Artura Heilija “Varas augstumos”


Līdzšinējās lielākoties patīkamās pieredzes iespaidā sieva lūdza paņemt bibliotēkā Artura Heilija grāmatas, kas tur būtu. Bija trīs, tās arī paņēmu. Ievērojot nodošanas termiņu, aplēsu, ka jālasa simt lappušu dienā, lai pagūtu. Pirmo ņēmu “Varas augstumos”. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Par laimi, Heilijs raksta gana labi, ka pievārēt simt lappušu dienā nav pārmērīgi grūti. Cita lieta — tulkotāja Renāte Punka. Viņas darba kvalitāti rāda, ka tiesnesis Villiss nosaukts par Džastisu Villisu, Aļaskas pilsētas Džūno un Ankoridža — par Juno un Ankurāžu un angļu ‘mounted’ — par ‘kalnu’, nevis ‘jātnieku’.

Diemžēl grāmatā vīlos. Pirmkārt, tā nebija ierastais Heilija darbavietas romāns. Vispirms pārsteidza, ka ne par AAV, bet Kanadu. Vēlāk izlasīju, ka grāmatas sarakstīšanas laikā (1962. gadā) autors jau gadi piecpadsmit dzīvoja Kanadā. Labi, tas izskaidro. Tālāk, romāns ir par polītikas virtuvi. Pats par sevi tas nebūtu nekas, taču aprakstīts tik samāksloti un neticami, ka šis kļuva galvenais cēlonis, kāpēc vīlos.

Sižetu veido trīs līnijas. Pirmā ir, ka krievi Austrumsibīrijas jūŗā nogremdējuši amerikāņu atomzemūdeni. Lai uzlabotu izredzes gaidāmā kodolkaŗā (“Varas augstumos” sarakstīts tūlīt pēc Kubas kodolkrizes!), amerikāņi piedāvā Kanadai kļūt par AAV protektorātu — tad pretraķešu aizsardzību varēs izvietot Kanadas ziemeļos un apdzīvotie Kanadas dienvidi un AAV kaŗā cietīs mazāk. Kanadas premjers pretī pieprasa Aļasku Kanadai. Amerikāņi piekrīt. Premjeram atliek pārliecināt valdību, parlamentu un vēlētājus pieņemt amerikāņu protektorātu pār Kanadu. “Varas augstumos” beidzas ar brīdi, kad premjers veŗ vaļā muti, lai iepazīstinātu sabiedrību ar iecerēm. Otra sižeta līnija ir, ka premjera sīvākā iekšpartijas sāncenša rokās ir kompromitējoša zīmīte, kas var darīt galu premjera karjerai. Trešā līnija: cīņa, vai vienam kuģa zaķim ļaut ieceļot Kanadā. Te Heilijs izrakstījies tik didaktiski velkamiski, ka šis kļuva vēl viens cēlonis, kāpēc vīlos grāmatā. Atgādināja, kā ļaunuma sējējs Andrejs Upītis tēlo, kādi maitas ir kapitālisti, cara režīma kalpi un buržuāziskās Baltlatvijas darboņi.

Tā ka lasīt “Varas augstumos” nav vērts. Žēl zaudētā laika, un grāmatu neņemtu arī par velti.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: