“Mēs — Zoo stacijas bērni”


Zināju, ka ir tāda grāmata par Rietumberlīnes narkomanu dzīvi priekš Vācijas atkalapvienošanās, bet zināju arī, ka uz mani galīgi neattiecas, tāpēc vairāk neinteresējos. Tad piedzima bērni, un nu jau vecākais skolā iet. Kad izlasīju Andras Manfeldes “Adatu”, izlēmu, ka derētu izlasīt arī “Zoo stacijas bērnus”. Un tad visa pasaule klusi sadevās rokās, lai es varētu internetos par samērīgu cenu iegādāties. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Gropiusštate. Foto: Vikipaidija

“Zoo pilsētas bērnus” sarakstījuši “Stern” žurnāla žurnālisti par Kristiānes Felšerinovas dzīvi 12…15 gadu vecumā (1975.—1978. gadā), pamatojoties uz intervijām ar viņu un no viņas skatupunkta. Bērnība laukos bijusi jauka, taču pēc pārcelšanās uz Rietumberlīni Kristiāne nonāk ģimenes nesaskaņās, neiejūtīgā izglītības kombinātā skolā, padibenīgas vērtīborientācijas aprindās un — kas mazāk pieminēts bēdustāstos — modernisma pilsētbūvniecībā un arķitektūrā, konkrēti, Gropiusštatē. Dzīdamās pēc apliecināšanās, atzīšanas un sava bara, Kristiāne divpadsmit gadu vecumā aiziet lejup: cigaretes, piedzeršanās, hašišs, LSD, hēroīns (mēnesi priekš 14. dzimšanas dienas), prostitūcija. Ceļu uz nāvi pārtrauc Kristiānes māte, aizvezdama viņu prom no Berlīnes. Grāmata beidzas ar gandrīz laimīgām beigām, taču internetos (kaut vai vikipaidijā) lasāms, ka dzīvē pēc grāmatas Kristiāne nav beigusi apdullināties. Drīzāk ir mazs brīnums, ka Felšerinova atšķirībā no paziņu vairākuma joprojām dzīva.

Polītiski stāstījums neitrāls. Grāmatas veidotāji gan (īpaši priekšvārdā) centušies iestāstīt, cik autoritāra, ļauna un vainīga ir Rietumvācijas valsts un sabiedrība, taču Kristiānes pašas mute likts:

Ne tuvu nebija tā, kā raksta avīzēs, un mani nepavedināja ļauns heroīnists vai tirgotājs. Nezinu nevienu, kas būtu pavedināts pret paša gribu.

Gaŗāmejot pieminēts, cik kreisa jaunatnei domāta propaganda un jaunatnes organizācijas. Bet vienīgais sakarīgais un iejūtīgais skolotājs, kas to būtu domājis, ir citāds:

Viņa uzskati bija gauži atpalikuši, tas ir, galīgi konservatīvi. Reizēm pat palika iespaids, ka viņš arī uz nacistiem skatās labvēlīgi.

Narkologs Jānis Strazdiņš priekšvārdā teic, ka “grāmatā būtībā aprakstīta tagadējā situācija Rīgā”. Neesmu saskāries, tomēr nešķiet, ka būtu tik ļauni. Lieku plauktā, lai dotu bērniem ap divpadsmito dzimšanas dienu. Ceru, arī viņos raisīs veselīgu pretīgumu.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Viena atbilde to ““Mēs — Zoo stacijas bērni””

  1. 2017. gadā izlasītas grāmatas | Mans zelts ir mana tauta Says:

    […] F. Mēs — Zoo stacijas bērni. Rīga : Didam, 2007. 282 […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: