Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”


Viena no šovasar iegūtām trimdas grāmatām ir Aīdas Niedras “Ugunis pār Rata kalnu”. Jau pirmā lappusē lasītāju gaida divi atklājumi. Pirmkārt, šī ir viena no Niedras dzimtās Tirzas cikla grāmatām. Ciems gan romānā saukts par Eglaini, tak Azanda tiešām ir upe Latvijā, nevis Kongo ziemeļos. Otrkārt, negaidīti, ka trimdā izdots darbs stāsta par tābrīža (1958.—1959.) Latviju.

Un tas arī šķiet galvenais “Ugunīs pār Rata kalnu”: ka Niedra izmanto romāna veidu, lai iepazīstinātu trimdas lasītājus ar dzīvi Chruščova Latvijā, konkrēti, kolchozā. Iznākums, protams, patiesāks nekā tālaika Latvijā izdotie Annas Sakses, Ojāra Vācieša u.c. darbi, tomēr ar saviem trūkumiem. Pirmkārt, nepilnīga informācija par Latvijas apstākļiem. Piemēram, vienīgie krievi romānā ir Hitlera krievi (ko vācieši ieveda 2. pasaules kaŗa laikā un kuŗi pēc kaŗa palika Latvijā), kaut tobrīd Latvijā jau sabraukuši 450 tūkstoši kolonistu, lielākā daļa no krievu okupācijas laikā iepludinātiem, un latviešu īpatsvars jau nokrities no 80,2% 1943. gadā līdz 62,0% 1959. gadā. Šķiet, vislabāk “Uguņu” patiesumu spētu novērtēt lasītāji, kam pašiem ir 50. gadu nogales kolchoza pieredze, cik nu tādu palicis.

Otrkārt, var just, ka izmantotie okupētās Latvijas avīžraksti un citi avoti vietām gandrīz nepārveidoti iekopēti romānā, piemēram, Latvijas komūnistu vadoņa Jāņa Kalnbērziņa runa par lauksaimniecības uzdevumiem. Tiesa, lappusi par 50. gadu Rīgas arķitektūru (skatīt attēlu) bija interesanti lasīt.

Treškārt, iepazīstināšanas nolūks rada literāru trafaretumu. Lielākā daļa tēlu ir kāda sabiedrības grupējuma paraugtipi, un romānā nav ekspozīcijas — sarežģījuma — darbības attīstības — kulminācijas — atrisinājuma gaitas. Arī atsevišķi notikumi paliek bez attīstības, piemēram, grāmatas sākumā nogalina kādu padomju aktīvistu, bet tālāk saistībā ar to neseko nekas — ne varas iestāžu rīcības, ne lietas atklāšanas, nekas. Pat romāna nosaukums paliek neatklāts: jā, tiek pieminēts, ka pagastā ir tāds Rata kalns, bet tā arī nekādas iespaidīgas vai simboliskas ugunis pār to neparādās. No otras puses, tas, ka “Ugunīs” nekas dižs nenotiek, rada savādu patiesuma iespaidu: latvieši velk dzīvi padomju jūgā, kāds nomirst, kādi apprecas, kādi pārceļas, kādi atgriežas no Sibirijas izsūtījuma, kolchoza priekšniecība domā, kā šogad izķepuroties utt.

Kā jau minēju, “Ugunis pār Rata kalnu” ir viens no Niedras Tirzas cikla darbiem. Salīdzinot ar “Sievu”, ko arī nupat lasīju, tajā parādās daži pazīstami uzvārdi, taču nopietnākais pārdomājamais ir latviešu dzīves apstākļu salīdzinājums. No vienas puses, dzīves līmenis 50. gados ir augstāks nekā 19. gadsimta otrā pusē vai beigās. Taču sabiedrības iekārta ir daudz ļaunāka un necilvēcīgāka: 19. gadsimtā zemnieki varēja ar smagu darbu tikt pie patstāvības un brīvības ja ne sev, tad bērniem, savukārt sociālisms iznīcinājis darba jēgu un izvirtina tikumus.

Apkopojot: negaidīti jūtami vājāks darbs par “Sievu”. Ja kāds vēlas, neiebilstu par samērīgu nelielu cenu šķirties no šīm 224 lappusēm trimdas daiļdarba cietos vākos.

Advertisements
%d bloggers like this: