Virdžīnijas Vulfas “Deloveja kundze”


Ieraudzīju, ka internetos par samērīgu cenu pārdod, un izlēmu iegādāties šo slaveno darbu. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Deloveja kundze” ir dienas romāns: tas apraksta vienu dienu grāmatas varoņu dzīvē. Galvenā varone ir augstākās sabiedrības londoniete pāri piecdesmit gadiem, un dižākie notikumi “Deloveja kundzē” ir viņas gatavošanās vakara viesībām, bijušā mīlnieka ierašanās no Indijas un kāda prāta sajukuša 1. pasaules kaŗa veterāna pašnāvība. Kā dienas romānos mēdz būt, “Deloveja kundze” aizpildīta ar apziņas plūsmu, varoņu izjūtām, pārdomām, atmiņām, apkārtnes aprakstiem. Par laimi, apkārtne ir 20. gadu sākuma Londona, īpaši turīgā rietumdaļa, un apkārtnes apraksti ir teicams Londonas daudzinājums. Patīkams autores paņēmiens ir, ka stāstījums it kā pielipis kādam varonim, bet pēc kāda laika pārlec uz kādu citu, kas gadījies fiziskā tuvumā. Tādā veidā Vulfa spējusi nepiespiesti tēlot visai dažādus sabiedrības pārstāvjus. Neparasti trāpīgi, biedējoši un žēli aprakstīta prātā sajukuša cilvēka domāšana. Tik trāpīgi, ka pat lasītājam, kuŗš nekā nezina par autores garīgo veselību, varētu rasties baigi minējumi par iedvesmas avotu.

Jau pirmos Londonas tēlojumos sapratu, ka “Deloveja kundze” atgādina mūsu pašu Jāņa Veseļa “Dienas krustu”, kas gan sarakstīts vēlāk. Atceros, “Dienas krustā” viegli vīlos, jo tas nebija tik lielisks Rīgas daudzinājums, cik biju sacerējies, un galvenie varoņi bija sapinušies sevī. “Deloveja kundzē” vīlos smagāk. Pirmkārt, sīkumu sīkumi — lenteņu teikumi. Tikai viens piemērs, viens teikums:

Viņa tikai rūpējās par jaunajām meitenēm, meitenēm ar kailajiem pleciem, un pati viņa vienmēr bijusi tik trausla un plāniem matiem, un asu profilu; bet tagad, kad viņai jau pāri piecdesmit, viņā atspīdēja kāds maigāks stars, to bija atklājusi viņas gadiem ilgā pašaizliedzība, bet tad atkal aizēnojis viņas mūžīgais, kaitinošais aristokrātiskums, viņas nerimtīgās bailes, ko radīja niecīgie trīssimt mārciņu ienākumi un viņas neaizsargātība (viņa nespēja nopelnīt ne penija), tas darīja viņu biklu, un katrs nākamais gads padarīja tikšanos ar labi ģērbtiem cilvēkiem aizvien neiespējamāku, cilvēkiem, kas sezonas laikā katru vakaru izgāja, vien pasakot savām kalponēm — “Es vilkšu to un to”, bet Elija Hendersone nervozi aizskrēja uz veikalu un nopirka lētas iesārtas puķes, pusduci, un tad apmeta šalli ap savu veco, melno kleitu.

Grāmatā teikums aizņem četrpadsmit rindu, vai nav vareni. Un nodaļas — kā jums šķiet, cik “Deloveja kundzē” nodaļu? Nevienas, grāmata nodaļās nav dalīta. Ļoti drīz pēc pirmās ceturtdaļas, ja ne agrāk, sāku ilgoties, kad grāmata beidzot būs galā. Palika vēl cerība uz notikumiem, sižeta pavērsieniem, un var skatīt iepriekš, ar cik dižiem notikumiem lasītājs tiek aplaimots. Pēcvārdā tulkotāja Ingūna Beķere (teicams tulkojums) pasludina:

Virdžīnijai Vulfai patiešām izdodas romānā pilnveidot savu “metodi”, šajā darbā, kurā viņa sasniedz meistarību un neatkārtojamo stilu.

Vēl Beķere citē autores dienasgrāmatu:

Pavisam atklāti un godīgi sakot, man šķiet, ka šis ir pats labākais no visiem maniem romāniem.

Paldies par brīdinājumiem — citus Vulfas darbus nelasīšu. Arī “Deloveja kundzi” neiesaku, Veseļa “Dienas krusts” tomēr labāks, tak labprāt pārdotu — kas vēlas, piedāvājiet, cik esat gatavi maksāt par mocībām. Ilgi plauktā neturēšu tik un tā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: