Putinisti un putinisti


13010800_675873482550437_6264146987153708679_n[1]Kopš 2014.gada sākuma līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un hibridkaŗa saasināšanos asāka kļuvusi vajadzība saskatīt un atmaskot Kremļa ietekmes aģentus jeb vienā vārdā putinistus. Savulaik, priekš drīz jau gadiem septiņiem, rakstīju, kā viņus pazīt:

Krievijas ietekmes aģenta komplekts ir:

  1. latviešu un Latvijas Republikas nonievāšana;
  2. Krievijas, SPRS un krieviskā cildināšana;
  3. antiamerikānisms.

Latvijas apstākļos komplekts joprojām spēkā. Un, kas to būtu domājis, tagad Latvijas un Eiropas putinistu ķeršanā dedzīgi iesaistījušies līberāļi, kas iepriekš bija pārņemti ar latviskā nonievāšanu un okupācijas seku legālizēšanu un nostiprināšanu. Kā tā? Diemžēl lielum liels vairums līberāļu spalvu met, bet ne tikumu. Jo meklē vissīkāko putinisma skabargu nācionālistu acīs, tikai reizumis piemin tradicionālās Kremļa marionetes un sabiedrotos kreisā spārnā un gandrīz nekad (rakstu ‘gandrīz’, jo pieļauju, ka tomēr kādu reizi pievērsuši uzmanību) — kreisi-labēji centriskās aprindas, lai kādi baļķi būtu to acīs. Atliek vien internetos pameklēt Putina draugu sarakstus. Tāda selektīva putinisma saredzēšana piemīt līberāļiem ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā.

Piemēram, pērn decembrī Francijā notika reģionu vēlēšanas. Provansas—Alpu—Azūra krasta reģionā (tur ir arī Nica, starp citu) kandidēja Nācionālās frontes kandidāte Mariona Lepēna. Nācionālo fronti līberāļu avoti bieži ieskaita Putina sabiedrotos. Lai viņa neuzvarētu, varas partijas (labējie republikāņi un kreisie sociālisti) vienojās par kopīgu kandidātu, ko arī izdevās ievēlēt ar 54,8% pret Lepēnas 45,2%. Un izrādījās, ka ievēlētais Kristjāns Estrozī ir ne mazāks putinists par Marionu — brāļojas ar Krievijas sagrābtās Krimas Jaltas kūrortpilsētas vietvalžiem. Ukraina Estrozī brāļošanos nosodīja (neatceros lasījis, ka Ukraina būtu nosodījusi kādu Marionas Lepēnas rīcību), bet vai līberāļi tāpēc būtu pasludinājuši Estrozī un viņa partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Vai arī: Vācijā līberāļi par putinistiem sauc nācionālo “Alternātīvu Vācijai”, bet tikai retumis piemin “Kreiso” (SPRS okupētās Austrumvācijas komūnistu un brīvās Rietumvācijas līdzskrējēju) putinisko viedokli un sakarus ar Kremli. Un tas nav viss. Vācu sociķu vadītājs Sigmars Gabriels pastāvīgi aizstāv tuvināšanos ar Kremli un aicina atcelt sankcijas pret Krieviju, kā arī atkal uzņemt Krieviju pasaules lielvalstu G7 grupā, no kuŗas to izmeta par iebrukumu Ukrainā. Savukārt sociķu ārlietu ministrs Šteinmeijers nesen nosodīja NATO gatavošanos aizsargāt alianses austrumu robežu pret Krieviju. Vai tāpēc līberāļi būtu atzinuši abus vadoņus un vācu sociāldēmokratu partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Tas pats Amerikā. Līberāļi baida ar Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Donalda Trampa putinismu. Jaunākais piemērs pēdējās nedēļas laikā: Tramps mīkstinājis Republikāņu partijas programmu attiecībā uz palīdzību Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Par Trampa trūkumiem un viņa aprindu sakariem ar Kremli iesaku lasīt amerikāņu izlūkošanas speciālista Džona Šindlera čivinājumus un emuārus, bet vai līberāļi izskaidro, ka Republikāņu partijas programma mīkstināta, pārņemot līdzšinējo Dēmokratu partijas / Obamas polītiku? Un, atvainojiet, pat es neuzskatu Obamu par putinistu. Un vai līberāļi līdzvērtīgi saskata putinismu Dēmokratu partijas prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones noziedzīgi naivā attiecību “pārlādēšanas” polītikā ar Krieviju, noziedzīgi bezrūpīgā attieksmē pret e-pastu drošību, kuŗas dēļ viņas e-pasti ārlietu ministres amatā tagad, visticamāk, ir Putina rokās un Klintone pati kļuvusi šantāžējama, un viņas aprindu un Klintonu fonda sakaros un darījumos ar Kremli? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Nemaz jau nerunājot par svaigu ES Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera dalību Kremļa propagandas saietā. Vai imigrantu iepludināšanu, kas ietilpst Putina plānā Eiropai, par ko rakstīju vēl priekš Nicas, Briseles, Ķelnes un Parīzes:

Toties piepildījušās Putina cerības, ka līberālisms un kosmopolītisms tiktāl saēdis Eiropu, ka ES vartuŗi tīši vēršas pret savām tautām, atmetot robežkontroli un ļaujot Eiropā gāzties simtiem tūkstošiem nelegālu imigrantu. Sveštautiešu — īpaši musulmaņu — iepludināšanai ir tāds potenciāls izraisīt tādus konfliktus ar pamattautām, ka:

  1. Eiropas valstīm vairs nebūs vaļas uztraukties par kaut kādu Putinu, kuŗš taču neviena zviedra vai franča neslepkavo;
  2. dezorientēti eiropieši var krist Maskavas viltusdrauga skavās un Kremļa marionetēm un sadarbības partneŗiem var rasties pietiekami liela ietekme, lai būtiski traucētu vēršanos pret Krievijas agresiju.

Un tad jau Eiropa varētu pamest Ukrainu un Baltiju Putina ziņā. Tāpēc viņš tagad kurina Sīrijā kaŗu, lai vairotu imigrācijas spiediena un, ja izdosies, ar līberālās un kosmopolītiskās elites rokām novestu Eiropas valstis līdz iekšējām asinspirtīm un ārējai bezspēcībai.

Diemžēl jāsecina, ka līberāļu runām par kādas personas vai organizācijas putinismu nevar un nedrīkst paļauties. Pirmkārt, apgalvojums var būt gan patiess, gan nepatiess, līberāļi par putinistiem saukājuši arī Polijā valdošo Likuma un taisnīguma partiju un mūsu pašu Nācionālo apvienību. Otrkārt, vēl svarīgāka un grūtāk atšķetināma ir noklusēšana: līberāļiem tuvākas personas un organizācijas, ko viņi nepiemin, var būt ne mazāki putinisti par līberāļu norādītiem. Jāsaprot, kad līberāļi kādu sauc par putinistu, tas nav analizē balstīts termins, bet vēl viens lamuvārds blakus citiem viņu iecienītiem: rasists, seksists, nacists, tumsoņa, populists, fašists utt. Ko darīt? Neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt.

Labi, pieņemsim, kad fakti un lietas apstākļi neatkarīgi pārbaudīti, esam atklājuši, ka (vienalga, ko līberāļi par to teikuši vai noklusējuši) mūsu priekšā ir Krievijas ietekmes aģents. Starp citu, pēdējos gadus viegls un samērā efektīvs pārbaudes veids ir attieksme pret ukraiņiem un Ukrainu. Ko ar tādu darīt? To pašu, ko ar līberāļiem: neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt. Un izprast, kas viņš ir — muļķis vai maita — un attiecīgi rīkoties. Piemēram, ja kāds iedomājas, ka Krievija un Putins ir kristietības un tikumības stiprā pils, viņš ir muļķis. Maitu un muļķu atšķirība ir starp Kremļa marionešu partijām un tādām, kas tūkstošiem kilometru no Krievijas un ar 0,…% krievu iedzīvotāju sastāvā dzīvo illūzijās par Putinu un iedomājas, ka varētu izmantot viņu savā labā.

Un ko darīt, ja visi visapkārt putinisti? Labi, pārspīlēju, teiksim, ja Francijā visām trim lielākām partijām putiniskas noslieces — ko tad? Atcerēties, ka eiropiešu tautām bez krievu imperiālisma ir vēl otrs eksistenciāls drauds: kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem un islāmizācija. Atšķirībā no Putina tas apdraud visu Eiropu un nav rietošs. Polītiķi, kas aizstāv savu tautu vismaz no vienām briesmām, ir labāki par tiem, kas neaizstāv ne no vienām.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

4 Atbildes to “Putinisti un putinisti”

  1. ||| JB ||| (@Teikums) Says:

    Cik nopratu no WPost rakstītā, mīkstināta nevis programma, bet tās grozījuma priekšlikums.

  2. Ierakstu izlase #20 - Stacija Says:

    […] https://ritvars.wordpress.com/2016/07/20/putinisti-un-putinisti/ […]

  3. Internetā Says:

    Vakar uz ielas redzēju maiku ar uzrakstu MR. Prsident. Uzminiet, kas bija uz maikas 😀 ?

    • Ritvars Says:

      Putins.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: