Emīla Mača “Viena gaita” — citāds skats uz latviešu strēlniekiem


Macs_Emils-RTMM_490327-Macs_Emils[1]

E.Mačs iesvētībās. Jaunpiebalga, 1910.

IMG_20160801_111846[1]Manās rokās bija nākušas Emīla Mača strēlnieka gaitu atmiņas, beidzot esmu tās izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms par autoru. Tāda nezināju, bet atradu internetos, ka dzimis 1892. gadā, tātad kaŗa sākumā 22 gadi vecs. Pēc kaŗa līdz mūža beigām 1958.gadā bijis Dailes teātrī aktieris, režisors, skatuves mākslas paidagogs.

“Viena gaita” tēlo Mača gaitas no kaŗa sākuma 1914.gada augustā, kad viņu iesauca un nosūtīja uz Poliju un Galīciju. 1915.gada februārī Maču ievaino, un viņam ir laime vasaru vadīt savās mājās. Rudenī Mačam jāatgriežas Polijā, bet 1916.gada janvārī viņš pāriet uz 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Bataljona sastāvā Mačs cīnās asiņainās un nesekmīgās 1916.gada marta un jūlija Ķekavas kaujās. Ziemsvētku kaujās Maču ievaino, un “Viena gaita” beidzas ar to, ka:

Latvju strēlnieks, līdz pleciem iemūrēts ģipsī, guļ kādā Petrogradas slimnīcā

un sagaida cara gāšanu 1917.gada martā.

Noskaņas ziņā “Viena gaita” visai atšķiŗas no “Dvēseļu puteņa” un “Mūžības skartiem”, kas ir visplašāk pazīstamie strēlnieku temata darbi latviešu literātūrā. Atšķiŗas ar psīcholoģisku ievirzi un cilvēcības un dzīvības alku un kaŗa šausmu, nežēlības un bezjēdzības pretstata tēlojumu. Šai ziņā tā vairāk līdzinās Rietumeiropas darbiem, no kuŗiem latviešu lasītājam visvairāk zināms Ēricha Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Gandrīz vienīgās gaišuma dzirkstis un atbildes uz jautājumu, kāpēc cīnīties, Mačam ir — pirmkārt, izdzīvot, lai atgrieztos ģimenē; otrkārt, latviešu tautas liktenis. Kauju ainas grāmatā stingrā mazākumā, samākslota šķiet viegla mistika un nāves priekšnojautas.

“Viena gaita” sarakstīta datētu tēlojumu veidā: Olaines mežsargmāja, 1916.g. 11.janvārī; Mises upes krastos, [1916.g.] 28.,29.februāris; Ķekavas Klaņģu kalnā, [1916.g.] jūnijs utt. Lasot visu laiku gribot negribot prātā risināju mīklu par datējumu patiesumu. Spriežot pēc satura, pieraksti tiešām veikti attiecīgā vietā un laikā. Taču attieksme, zināšanas un izteiksmes veids vedina domāt, ka tie vēlāk apdarināti — kā izskatās, 1917.gada pavasarī, ļoti drīz pēc pēdējā pieraksta tapšanas. Jo Mača tēlojumos redzams, kā 1916.gada otrā pusgadā strēlniekos arvien plašāk izplatās lielinieku propaganda, un arī autora attieksme pret to ir drīzāk pozitīva, salīdzinot ar cara iekārtu. (Tiesa, komūnists viņš nav.) Toties vēlāka attīstība un pieredze (turpmākās strēlnieku gaitas, lielinieku apvērsums, izrēķināšanās ar citādi domājošiem u.c.) “Vienu gaitu” nav iespaidojusi nemaz. Tāpat Latvijas neatkarības ideja “Vienā gaitā” palikusi 1917.gada līmenī, kaut grāmata izdota 1933.gadā.

Lasīt bija viegli, un interesanti bija iepazīties ar citādu skatu uz latviešu strēlniekiem nekā “Dvēseļu putenī”, “Mūžības skartos” vai dokumentālos vēsturnieku pētījumos.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: