Šauļi — pārāk tukši tāda lieluma pilsētai

Šauļu gājēju iela

Kā jau rakstīju, bijām aizbraukuši uz Šauļiem. Lietderīgais bija izmēģināt Šauļu saspiestas dabasgāzes uzpildes staciju (secinājums: neatmaksājas), patīkamais — apskatīt pilsētu. Mājasdarbā tika apskatīts, ko par pilsētu internetos ielicis vietējais tūriķu informācijas centrs. Bija vērts iepazīties. Šķita savādi, ka Šauļos lērums visādu nozaŗu mūzeju, ugunsdzēsības pat divi. Bet ar maziem bērniem grūti mūzejus nopietni apskatīt, tāpēc tos izlaidām. Pareizāk sakot, bijām gatavi doties uz dzelzceļa mūzeju, bet TIC mums pateica, ka tas vaļā tik darbdienās. Es un sieva bijām gatavi doties uz “Rūtas” šokolādes fabriku, bet bērni negaidīti ietiepās. Mūzeju vietā apskatījām dižākos tūrisma objektus.

Varbūt skaistākā gājēju ielas ēka — jauks funkcionālisma paraugs — Fotomūzejs

Pirmkārt, izgājām gājēju ielu. Esot izveidota 1976. gadā un tobrīd bijusi kas vienreizīgs ne tikai Lietuvā, bet arī SPRS. Tādu iespaidu arī atstāj: 70. gadu padomju gājēju iela. Ar Staļina un Chruščova namu piedevām. Trūkst vēsturiskas apbūves, veikaliņu, āra kafejnīcu un burzmas.

Šauļu cietums

Pēc gājēju ielas apskates devāmies uz galveno dabas atpūtnīcu — Talkšas ezera krastu. Ceļā uzgājām 1911. gadā celtu Šauļu cietumu. Tālāk iegriezāmies kādā grantētā ieliņā, kas kas veda lejā pa nogāzi uz ezeru. Bērni apvaicājās, ko nozīmē ielas nosaukums. Atbildēju, ka Šķērsiela. Vispār jauka ieliņa ar viegli čigānisku noskaņu. Pieļauju, ka varētu kļūt iecienīta latviešu fotografēšanās vieta — gluži kā mūsu Pērses iela igauņiem.

Bērni apvaicājās, ko nozīmē šīs ielas nosaukums. Atbildēju, ka Šķērsiela

Ezera krastā ir jauki. Zāļains ezera krasts, ērti piebraukt ar automobili, vingrotava, rotaļlaukums, akmeņiem izliktu eju labirints, milzīga bleķa lapsa (kuŗā patīk rāpties bērniem, tak pietiek vienas paslīdēšanas, lai viss būtu asinīs), pārtikas un nepārtikas kioski, stends ar labu apkārtnes karti. Nopietnākai dabas atpūtai ir dabas taka gar ezeru un uz vietējo pilskalnu, bet to mēs šoreiz izlaidām, jo bijām atbraukuši mierīgā atpūtā, ne pārgājienā.

Centrālais laukums: komūnistu rajona komiteja un galvenā baznīca

Treškārt, mūsdienās Šauļiem ir priekšpilsētas, bet arī tagad pirmais, ko, braucot uz Šauļiem, ierauga, ir galvenās pilsētas baznīcas tornis tieši lielceļa asī. Jā, Pēteŗa un Pāvila baznīca ir kalnā un vēl pati 70 metru augsta, un galvenās ielas tā ģeoorientētas. Tuvumā baznīca nav tik iespaidīga, to pazemina padomju okupantu 50. gados veidotais centrālais pilsētas laukums un komūnistu rajona komitejas klucis blakus baznīcai. Piever acis, un nemaz nav grūti ieraudzīt ļeņinekli.

Ceturtkārt, iepirkšanās. Latviešu ērtībām viens no lielākajiem tirdzniecības centriem “Tilžė” (“Tilzīte”) ir tieši lielielas malā, pa ko brauc iekšā Šauļos. Redzot, ka cenas lētākas nekā pie mums, pārņem viegla aizkaitinājuma izjūta par Latvijas nodokļu un saimniecības polītiku. Bērniem gan bija ko dzīŗot ar leišu saldējumu un kvasu (īpaši puslitra un pintes skārdenēm).

“Juonė pastuogė” — lieliska vieta pusdienām un gan jau ne tikai

Bet ar saldējumu un kvasu grūti iztikt visā dienas braucienā. Tāpēc bija arī kaut kur jāpusdieno. Vēl priekš braukšanas internetos apraudzījos, kur piedāvā leišu ēdienus, un izraudzījos “Juonė pastuogė” (“Jāņa pajumte”). TIC varēja dabūt viņu reklāmas lapiņu, un tā patika arī sievai. Vienīgās bažas bija, ka ēstuve apvienota ar mūzikas klubu. Bet nekas, aizgājām. Ēstuve ir 50. gadu padomju kultūras nama sētā. Bet uztaisīta pati par savu sētu. Lieliska vieta. Gan ēdienu un dzērienu ziņā — manuprāt, labākais ir pašdarināts kvass: tāda smarža, tā mēlē cērt, tāds dzeltenīgs duļķis, ka visa pārējā ģimene pēc pagaršošanas malka atteicās un es varēju gardu muti viens pats baudīt. Jauka ir koka sētas gaisotne, bet vēl jaukāk, ka padomāts par bērniem: kuŗā vēl ēstuvē ir batuts, bet te pat divi; kur vēl ir basketbola grozs; kur vēl kājminami kartingi, ar ko pa ēstuvi braukāt? Cenas samērīgas: četri ēdieni maksāja 13,14 Ls.

Varat trīsreiz minēt, kuŗš ēstuves nosaukums bērniem patika vislabāk

Bija teicami, tomēr, ja vēl kādreiz ēdīsim Šauļu pusē, tad izpētes nolūkā apmeklēsim ēstuvi, kuŗas nosaukums bērniem patika vislabāk. Kad vēlāk pieminēju to kolēģiem, izrādījās, ka tā ir zināma un tiešām esot laba.

Krustukalns

Atceļā iegriezāmies Krustukalnā. Vēsture tāda, ka leiši kopā ar poļiem 1831. gadā sacēlās pret krievu kundzību. Tika sakauti, daudzu cīnītāju kapavieta palika nezināma, un cilvēki sāka nest krustus viņu piemiņai uz pilskalnu, kas iemantoja Krustukalna vārdu. Krievu okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kaŗa krustu likšana kļuva pretestības veids režīmam. Varas iestādes krustus rāva ārā un iznīcināja, bet leiši nopostīto ātri atjaunoja. Mūsdienās krustu kalnā un ap to ir jau vairāk nekā simt tūkstošu.

Pats Krustukalnā jau biju bijis, bērni to uztvēra vairāk kā trīsdimensiju labirintu (trīsdimensiju, jo ejas starp krustiem iet arī kalnā augšā un lejā), un stiprākais iespaids bija sievai, ka var tik daudz krustu būt. Es, bezdievis būdams, varu vien piebiedroties pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem:

Pateicos, leiši, par šo Krustukalnu, kas liecina Eiropas tautām un visai pasaulei šīs zemes cilvēku ticību.

Un pavisam pēdējā pietura Lietuvā bija Jānišķu apvedceļā piestāt pie briežudārza. Neesam Latvijā redzējuši tik daudz briežu tik tuvu tik lielam ceļam.

Kopiespaids par Šauļiem: pārāk tukši ar apskates vērtām vietām tādai Liepājas—Daugavpils lieluma pilsētai.