Raivja Zeltīta “Par nacionālu valsti”


Vasarā uzzināju, ka Raivis Zeltīts laidīs klajā grāmatu par nācionālismu, 23. augustā aizgāju uz grāmatas atvēršanu un ieguvu to savā īpašumā. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Atvēršanā vairāki runātāji izteicās, ka “Par nacionālu valsti” ir kā turpinājums cita Raivja — Dzintara — grāmatām “Ceturtā atmoda” un “Pozitīvais nacionālisms”. Tā arī ir: Zeltīts raksta par mūsu valsti, mūsu tautu un tās atdzimšanu, par nācionālismu, tā pamatidejām, kā tās izpaužas Latvijas apstākļos un kāpēc nepieciešams tieši nācionālisms, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Grāmatas sākumā ievietota autobiografija. Cieņu raisa vaļsirdīga dzīves gājuma izklāstīšana un attieksme, ka grūtības norūda, nevis ir pamats, lai žēlotos un pieprasītu: “Man pienākas!” Īsumā: autors dzimis 1992. gadā, vēsturnieks, kopš 2013. gada Māŗupes novada deputāts (tobrīd otrs jaunākais pašvaldības deputāts Latvijā!), Nācionālās apvienības ģenerālsekretārs.

Tūlīt pēc iepazīstināšanas ar sevi Zeltīts, apvienoju divus latviešu teicienus vienā, ķeŗas vērsim pie lietas — pie iebildumiem pret nācionālismu: bailes no nācionālisma vārda, saistīšana ar Putinu, pretstatīšana saimniecības izaugsmei, pārmetumi populismā, biedēšana ar sabiedrības šķelšanu un naidu pret citām tautām un valstīm, saukšana par rasismu. Tad iepazīstina ar Latvijas polītiskām elitēm: pēckomūnistisko, prokremlisko, nācionāli konservātīvo un līberālo.

Lasot par līberālo eliti un nākamo nodaļu par ārējiem apdraudējumiem — globālismu un Krieviju —, jāsecina, ka taisnība teicienam: “Kas nav kreiss divdesmit gados, tam nav sirds. Kas ir kreiss trīsdesmit gados, tam nav smadzeņu.” Zeltītam ir 25, un, spriežot pēc grāmatas, Raivis ir ceļā no kreisa uz labēju nācionālismu. Kreisuma atliekas pamanījis arī Māris Zanders, kas intervijā ar Zeltītu norāda, ka “sadaļas, kas veltītas t.s. globālismam un tā blaknēm, gan argumentācijas, gan kaislīguma ziņā tikpat labi varētu būt kreiso antiglobālistu sacerētas.” Savukārt pāreja labējā nācionālismā manāma pēc secinājuma, ka Latvijas stiprināšanai un uzplaukumam nepieciešama nācionāli līberāla alianse — nācionālkonservātīvās un līberālās elites apvienība.

Te gan jāskaidro termini, jo ar līberāļiem pasaulē ir jukas. Piemēram, Amerikā tā sauc kreisu sabiedriski polītisku strāvu, bet Austrālijā — galvenās labējās partijas piekritējus. “Par nacionālu valsti” šķiŗ līberāļus un ultralīberāļus:

Vārdu “liberālis” sevis apzīmēšanai lielākoties lieto tieši ultraliberāļi. Zināmā mērā tā ir maldināšana. Arī manā draugu lokā ir daudzi liberāļi, kas ir lieliski cilvēki. Tomēr ultraliberāļu elitei ir pilnīgi atšķirīgs darbības virziens. Ja klasiskā liberāļa moto ir: “Man nepatīk tas, ko Tu saki, bet es aizstāvēšu Tavas tiesības to teikt!”— tad ultraliberālis saka: “Man nepatīk tas, ko Tu saki, tāpēc es Tevi apklusināšu.” Liberāli motivē brīvība — sava un citu. Ultraliberāli motivē baudkāre, un viņš tās labā ir gatavs ierobežot citu cilvēku brīvību un pat drošību. [Autora treknināts — R.E.]

Ultraliberālais nihilisms un agresīvā “minoritāšu politika” ir pašiznīcinoša un vājina valsti, tā palīdzot postkomunistu un prokremliskajai elitei nostiprināt savu ietekmi. Tikmēr liberāļu elite pieturas pie liberālisma konstruktīvās interpretācijas, koncentrējoties uz ekonomisko izaugsmi, valsts lomas samazināšanu ekonomikā, tiesiskumu, Rietumu moderno standartu pārņemšanu un indivīda brīvības aizstāvēšanu.

Jā, tad jau “Par nacionālu valsti” izpratnē arī es, Ritvars Eglājs, esmu līberālis. Bet es to tāpat zināju un tāpēc jau priekš cik gadiem šos emuārus esmu nosaucis par “Buržuāziska latviešu nācionālista piezīmēm”.

Autors izklāsta arī jaunā nacionālisma principus: pozitīvā brīvība, individa brīvība tautā, identitāte, dēmokratija, jauns ideāls un kultūra, patiess konservātīvisms, garīgā pārākums pār materiālo, organiskā filosofija, garīga cīņa. Savukārt attiecībā uz latviešu vietu pasaulē Zeltīts uzsveŗ “Intermarium” (Baltijas—Melnās—Adrijas jūŗas) reģiona tautu savienības nozīmi:

Šāda savienība sargātu Rietumu kultūru gan no islamizācijas, kas arvien vairāk novājinās Rietumeiropu nākamajās desmitgadēs, gan arī no Krievijas revanšisma un draudiem Eiropas austrumu robežai.

Lielāko daļu grāmatas (169 no 238 lpp.) aizņem iepriekš publicētu rakstu krājums, kur redzama gan pēdējo gadu Latvijas un pasaules notikumu gaita, gan autora pasaules uzskatu attīstība un noskaidrošanās. Par to, kā cilvēki, kas mīkstināja Valsts valodas likumu, dāļāja valsts pilsonību, veicināja nelojālu cilvēku natūrālizāciju, atdeva Abreni un samērā nesen ļoti vēlējās redzēt “Saskaņu” koalīcijā, uzmetušies par latviskuma aizstāvjiem un cīnītājiem pret Kremli, par ugunsdzēsējiem pašu izraisītā ugunsgrēkā. Par to, ka nācionālisms neizraisa konfliktus — tos izraisa nācionālā jautājuma ignorēšana. Par to, ka pašapziņa rodas, pretstatot sevi citiem. Par to, ka šobrīd drosme un brīvdomība ir teikt, ka vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, un ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, kuŗas rezultātā dzimst bērni. Un par daudz, daudz ko citu.

Tā kā iepriekš publicētie raksti sarakstīti jau pirms kāda laika, vietām tos jau var izvērtēt ar mūsdienu pieredzi. Piemēram, priekš diviem gadiem uz karstām pēdām tapušu rakstu par Parīzes terroraktiem Zeltīts beidz tā:

Ja Parīzes notikumi neliks Eiropai mainīt savu imigrācijas politiku, savu ārējo robežu politiku un attieksmi pret islāmu, tad jāsecina, ka liberālisms pusgadsimta laikā iznīcinājis jebkādus pašsaglabāšanās instinktus.

Šāda temata grāmatas pagaidām ir uz pirkstiem saskaitāmas, tādēļ ļoti vajadzīgas. Gan pasaules apjēgšanai, gan izpratnes veidošanai par nācionālismu nevis pēc nelabvēļu sagrozījumiem, bet pirmavotiem. Paldies, Raivi!

Advertisements

140 vārdu: 3000 km


Šodien (nu jau vakar) sasniedzu 3000 kilometru šosezon. Mazāk nekā pērn, bet kārtīgas vasaras nav bijis. Toties bijusi lielākā neizdošanās. Vasara jau bija gandrīz galā, kad augusta vidū beidzot solīja vienu sausu nedēļu (bija arī sausa). Cerību pilns izkalu plānus, kurp braukt, un sarēķināju nedēļā nobraukt 250 ķiļus. Pirmdienā braucu uz darbu, piepeši Brīvības un Ģertrūdes ielas krustojumā otrreiz mūžā pārlūza klanis. (Skatīt attēlu: tas ir stienis, kas savieno pedāli ar pārējo riteni.) Ar to arī plāni izputēja. Varēju vien izmēģināt, kā ir vienkājim ar riteni braukt — ir ātrāk, nekā divkājim iet, taču drīzāk nogurst. Kamēr tiku pie jauna klaņa, nedēļa galā. Tiesa, esmu pateicīgs par laimi nelaimē: ka pārlūza Rīgas centrā, nevis vakarišķā sešdesmitnieka lielākajā nekurienē. (Arī pirmā pārlūšana bija laimīga, četru minūšu gājumā no mājām.) Tāpēc 3000 tikai tagad, tāpēc šosezon tikai viens simtnieks — ceru par to uzrakstīt.

140 vārdu: dienas bēdas — nojaukta Stārķu ielas sākuma skaistule


Dienas bēdas ķēra mani pievakarē. Iegriezos Stārķu ielā un piepeši ieraudzīju, ka nojaukta skaistā ēka ielas sākumā, kuŗas skaistumu gan bija pabojājis tas, ka krievu laikā to bija aprijis Vefs. Divus gadus senā attēlā tā vēl ir 2A, Rīgas būvvalde vēl paguva pārdēvēt par Stārķu ielu 4, bet šodien tās vietā vairs nelieli būvgruži. Tā kā lija, neapstājos, lai meklētu būvdarbu plakātu un pētītu, kas par lietu.

Pārbraucis mājās, parakos internetos un laikam atradu atbildi. Stārķu ielas sākumā celšot divas piecstāvenes. Līdz šim tur dziļumā bija Vefa korpusi, un jaunas dzīvojamās ēkas to vietā ir jauki, bet šo māju taču varēja izremontēt par ogu! Varbūt pēc uzcelšanas mainīšu viedokli, bet šobrīd izskatās, ka atšķirībā no Raunas ielas 41, kur ne pārāk jauku divstāveni nomainīja skaista piecstāvene, Stārķu ielā notiek pretēji.

Tāpēc pievakares bēdas. Tiesa, mazākas nekā dienas prieks no rīta.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . Leave a Comment »

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. vai 2017. gadā?


Attēls no raksta par “Saskaņas” sniegumu 2014. gada Saeimas vēlēšanās

Kad “Saskaņa” zaudēja vairāk — 2014. gada Saeimas vai 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās?

Kā, vai tad nav skaidrs — 2014. gadā bija opozicijā un palika varbūt vēl dziļākā opozicijā, bet 2017. gadā uzvarēja un sekmīgi nosargāja varu? Tiesa, tak šoreiz ne par to, bet par vēlētāju attieksmes maiņu. Gan 2014., gan 2017. gadā “Saskaņa” zaudēja balsu procentus un vietas, turklāt sagadīšanās pēc abās vēlēšanās septiņas vietas. Turklāt septiņas vietas nav vienādā svarā. Septiņas no 60 (Rīgas domes deputātu skaits) ir lielāka daļa nekā 7 no 100 (Saeimas deputātu skaits). No otras puses, zaudēt 7 vietas no 31 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Saeimā) ir sāpīgāk nekā 7 no 39 (“Saskaņas” deputātu skaita maiņa Rīgas domē). Tad kad īsti zaudēja vairāk?

Šķiet, visprecīzāk to varētu noteikt, salīdzinot, kā mainījās “Saskaņas” un pārējo kandidātu sarakstu balsu skaita attiecība. Vispirms par Saeimu. 2011. gadā “Saskaņa” guva 259 930 balsu, visi pārējie kopā — 648 284 balsis. Citu balsu tātad bija 2,494 reizes vairāk. 2014. gadā balsu skaits bija 209 887 un 696 651, tātad citu balsu 3,319 reizes vairāk. Izdalām 2014. gada attiecību ar 2011. gada, iegūstam 3,319:2,494=1,331. Tik daudz mainījās “Saskaņas” un pārējo polītisko spēku balsu attiecība 2014. gada Saeimas vēlēšanās.

Labi, tagad Rīgas dome. 2013. gadā “Saskaņa” guva 134 117 balsis, citi saraksti — 93 940, tātad attiecība bija 1,428 reizes “Saskaņas” labā. 2017. gadā balsu skaits bija 127 099 un 122 031, tātad attiecība vairs 1,042 “Saskaņas” labā. Izdalām attiecības, iegūstam 1,428:1,042=1,371.

Tātad “Saskaņa” 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās zaudēja pat mazliet vairāk nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās. Turklāt it kā labvēlīgākos apstākļos: gan bija visas iespējas vairot atkarības sabiedrību pēc principa “mēs jums citu cilvēku naudu, jūs mums balsis”, gan Krievijas iebrukums Ukrainā bija jau aprasts, ne ass un svaigs kā 2014. gadā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Dēmografijas dzirnas maļ arī polītiku: 2017. g. pirmā pusgada ziņas


Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde publicējusi iedzīvotāju reģistra gada vidus statistiku. Tai ir trūkumi, piemēram, nepilnīga migrācijas uzskaite — sarakstos joprojām par 180 tk vairāk iedzīvotāju nekā pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām (2117,4 tk pret 1937,7 tk) — un nepilnīga tautības uzskaite (49 783 nezināmas tautības iedzīvotāji, salīdzinot ar 8198 CSP rīkotā 2011. gada tautskaitē). Tomēr PMLP dati sniedz priekšstatu par dēmografisko procesu virzību, tiek publicēti bieži (divreiz gadā) un drīz pēc ziņu ievākšanas datuma. Tāpat tieši iedzīvotāju reģistra datus izmanto vēlēšanās, tāpēc vērts uzmest aci, kādas ir jaunākās ziņas par latviešu īpatsvaru pilsoņos.

Dabiskā kustība vairāk darbojas latviešu labā nekā sveštautiešu uzņemšana pilsonībā pret, tāpēc 2017. gada pirmā pusgadā latviešu īpatsvars pilsoņos audzis par 0,43‰ un šī gada sākumā bijis 72,90% (atmetot nezināmu tautību) — augstākais rādītājs kopš 2007./2008. gada mijas:

Nedrīkst gan aizmirst, ka pēdējo desmit gadu svārstības notikušas pusprocenta robežās:

Saglabājoties līdzšinējai virzībai, nākamgad Saeimas vēlēšanās vēlētāju sastāvs varētu būt par ¼% latviskāks nekā 2014. gada Saeimas vēlēšanās, un tas var izšķirt viena mandāta piederību. Rīgas domes vēlēšanās ar dēmografisku atveseļošanos nepietika, lai latvieši atgūtu varu savā galvaspilsētā, taču šodienas Saeimas balsojums neuzspiest Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem mudina domāt, ka vismaz tuvākā nākotnē ļaundarību paplašināt pilsoņu loku nebūs un dēmografijas dzirnas turpinās malt arī polītiku.

Kā Saeimas frakcijas balsoja par Latvijas pilsonības uzspiešanu nepilsoņu bērniem


Šodienas balsojums apskatāms te. Frakciju sadalījumā aina tāda (ārpusfrakciju deputāti ieskaitīti sākotnējā frakcijā):

Pieminamas divas lietas. Pirmkārt, ZZS nošķiršanās no sava prezidenta un vismaz vienas partijas vadītāja. Tas mudina domāt, ka prezidenta ierosinājums ZZS aprindu ieskatā nav bijis tik ļoti vajadzīgs vai svarīgs. Otrkārt, deputātu saņemšanās būt klāt Saeimas sēdē. Balsošanā piedalījās 91 no 100, tikai NSL kūtrāki (4 no 7). Nezinu, varbūt attaisnojoši iemesli, varbūt nevēlēšanās balsot, bet ir pieredze, ka svarīgos balsojumos deputātus atgādā pat no slimības gultas.

Pilsonība


Raimonds Vējonis savas ievēlēšanas dienā kopā ar saskaņiešiem Nilu Ušakovu un Andreju Elksniņu. Foto: Edijs Pālens, LETA

..Latvijas valsts ir izveidota.., lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem..,

Latvijas valsts jēga aprakstīta pašā Satversmes sākumā. Attiecīgi arī pilsonības institūta mērķis ir nodrošināt latviešu tautas mūžīgu pastāvēšanu un attīstību, it īpaši polītisko varu savā zemē. 1919. gada 23. augustā mūsu valsts tēvi pieņēma likumu par pavalstniecību. Tobrīd latviešu tautai bija daudz labāki dēmografiskie apstākļi nekā pašreiz: latviešu īpatsvars 1920. gadā bija 72,9%, salīdzinot ar 63,4% šobrīd. Citiem vārdiem, šobrīd pretī vienam sveštautietim ir 1,7 latvieši, bet toreiz 2,7 latvieši. Tādos apstākļos jaunā Latvijas valsts it kā būtu varējusi atļauties mīkstāku pilsonības polītiku nekā mūsdienās — un Tautas padome likuma 7. pantā noteica, ka

nepilngadīgo .. valsts piederība skaitās .. pēc viņu vecāku .. piederības.

Vai mūsu valsts tēvi bija tumsoņas? Latvijas ienaidnieki? Baidījās no bērniem? Nē, viņi bez rakstītas Satversmes saprata, ka valsts piederība pēc izcelsmes (jus sanguinis — latīņu, ‘asins tiesība’) ir nepieciešama, lai latvieši varētu būt un palikt saimnieki savā zemē — atšķirībā no “zemes tiesības” (jus soli), kas pilsonību dotu pēc piedzimšanas vietas un, gadoties nelabvēlīgiem apstākļiem, vēsturiski īsā laikā (pāris paaudzēs, ~60 gados) varētu apdraudēt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanu. Turpmākā Latvijas vēsture un pašreizējā Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem apliecinājusi valsts dibinātāju tālredzību.

Tāpēc paldies Saeimai, ka šodien neļāvās “tikai piecdesmit bērniņu” gaudām, kas patiesībā bija pakāpiens uz nākamām ļaundarībām latviešu polītiskās varas deldēšanā — pilsonību visiem nepilsoņiem, tas ir, SPRS kolonistiem, un pilsonību visiem, kam gadījies piedzimt Latvijas territorijā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 3 Comments »
%d bloggers like this: