Andras Manfeldes “Adata”


adata_-_andra_manfelde1Internetos ieraudzīju, ka atdod Andras Manfeldes autobiografisko romānu “Adata”, kas par narkotiku lietošanu un tikšanu vaļā no tās. Aizbraucu pakaļ, nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Pirmais iespaids bija: cik tā grāmata maza! Mazāka pat par A5 formātu, un tikai 135 lappuses. Valoda laba, nav smaga, tak lasīšana nemaz nebija ātra. Laikam burti sīki. Un bija ne tikai jālasa, bet arī jāpārdomā. Trīs cēloņu dēļ. Pirmkārt, mana vecuma starpība ar autori ir tikai mēnesis. Tāpēc bija viegli identificēties un salīdzināt ar paša, manu klasesbiedru un pagalma biedru, un sievas dzīvi. Otrkārt, bija jādomā par saviem bērniem. Treškārt, ar autores dzimto Kuldīgu saistās vairāk iespaidu nekā ar caurmēra rajona centru. Tur dzīvo radi pa tēva līniju, un romānā aprakstītā laikā tur man bija pirmā ilgāka dzīvošana ārpus mājām — mēnesi skolēnu “Alfas” nometnē. Manas gaitas ar Andru gan jau krustojās, un Kuldīga palika atmiņā kā jauka, latviska mazpilsēta ar saglabātu pilsētbūves vēsturi. Mēneša beigās jau bija reflekss atskatīties, kad izdzirdi ko tik neparastu kā runāšana krieviski — un katrreiz runātāji bija krievu armijas formā tērpti.

Bet Andrai bija pavisam citādi:

Trīspadsmit gados sāku smēķēt. Tas bija vienīgais prieks garlaicīgo stundu starpbrīžos. ..

Iemīlējos. Sadzērāmies brāgu un pārgulējām. .. [Četrpadsmit gados. Ar puisi, kam jau bija vai tūlīt bija astoņpadsmit. — R.E.]

Pēdējā laikā es domāju maz. Daudz dzeru. Laikam tāpēc, ka baidos domāt. .. [Piecpadsmit gados. — R.E.]

Pavasarī iepazinos ar Juriju. Mazliet viņu mīlēju. .. Tikai vēlāk sapratu, ka tik nedzirdama gaita ir tādiem, kas sēdējuši. .. Tā arī es kopā ar viņu jutos. Kā piedzīvojumu filmā. Aizrautīgi un teiksmaini. Klaiņojām, daudz dzērām. Apšmaucām taksistus un pudeles brāļus. Viņš zaga.

Gājām meklēt salāpīties. Iegājām kādā pritonā pie kāda blatnija krieva. Lisijs, zems, būdīgs, jau gados. Tā pirms četrdesmit. Notetovējies un baigi lecīgs. Tāds, kam vara. .. Zeku karalis. Arī vārds viņam tāds — Vladis.

Sajutu uzreiz — sūdi būs. No tās dienas Vladis sāka mani vajāt. Klaigāja, ka mīl un ka es būšot viņējā. Kādu dienu noķēra. ..

Neatšujās. [Tā tekstā. — R.E.] Vicināja dūres, vicināja pistoles. Aizvien biežāk pamodos pie viņa. Nožēlojams grausts. Dzeltenpelēcīgi griesti no vecuma un cigarešu dūmiem. Cietumā bija samācījis prihvaķīt — iebiedēt. Pusstundu runā, tad sit. Ar dvielī aptītu kulaku, ribas salauza, es ilgi nevarēju pasmieties. Citreiz sita ar gāzes šļauku, abas ciskas man bija violeti zilas. Nevienas baltas vietiņas. Es nemaz nesapratu, par ko viņš mani sit. Tagad zinu. Viņš mani radināja kā zvēru. .. “Ja tu no manis aiziesi, es tev seju apliešu ar sērskābi, lai nevienam netiek. Kam tu, krople, būsi vajadzīga.” .. [Piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gados. — R.E.]

Pie Vlada atnāca zoļļi, viņi dūrās. Arī Vladis. .. Piedāvāja arī man. No sākuma es kategoriski atteicos, bet sapratu, ka šodien, ja šie iedūrušies, nekāda dzeršana nespīd. .. Būs te jāsēž. Skaidrā. Ar katru brīdi man kļūs aizvien sliktāk. Būs jādomā, un tas mani galinās nost, es zinu. .. Man nebija, ko zaudēt. Iedūros. .. Nākamreiz mani pierunāt nevajadzēja. ..

Savu septiņpadsmito dzimšanas dienu atzīmēju, ieduroties kārtīgu devu.

Tā, viss, atbraukuši. Blakussecinājums: cik tomēr padibeņu aprindas krieviskas — pat Kuldīgā, kur 1989. gadā bija 88,7% latviešu, 6,5% krievu un 1,3% čigānu. Visvairāk gan jādomā par audzināšanas un iedzimtības ietekmi. Žūpa patēvs, spriežot pēc rakstītā, nav bijis pozitīvs paraugs. Par māti neviena slikta vārda, bet visai bezpersoniski. Skolotāji: tādā noskaņā, ka nav izpratuši ilgas pēc kaut kā cēla, nezināma. Tiesa, var būt krietna audzināšana, taču smadzeņu aizmugurējās pieres daivas funkcionāli traucējumi stiprāki, iznākumā — atkarīga personība. Atceroties sevi un citus trīspadsmit — piecpadsmit gados, tomēr saku, ka tādā vecumā jau ir pietiekami sajēgas. Bet Andrai laba un ļauna saprašana bijusi citāda nekā man un maniem klasesbiedriem, un viņa izvēlējusies sabeigt savu dzīvi. To arī pati autore apstiprina:

Un tad es nezinu, kā tas notika. Es pēkšņi redzēju visu savu dzīvi kā vienā skatienā. Kāds es biju bērns, kad skraidīju pa saules pielietām gravām un viss, viss man bija noslēpums un gaviles. Man bija mājas, talanti, mīlestība… un viss, viss iespējams. Ko es biju izdarījusi! Un neviens nebija vainīgs, ne Vladis, ne patēvs, ne apstākļi… Tikai pati, pati.

Par laimi, smadzenēs saslēdzas glābšanas riņķis:

Es teicu — Dievs, piedod man.

Tanī mirklī vairs nebiju viena. Kās bija blakus. Un ar vieglu, bezgalīgi maigu roku noglāstīja man pieri. Kā vējš. Kā mīlestība. Man bija piedots.

Pritons pārvērtās debesīs. Ar visu izmežģīto kāju es … lidoju. Atbrīvošanas laime pārvērtās eiforijā. Es meklēju Dievu. Meklēju debesis. Es biju saindējusies. Es meklēju baudu. Un Dievs man laimi varēja dot.

Iedurties ar Dievu.

Te parādās ticības labums, ko arī es, bezdievis būdams, redzu — tā rada ārēju autoritāti, kas iedarbojas divu K veidā. Pirmkārt, kompass saprast laba un ļauna, ja pašam to grūti. Otrkārt, kruķis palīgā staigāt taisnu ceļu un nenoiet no tā, ja pašam grūti nostaigāt. Andra dodas uz Kaspara un Līgas Dimiteru Krusta skolu, un par dzīvi pēc narkotikām ir “Adatas” 2. daļa. Divi stiprākie iespaidi, ko tā rada:

  • cieņa pret Dimiteriem par cilvēku glābšanu;
  • spriežot pēc “Adatā” rakstītā, vairums tomēr neizglābjas — tāpēc atzinība Andrai, ka viņa spējusi.

Tiesa, vairākos notikumos izpaužas tādas autores personības iezīmes, kas izbrīna vai atbaida. Savādi arī, ka visi aprakstītie paziņas kļuvuši padibenes. Neticu, ka Andras klases vairums nodzēries vai nonarkojies — bet krietnu paraugu “Adatā” nav. Tomēr mūža ilgums Latvijā ne tuvu nav 40 gadu, kā varētu šķist pēc “Adatas” izlasīšanas.

Trešā grāmatas daļa ir par Andras kopdzīves centieniem ar jaunībā mīlēto puisi, kas ir nesekmīgi, jo viņš nodzēries.

Izskatās, “Adata” autorei bijusi jau latviešu pasakās minēts terapijas līdzeklis — atbrīvoties no sliktā, to izkliedzot. Taču tai ir arī sabiedriska vērtība, kas minēta skaistos nobeiguma vārdos:

..vecākiem ir tikpat maz laika sarunām ar saviem skolniekiem, kā tas bija pirms divdesmit gadiem. Mēs visi piedzimstam ar milzīgu cerības depozītu, ticību, ka mūsu dzīves būs tās skaistākās un labākās. Tomēr no izmisuma lamatām nav pasargāts neviens. Šī grāmata ir apliecinājums tam, ka iespējams izkļūt.

Lieku plauktā, lai pēc dažiem gadiem dotu saviem bērniem lasīt. Pirms viņu trīspadsmitās dzimšanas dienas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: