Teodora Zeltiņa “Nu ir tā stunda”


Lidodams uz Kirgiziju, izlasīju trimdā 1975. gadā izdotu Teodora Zeltiņa romānu “Nu ir tā stunda” un nu varu dalīties iespaidos. Drosmīgs darbs — drosmīgs savā idejā. Jau pašā grāmatas sākumā Zeltiņš iebliež pa galvu:

Tas, kas novembra sākumā bija noticis, pārsteidza visu pasauli. Straujā notikumu attīstība noveda pie negaidītām, taču nenovēršamām sekām. .. Tagad vairs no krieviem nebija jābaidās. Viņu netaisnās varas pārvaldītās tautas beidzot atkal bija atguvušas brīvību. Laikraksti vēstīja, ka ir jau nodibinājušās pagaidu valdības, aicinādamas bēgļus atgriezties.

Kā tas izdevies, Zeltiņš neskaidro. Jo grāmatas mērķis cits: apskatīt, kas tādos apstākļos notiktu trimdā. Lasītājs var vērtēt, cik ticams ir Zeltiņa aprakstītais un cik mākslinieciski augstvērtīgi uzrakstīts. Mūsdienu lasītājs var papildus vērtēt ar īsto neatkarības atgūšanas pieredzi, cik trāpīgas bijušas autora prognozes. Un vēl grāmata mudina pārdomām, cik reāli bija paverdzinātām tautām atgūt brīvību 70. gadu vidū un kāda izskatītos Zeltiņa tēlotā atjaunotā Latvija, salīdzinot ar pašreizējo.

Labi, pēc kārtas. Manuprāt, Zeltiņš ar pieteikto ideju ticis galā labi. Notikumi ir ticami un izriet no apstākļiem, dievs no mašīnas neizkāpj ne reizi (izņemot pašu ideju, protams). Varoņi katrs ir kāda trimdinieku tipa paraugi, tāpēc mazliet trafareti, tomēr atstāj dzīvu cilvēku iespaidu. Stāstījumu patīkami atsvaidzina gaumīgs humors un ironija par trimdu. Galvenā izšķiršanās ir — atgriezties Latvijā vai palikt Amerikā. Apsvērumi: tautība un tēvija pret iesakņošanos mītnes zemē. Gadu desmitiem Latvija daudzināta, bet nu pienācis patiesības brīdis. Katram svaru kausos savs saturs, un katram pašam jāizlemj. Vissaspringtāk sekot līdzi, ko izlems Ņujorkas latviešu apvienības vadītājs Jānis Jaungailis, kas ir gan pazīstams latviešu darbinieks, gan labi algots amerikāņu uzņēmuma puspriekšnieks.

Ar īstenības pieredzi vērtējot, redzams, ka Zeltiņa prognozes lielākoties bijušas pareizas: komūnistiskā partija tiešām tika aizliegta, studentu pārstāvniecības organizācijās tiešām sākumā dominēja korporācijas, Saeimas vēlēšanās tiešām piedalījās tikai Latvijas pilsoņi utt. Var piekrist autoram, ka, atjaunojot neatkarību drīzāk pēc okupācijas, partiju spektrā būtu vairāk atjaunotu partiju un mazāk jaunu. Dažās vietās gan nošauts greizi: īpašumu atdošana likumīgiem īpašniekiem notika un notiktu daudz plašākā apmērā, nekā autoram šķita; bažas par trimdas latviešu netikšanu Saeimā bija maldīgas; tāpat Latvijas pilsonība un balsstiesības AAV pilsonību pieņēmušiem netika tā ierobežotas, kā tēlo Zeltiņš.

Autors min, ka okupantu armija izvākusies, arī:

Brālīgie krievi ir jau sākuši aizvākties. Viņos radusies pilnīgi pareiza nojauta, ka latviešu vidū nespēs iedzīvoties. Un mēs šīs viņu bažas par nākotni necenšamies kliedēt…

No otras puses:

Acīm redzot, tagad notiek tas pats, kas kādreiz notika. Arī Latvijas sākuma gados baumoja, ka jaunās valsts patstāvība nebūšot ilga, lai pārāk nepriecājoties. Kur tādas baumas radās? Kas tās izplatīja? Kas gan cits, kā Latvijā palikušie krievi un vācieši. Mēs, puikas, nacionālas sajūsmas pārņemti, viņiem atgādinājām, ka viņi katrā laikā var pazust, un mēs par to būsim tikai priecīgi. Bet viņi palika, ēda mūsu maizi un pat nepiespiedās iemācīties latviešu valodu. Tā mums radās “trīs vietējās valodas.” Avīzēs darba piedāvājuma sludinājumos reizēm lasījām, ka meklē tādus darbiniekus, kas prastu runāt “trīs vietējās valodas.” Un šādi sludinājumi pazuda tikai Ulmaņa laikos. Mēs bijām iecietīgi, pat pārāk iecietīgi. Atbalstījām viņu skolas tāpat kā savējās. Tak tas ne krievus, ne vāciešus neietekmēja.Viņi jaunajā valstī palika svešķermenis, skatīdamies pāri robežām. Un tā tas notiks arī tagad, jo visus krievus no Latvijas neizdzīsim. Tur šajos gados — blakus nelūgtajiem iebraucējiem — būs radusies jauna, Latvijā dzimusi krievu paaudze, krievu skolās mācīta. Tad nu cits nekas neatliks: latviešiem par visu vairāk — kas vēl spējīgi — nāksies gādāt par tautas pieaugumu, ar valsts pabalstiem atbalstot daudzbērnu ģimenes. Vajadzēs arī papūlēties savākt kopā pa visu pasauli izklīdušos bēgļus.

Iznākumā:

Krievi vēlēšanām pieteikuši tikai vienu kandidātu sarakstu. Un tā var notikt, ka krievu minoritātes partija ieies Saeimā ar lielāku deputātu skaitu nekā kāda no daudzajām latviešu partijām.

Blakus pamatsižetam autors gaŗāmejot piemin 70. gadu pirmās puses dzīvi Ņujorkā. Cilvēkģeografiski interesanti lasīt vērojumus par pilsētas rajoniem un iedzīvotājiem. Precīza ir prognoze par balto pārtapšanu mazākumā. Norādīts arī cēlonis — balto bēgšana. Ne rasisma un ādas krāsas, bet uzvedības dēļ:

Tikmēr neievērota un nedaudzināta sākusi izveidoties spēcīga nēģeru vidusšķira. Tā neatlaidīgi laužas iekšā balto vidusšķiras savrupmāju rajonos. Ar lielām sekmēm, jo baltie atkāpjas — no mājas uz māju. .. Ne jau kādu rasisku aizspriedumu dēļ, kā parasti to grib iztulkot. Nenākas viegli pierast pie nēģeru temperamenta izpausmēm. Viņi ir skaļi. Dzīres rīko vēl skaļākas nekā latvieši. Un pat pavēlās nakts stundās, pa ielu ejot, nedomā pieklusināt balsis un līdzi nēsātos transistorus. Viņi ir nevērīgi pret apkārtni. Kur pudele izdzerta, tur to nomet, kādreiz tik spēcīgi, ka stikli pašķīst pa ietvi. Mēs vēl tādā rajonā turamies.

Nobeigumā: kā būtu, ja būtu. Jā, ja latvieši būtu atguvuši brīvību 70. gadu vidū, būtu labāk. Okupācija nebūtu tik dziļi ieēdusies ne domāšanā, ne iedzīvotāju sastāvā. Kolonistu būtu mazāk, tie būtu mazāk iesakņojušies Latvijā un lielāka daļa repatriētos. Trimda būtu mazāk pārtautojusies un iesakņojusies mītnes zemēs un lielāka daļa repatriētos. Bet vai tas bija iespējams? Nē. Varbūt 80. gadu sākumā poļu “Solidāritāte” būtu varējusi pāraugt SPRS sabrukumā, ja Padomija būtu vairāk novārdzināta. Bet tam būtu vajadzējis citādus Rietumu valstsvīrus — lai tādi kā Reigans, Tečere un Jānis Pāvils II izvirzās ne 70. gadu beigās, bet agrāk. Kas būtu noticis, ja 1960. gadā Niksons nebūtu par mata tiesu zaudējis Kenedijam? Ja Reigans būtu uzvarējis jau 1976. gadā? Vai bija iespējams novērst 1973. gada naftas krizi un 70. gadu vidus “atslābumu”, kas jūtami palīdzēja SPRS? Nezinu. Bet paldies Zeltiņam par pārdomu rosināšanu.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

2 Atbildes to “Teodora Zeltiņa “Nu ir tā stunda””

  1. Kārlis Says:

    Paldies. Labi. Motivēji izlasīt.

  2. 2017. gadā izlasītas grāmatas | Mans zelts ir mana tauta Says:

    […] Teodors. Nu ir tā stunda. Ņujorka : Grāmatu draugs, 1975. 194 […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: