Raiņa “Tie, kas neaizmirst”


IMG_20160822_102449[1]

Grāmatas veltījums: Mincītim Jaunā gadā 1915 No Jancīša

Grāmatas veltījums:
Mincītim Jaunā gadā 1915
No Jancīša

Dzeja nav mans žanrs,
Rainis nav mans rakstnieks,
Tomēr es to izlasīju —
Kāpēc?

Jo tas bij pirmizdevums,
Tūkstoš deviņsimti
Vienpadsmitais gads.
Tāpēc.

Ja reiz kas tāds ticis manā īpašumā, jutu pienākuma iepazīties. “Tie, kas neaizmirst” nosaukts par rudens dziesmu un sākas ar astoņu lappušu Raiņa priekšvārdu, kas pamato dzejoļu krājumu. Satura ziņā — aizplīvuroti, ka tas par Piektā gada sakāvi, kompozicijas ziņā — ka dzejoļi īpaši kārtoti un jāskata kopumā. Varētu tāpēc gaidīt, ka “Tie, kas neaizmirst” no sakāves bezcerības pāraug aicinājumos jaunā cīņā un uzvaras priekšnojautās. Bet nē. Šķiet, Rainis tā gan gribējis, tomēr sakāves dzejoļi mijas ar jaunu cīņu, pa vidu vēl trimdas noskaņas, un vēl pa vidu — pamazinājumiem pārbārstīti panti, kas rada bērnišķības iespaidu:

Ratu spieķīši;
Kviešu stiebrīši;
Vārpotas dīsteles,
Iekšā sēd gaviles;
Riteņi saulītēm spīd,
Viegli pār sējām slīd
Projām, projām!

Lūk, pa īsam sakāves un jaunas cīņas piemēram:

IMG_20160820_215012[1] IMG_20160820_222423[1]

Secinājums vienā vārdā: neiedvesmo. Varbūt priekš 105 gadiem būtu citādi, bet tik ļoti 1911.gada ādā nespēju iejusties.

Advertisements
%d bloggers like this: