Artura Heilija “Galīgā diagnoze”


Sieva izlasīja Artura Heilija “Viesnīcu”, ko biju nesen nopircis, un atzina par gana labu, lai lasītu vēl citas Heilija grāmatas. Vispirms izlasīja “Stiprās zāles”, tad bibliotēkā paņēma “Galīgo diagnozi”. To es nebiju lasījis, tāpēc, sagaidījis rindu, ķēros klāt. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Galīgā diagnoze” ir pirmais Heilija romāns, ko tas sarakstījis 1959. gadā, 39 gadu vecumā. Kaut pirmais, tas jau pilnībā atbilst Heilija kanonam: darbavietas romāns, kas tēlo uzņēmuma vai iestādes darba iekšieni un reizē cilvēkus, kuŗi ir ar vājībām, trūkumiem, kritieniem, tomēr kopumā tikumīgi un, būdami mērķtiecīgi un uzņēmīgi, gūst panākumus.

Šoreiz tēlotais uzņēmums ir slimnīca, īpaši patoloģijas nodaļa. “Galīgā diagnoze” sarakstīta vairāk nekā priekš pusgadsimta, taču tādam medicīnā neizglītotam lasītājam kā es nešķita aizvēsturiska. Dažs laika zīmogs tomēr ir, piemēram, gaisa kondīcionēšanas trūkums vai ārstu smēķēšana darbā. Toties finanču lietas nemaz nav atkarīgas no laika. Romānā slimnīca pārtiek no brīvprātīgiem ziedojumiem un savu pakalpojumu pārdošanas, tāpēc spiesta strādāt labi un taupīgi. Un jāsecina, ka ar visiem aprakstītiem trūkumiem tāda kārtība pārāka par valsts budžeta mangošanu.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties), labā valodā, ko reizumis klupina Laimoņa Streipa tulkojums. Labprāt palasītu vēl Heilija, bet ne tik ļoti, lai pats meklētu bibliotēkās.

Advertisements
%d bloggers like this: