“Svēto nometne” — otrreiz, pēc gada un latviski


FINAL_SV _nometne_vaaks.inddBija grūti lasīt. Nē, ne smagas valodas vai gaŗlaicīga sižeta dēļ. Tāpēc ka biju lasījis vēl priekš gada, viss svaigā piemiņā un nav jaunatklāsmes aizrautības, kas dzen uz priekšu pēc nākamām lappusēm. Vēl jo vairāk — tāpēc ka no bērna kājas labāk tīk stāsti ar laimīgām beigām. Bet “Svēto nometne” ir kā Vizmas Belševicas “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” — ne tik ļoti aprakstīto notikumu līdzības dēļ, cik savas tautas respektīvi Rietumu kultūras vājumu atsegšanā. Turklāt abējādi ne ar nodomu noniecināt savējos, bet sapurināt un vairot pašapziņu, notiekošā izpratni un gribu.

Lai būtu vieglāk, sadalīju “Svēto nometni” pa simt lappusēm un četrās dienās tiku galā (jo grāmatā ir 403 lappuses). Izlasījis atstāju spēkā visu, ko teicu pēc pirmās izlasīšanas, tobrīd angļu valodā. Te pieminēšu, kas iepriekš neminēts vai atšķirīgs.

Spilgtāka šoreiz grieķu traģēdijas izjūta: lasītājs zina, kas notiks, varoņi darbojas, bet viss rit uz baigu galu. Autora meistarību rāda, ka, tuvojoties romāna kulminācijai — Francijas prezidenta uzrunai, būt vai nebūt — gribot negribot spriedze aizrāva arī tādu zinīgu lasītāju kā es. Prezidenta uzruna tiek pieteikta jau 1.nodaļā, kad līdz tai palikusi viena vienīga stunda. Un autora prasme stundu izvērš romānā, un gaŗāka par mūžu stunda ilgst.

Izlasījis biju viegli pārsteigts, ka nekā nav par Krieviju. Salīdzināju ar iepriekš lasīto angļu izdevumu un franču oriģinālu. Tiešām, angliski par Krieviju ir (tāpat kā, piemēram, par Anglijas karalienes dēla likteni), franciski nav. Interesanti, kā tā? Kuŗš un kā papildinājis? Nezinu.

Toties latviski ir autora priekšvārds 2011.gada izdevumam. Ne jau kaut kāds pāris lappušu, bet trīsdesmit. Konģeniāls un pieminēšanas vērts. Priekšvārdā Raspajs uzlūko “Svēto nometni” ar četrdesmit klāt nākušu gadu pieredzi un apraksta romāna attiecības ar īstenību:

Stāstā tiek ievērotas trīs vienības — laika, vietas un darbības. Tas ir alegorisks teksts. Viss atrisinās divdesmit četru stundu laikā, kamēr īstenībā tā ir gadiem ilga nepārtraukta pārpludināšana, kuras katastrofālo galapunktu lēš ap 2045.—2050.gadu, kad sāksies noslēdzošais demogrāfiskais pavērsiens. Francijā un mūsu tuvo kaimiņvalstu urbanizētajās zonās, kur dzīvo divas trešdaļas iedzīvotāju, vismaz 50% no populācijas līdz 55 gadu vecumam būs neeiropeiskas izcelsmes. ..

Pārlasot Svēto nometni, es priecājos, ka to rakstīju spēka gados un aiz pārliecības. Es neko nenoliedzu. Nevienu burtu. ..

Kad manā ģimenē vai draugiem piedzimst bērns, es nevaru paskatīties uz šo mūsu zīdaini, nedomājot par to, kas viņam tiek gatavots Eiropas un franču nolaidībā un ar ko viņam būs jāsaskaras vīra gados…

Frančiem ir savs lielais Kārlis, un Raspajs citē viņa atzinumu, kādai jābūt Francijai, lai tā būtu Francija:

Ir ļoti labi, ka ir dzelteni francūži, melni francūži, tumsnēji francūži. Viņi rāda, ka Francija ir atvērta visām rasēm un tai ir pasaules aicinājums. Tikai ar nosacījumu, ka viņi paliek kā maza minoritāte. Citādi Francija vairs nebūtu Francija. Mēs tomēr vispirms esam Eiropas baltās rases, grieķu un latīņu kultūras un kristīgās reliģijas tauta…

Ar pēdējā gada pieredzi lasot otrreiz, biju pārsteigts, cik ļoti latviešu velkamisti plašsaziņas līdzekļos un citur (Raspaja vārdiem, runa ir par

mediju baru, šovbiznesa, mākslinieku, cilvēktiesībnieku, universitāšu, pasniedzēju, sociologu, literātu, publicistu, juristu, kreisi kristīgo, bīskapisko, zinātnisko, psiholoģisko, humanitāro un politisko cīnītāju, biedrību, pašpalīdzības biedrību un vēl citu baru)

rīkojas tieši tā, kā aprakstīts “Svēto nometnē”. Atvainojiet, romāns ir brīdinājums, ne pamācība! Labi, jokoju, cik tad velkamistu to izlasījuši. Bet, protams, šis ir vēl viens autora talanta apliecinājums.

Otrs pēdējā gada vērojums ir priecīgāks. Un daudz priecīgāks. Sadūrušās ar īstu imigrantu iebrukumu, eiropiešu tautas negrib ļauties “Svēto nometnes” gaitai. Un ne tikai Austrumeiropā, kur līberāļi nav tā nomaitājuši tautu pašapziņu un dzīvesgribu.

Lasīt mazliet traucēja automātiska uzmanības pievēršana tulkojumam. Pirmkārt, grāmata latviski; otrkārt, lasīju otrreiz, tāpēc mazāk vērības aizņēma saturs; treškārt, “Jāņa sētas” gados atveidoju īpašvārdus (vietvārdus, mazāk personvārdus) no visādām valodām, un tas radījis zināmu profesionālu kretīnismu. Jā, tulkojums varēja būt labāks. Ja lieta nonāks līdz otram laidienam un šo lasa izdevēji, ziniet, varu iesniegt pamanīto kļūdu un ieteikumu sarakstu.

Jā, izdevēji. “Svēto nometni” izdevis “Domas spēks”, kas vispār visādas labas un interesantas grāmatas izdod. “Latvijas grāmatā” var nopirkt par 12,70€, “Valterā un Rapā” par 13,59€ internetā un 15,99€ klātienē, “Jānī Rozē” — par 15,00€.

Tā ka lasīsim, tautieši; šī grāmata noteikti jāizlasa. Un vēl iesaku dalīties iespaidos vai vismaz citātos, kas dziļāk skāruši. Rādu piemēru ar izvilkumu par lietas būtību:

Rubikonām ir tikai morāla vērtība. To krasti paplašinās vai sašaurinās atkarībā no krasta iedzīvotāju noteiktības vai gļēvuma.

Advertisements

2 Atbildes to ““Svēto nometne” — otrreiz, pēc gada un latviski”

  1. RB Says:

    Ko četrdesmit? “Priekšvārdā Raspajs uzlūko “Svēto nometni” ar četrdesmit klāt nākušu gadu pieredzi..”

    • RB Says:

      Neņemiet galvā manu tuvredzību.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: