās” notikumiem. Viegli motīvi jau jūtami:

Daudzi brīnās, kad uzzina, ka Nuajona ir diezgan bīstama pilsēta, kurā ir daudz melno un arābu. Nacionālā fronte pēdējās vēlēšanās savāca 40% balsu. Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā pilsētas nomalē, manas vēstuļkastītes durvis regulāri izlauž, es neko nevaru glabāt pagrabā. Bieži vien apkārtnē šaudās. Pārnākusi no liceja, es ieslēdzos četrās sienās un vakaros nekad neeju laukā no mājas.

Abu romānu galvenie varoņi zaudējuši sajēgu, ka ir daļa tautas mūžības gājumā starp tēvu tēvu mestām laipām un bērnu bērnu laipotājiem, un iznākums nepārsteidz: kam trakonams, kam izkaltis ziloņkaula tronis un pašnāvība, kam pakļaušanās Lielajam Brālim pravietim.

Pēc “Elementārdaļiņu” izlasīšanas uzmetu aci autora dzīves gājumam un ieraudzīju jūtamu autobiografisku elementu izmantošanu: Velbeku sauc Mišels, viņš dzimis 1956. gadā, senčos korsikānis Čekaldi, pirmos dzīves gadus dzīvojis pie mātesmātes Alžīrijā un pēc tam pie tēvamātes Francijā, kamēr māte blandījusies hipijos.

Otra dzīves gājuma salīdzināšana gribot negribot ir ar sevi. Esmu aptuveni tikpat vecs, cik autors izdošanas laikā un galvenie varoņi, tāpēc žēl un skumji lasīt tādu stāstu par nesatikšanos, kur laimīgu mūža mīlestību nokož seksuālās “atbrīvošanās” propaganda un dzīvesbiedri satiekas, kad jau par vēlu. Negribu pārāk atklāt sižetu, tāpēc visskumjāko, 218. lappusi te nepārrakstīšu.

Lieku izlasīto plauktā, un, ja kāds var par samērīgu cenu piedāvāt citus Velbeka darbus latviski (arī “Pakļaušonos”, ko gan esmu izlasījis, tak ne ieguvis īpašumā), lūdzu, dariet to. Tagad tik rāmi un piebremzēt, lai nepagūtu vairs nekā šogad izlasīt, citādi vēl simboliskā gada sākuma un beigu sagadīšanās zudīs.

2017. gada mēnešu pirmie teikumi


Decembris klāt — tātad gadumija nāk. Īstais brīdis apkopot, kā pa gadu bijis. Viena lieta, ko emuārists var darīt, ir — viegli pablenzt nabā un apkopot katra mēneša pirmā ieraksta pirmos teikumus. Var redzēt gan gada aktuālitātes, gan emuārista rakstīšanas jomas un veidu. Iesaku ikvienam, kuŗš no sevis kauč reizi mēnesī izspiedis kādas rindiņas, šādi paraudzīties uz sevi no malas. Man šogad bijis tā:

Janvāris Latvisku jauno gadu!
Februāris Uzmanību piesaistīja aktuālas lietas pieteikums:
Marts Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde publicējusi iedzīvotāju reģistra gada sākuma statistiku.
Aprīlis Sieva izlasīja Artura Heilija “Viesnīcu”, ko biju nesen nopircis, un atzina par gana labu, lai lasītu vēl citas Heilija grāmatas.
Maijs Kā allaž iepriekšējā mēneša beigās saņēmu nākamo divu mēnešu “Auto Bild Latvija”.
Jūnijs Pēc divām balsošanas dienām Rīgas domes balsotāju skaits kļuvis gana liels, ka nejaušas svārstības atkāpjas un sāk iezīmēties sakarības.
Jūlijs Pastkastītē bija iemests jaunais “Jysk” katalogs ar galveno 1. lappuses pievilināšanas uzrakstu:
Augusts Vakar un aizvakar Igaunijā viesojās Apvienoto Amerikas Valstu viceprezidents Maikls Penss.
Septembris Kā katrreiz arī šogad pirmais, kas liecināja par 1. septembri, bija saposti bērni ielās.
Oktobris Pēc konstatēšanas, ka “Domuzīmes” vasaras numurs iebraucis kreisā grāvī, rudens numuru pirku un lasīju ar klusām bažām: ja vasaras signāls atkārtosies, tas būs apstiprinājums, ka žēl, bet “Domuzīme” jāatmet.
Novembris Esmu izlasījis Nikolaja Kalniņa “Ciemu uz riteņiem” un nu varu dalīties iespaidos.
Decembris Rakstu rakstu par migrāciju saistībā ar Latvijas saimniecību un dēmografiskām izredzēm, tomēr jāpārtrauc.

Spriežot pēc šīs izlases, polītika, cilvēkģeografija, lasīšana. Nav pārāk tālu no īstenības.

140 vārdu: Artura Heilija “Naudas mijēji”


Artura Heilija “Naudas mijēji” ir otra grāmata, ko saņēmu negaidītā un patīkamā dāvanā partijas kongresā. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Ražošanas romāns par bankām ar nežēlīgu noziedzības un krimiķa piejaukumu un kreisu didaktiku, kādi sliktie bijuši amerikāņi Vjetnamas kaŗā, cik slikts kapitālisms un cik cēli būt par sociālā taisnīguma cīnītāju. Pamācīšanas nolūkā Heilijs izdomā labo un slikto banķieri (kuŗš ir kuŗš, skaidrs uzreiz) un tad rāda, kā sliktais vispirms gūst panākumus, bet tad krīt bezdibenī, toties labais caur ērkšķiem tiek līdz zvaigznēm. Tāpat kā vairākos citos darbos Heilijs gaŗāmejot uzspļauj kristietībai — šoreiz tēlodams galvenā romāna kristieša liekulību. Labākais grāmatā ir banku darba sīkumu un aizkulišu atklāšana, tomēr tas neatsveŗ pārējo — tāpat kā ieminēšanās pēdējās lappusēs, ka labēja saimniecības polītika varbūt tomēr saprātīgāka par blēžsaimniecību un valsts ķepu.

Piedāvāju labticīgajai dāvinātājai dāvanu atpakaļ, brīdinādams citādi mest ārā. Piekrita ņemt.

2017. gada novembŗa statistika: samērā zema nelegāla imigrācija Italijā, jauni rekordi Spānijā


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, novembrī Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 13,5 tūkstoši nelegālu imigrantu, kas ir aptuveni tikpat, cik 14,2 tūkstoši oktobrī, un nedaudz mazāk nekā 17,0 tūkstoši pērn novembrī. Gada imigrācija tāpēc mazliet kritusies no 186 līdz 182 tūkstošiem pēdējā gadā, kas ir zemākais rādītājs pieejamo datu posmā. Būtu zināmi 2013. gada dati, varētu ieskatīties pagātnē tālāk un precīzāk. Šīgada statistika rāda milzīgu vīriešu pārsvaru migrantu vidū: 5,4 reizes. Tāda dzimumu attiecība raksturīga iebrukumam un kolonizēšanai, kad pirmie ierodas stiprākie, lai ieņemtu vietu, nevis bēgļu gaitām, kad pirmos drošībā sūta vājākos.

Pievēršoties atsevišķām nelegālas imigrācijas frontēm, Italijā novembrī iebr[a]ukšana turējās samērā zemā līmenī, jo pret nelegālu imigrāciju sabiedrības spiediena un imigrācijas īstenības iespaidā stingrāk vērsusies Italijas valdība, kuŗa pastimulējusi arī Libijas vietvalžus. Iznākumā Italijā novembrī pa jūŗu ieradušies 5,6 tūkstoši iebr[a]ucēju, tikpat, cik oktobrī (6,0 tūkstoši), un būtiski mazāk nekā 13,6 tūkstoši pērn novembrī. Labākai apjēgšanai: intensitāte tāda, it kā Latvijā novembrī būtu ieradušies ~130 nelegālu imigrantu. Gada summa attiecīgi kritusies no 133 tūkstošiem oktobrī līdz 125 tūkstošiem novembrī un ir zemākā pieejamo datu posmā. Kamēr vilcinājos rakstīt šo apskatu, klajā nākusi jauna ziņa: ANO (tas pats bēgļu komisāriāts) sadarbībā ar Italijas kreiso valdību sākusi ievest migrantus pa gaisu, izmantojot kaŗa transportlidmašīnas.

Lielāko daļu krituma Italijas frontē gan atsveŗ pieaugums citur. Grieķijā novembrī pa jūŗu ieradās 3,2 tūkstotis nelegālu imigrantu, kas ir mazāk nekā 4,1 tūkstoši oktobrī (rudens laikapstākļi), tomēr vairāk nekā 2,0 tūkstoši pērn novembrī. Gada summa tādējādi augusi no 27,9 tūkstošiem oktobrī līdz 29,1 tūkstošiem novembrī. Tas ir augstākais iebr[a]ucēju skaits, kopš Maķedonija 2016. gada martā slēdza migrantiem robežu ar Grieķiju.

Tāpat vēsturiski visaugstāko līmeni atkal sasniegusi nelegāla imigrācija uz Spāniju. Turklāt te iebr[a]ukušo skaitā jāieskaita vēl tie, kas pārrāpušies Seutas un Meliljas (Liepājas—Daugavpils lieluma Spānijas pilsētas Afrikā) robežžogam, un tie, kas izsēdušies Kanarijas salās, kuŗas vairs ne Vidusjūŗā, bet atklātā Atlantijas okeanā. Jo ģeografisks pedantisms neaizēno dēmografisku likumsakarību — vienotu migrācijas plūsmu, un arī bēgļu komisāriāts Seutu, Melilju un Kanarijas iekļauj Vidusjūŗas stāvokļa ziņojumos. Lūk, Spānijā ieradušos nelegālu Vidusjūŗas imigrantu skaits šogad sācis jūtami augt un novembrī sasniedza nebijušus 4,7 tūkstošus (oktobrī bija 4,1 tūkstotis, pērn novembrī 1,4 tūkstoši). Attiecīgi arī gada summai rekords — 27,7 tūkstoši, kas maz atpaliek no Grieķijas līmeņa un ir divreiz vairāk nekā gada sākumā.

%d bloggers like this: