2017. gada rudens “Domuzīme” — uz robežas starp pūt vai nepūt


Pēc konstatēšanas, ka “Domuzīmes” vasaras numurs iebraucis kreisā grāvī, rudens numuru pirku un lasīju ar klusām bažām: ja vasaras signāls atkārtosies, tas būs apstiprinājums, ka žēl, bet “Domuzīme” jāatmet. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Numura ievadstāsta vēstījums, ka cilvēks cilvēkam vilks un ģimene ir liekulīga bezjēdzība, mudināja nesacerēties. Arī vairums turpmāko lappušu šķita viegli sārtas. Visvairāk numura diskusija par neizdarīto, atbrīvojoties no krievu okupācijas. Dalībnieki maldās trīs dažādu sarkanuma nokrāsu priedēs un nespēj arī Latviju izvest laukā. Īpaši Vilis Seleckis, kas atsvaidzināja no 90. gadiem atmiņā palikušo, ka viņam nevar uzticēties:

Proporcionālā nodokļu sistēma tika zākāta, tās aizstāvji saukti par komunistiem. Pamazām izveidojās tāda kārtība, ka privatizācijas veiksminieki maksāja mazākus nodokļus nekā sīkie biznesa entuziasti. Lielo algu saņēmēji — mazākus nodokļus nekā mazo algu saņēmēji.

Proporcionālā? Un parādiet brīdi, kad no 1000 Ls algas nodokļos atskaitīja mazāk latu nekā no 100 Ls!

Nav jau tā, ka nekā nepatika. Ir “Domuzīmē”, piemēram, vēsturnieka (un NA Saeimas deputāta) Ritvara Jansona raksts, cik puspatiesību pilni un sadarbonību slēpjoši un attaisnojoši ir komūnistiskā režīma darboņu memuāri. Ir jauks novadpētniecisks raksts par Vecmīlgrāvja Burtnieku namu. Nevar teikt, ka rudenī “Domuzīme” būtu pilnīgi kritusi kreisā grāvī. Nevar teikt, ka būtu no tā pilnīgi izkārpījusies. Bet var teikt, ka ziemas numuru vienkārši tāpat neskatīdamies vairs nepirkšu. Nē, vispirms iepazīšos kauč ar satura rādītāju un tad izlemšu, vai vērts.

Advertisements
%d bloggers like this: