“Domuzīmes” 2017. gada vasaras numurs — iebraucis kreisā grāvī


Pavēlu, tomēr esmu izlasījis “Domuzīmes” vasaras numuru un varu dalīties iespaidos. Būtu māņticīgs, teiktu, ka neapzinīgai nojautai, kas vilcināja žurnāla pirkšanu un lasīšanu, bija taisnība — iespaids visai žēlīgs. Taču māņticīgs neesmu, tāpēc teikšu tā — pēc jaunākā numura izlasīšanas ir stipras bažas, ka sāk piepildīties prognoze, ko izteicu, kad vispirms iepazinos ar “Domuzīmi”:

Zinu, ko novēlu “Domuzīmei”. Novēlu kļūt par latviešu “Jauno Kritēriju”. Apzinos gan, ka tas diez vai notiks. .. Pirmkārt, “Domuzīme” ir līberālā “Ir” paspārnē, un es nepavisam neesmu pārliecināts, cik ilgi vēl līberāļi ļaus tādu domu brīvību, kāda šobrīd ir “Domuzīmē”.

Nezinu, augstākā priekšniecība, Roberta Konkvesta otrais polītikas likums vai kas cits, bet jaunākajā numurā “Domuzīme” iebraukusi kreisā grāvī:

  • noniecina ģimeni un bērnus jau pirmā stāstā;
  • Amerikas līberāļa stāsts kultūrģeografa Edmunda Bunkšes izpildījumā;
  • spāņu līberāļa eseja ar uzspļaušanu gaŗāmejot Franko, Lielbritanijas neatkarības atjaunošanai un Trampam;
  • sludina sociālistisku taisnīgumu numura diskusijā — nevis “kāds darbs, tāda alga”, bet “man pienākas” un “mēs labāk zinām, ko jums vajag”;
  • mazgā baltu vienu no baismīgākajām figūrām latviešu literātūras vēsturē (© Guntis Berelis) — Andreju Upīti;
  • vēl nobeiguma esejā, apcerot, kā labā darboties mākslā un polītikā, dzenas aizvietot nesaprotamo un diskriminējošo tautas jēdzienu ar šķiriskiem darba ņēmējiem.

Nav jau tā, ka nekā prātīga nebūtu:

  • poļu rakstnieka Ādama Zagajevska eseja par sadarbonību iedomātas intervijas veidā, kur sociālisma galma rakstnieks mazgā sevi baltu. Ar kulmināciju beigās. Pēc tam Andreja Upīša attaisnošana un iežēlināšana šķiet gluži vai norakstīta no Zagajevska parauga;
  • Arvja Viguļa poēma, kam ir gan saturs, gan pantmērs;
  • vēsturnieka Ginta Apala recenzija par Ulža Neiburga “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945)”;
  • Bārbalas Simsones apskats par latviešu fantastikas un fantāzijas žanru. Autore gan piemirsusi apskatīt citādas vēstures apakšžanru, kur taču ir, piemēram, “Abrene 2002” un citi Aināra Zelča darbi, tomēr pēc apskata izlasīšanas manī atkal mazliet sarosījās senā ideja pēc stāsta avīžrakstos, kas būtu, ja Zigfrīds Meierovics 1925. gadā neietu bojā autoavārijā.

Kreisuma un prātīguma attiecība “Domuzīmē” tomēr tāda, ka vasaras numurs jāuztveŗ par brīdinājuma signālu. Ja rudens numurs signālu apstiprinās, būs diemžēl jāteic žurnālam ardievas. Pagaidām veltu “Domuzīmei” dažas rindas:

Vēl tas nau gals, — i gals top vienaldzīgs,
Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags,
Es ritu, tāļāk ritu…

cerēdams, ka tā neaizritēs līdz:

Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis,
Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas,
Es ritu, pretī ritu.

Advertisements

3 Atbildes to ““Domuzīmes” 2017. gada vasaras numurs — iebraucis kreisā grāvī”

  1. Pēteris Says:

    Tas jau bija gaidāms.
    Nepērku kopš otrā numura izlasīšanas.

  2. Rihards Says:

    Kāpēc A. Upīts baismīgs? Latvijas neatkarības nodevējs – jā. Bet vai baismīgs?

  3. Edgars Says:

    “…..sludina sociālistisku taisnīgumu numura diskusijā..”
    Loģiski un likumsakarīgi. Skat’, pat ASV galēji labējie un konservatīvie sākuši atbalstīt “sociālistisko taisnīgumu”:
    ” ASV Senāts naktī uz piektdienu noraidījis likumprojektu par daļēju iepriekšējā prezidenta Barakas Obamas ierosinātā veselības aprūpes likuma jeb “Obamacare”. Izšķirošā balss piederēja senatoram Džonam Makeinam.” (Ir.lv)


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: