Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”


c2b436bf1d10bc448ba4611a8572a307[1]Sieva bija paņēmusi bibliotēkā, izlasīja pāris nodaļu un atzina par lasīšanas vērtu. Kad viņa bija izlasījusi, manā rīcībā palika trīs dienas līdz grāmatas nodošanas termiņam. Pagarināt nedrīkstēja, jo bibliotēkā pēc tās esot rinda. Tāpēc bija jālasa maķenīt cītīgāk nekā parasti. Par laimi, romānam ir tikai 243 lappuses. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

“Grāmatnieks” patika. Ar visu ko. Jo ir parasta cilvēka dzīvesstāsts bez ārkārtējiem notikumiem. Jo bez tīšas vai netīšas ideoloģijas. Jo par ģimenes dzīvi. Jo par grāmatām un grāmatniecību. Jo par mīlestību. Jo gribot negribot jāsalīdzina ar savu ģimeni. Jo mazliet skumji un visai sirsnīgi.

Tātad — ir sala. Ne siltās zemēs, bet pie Menas krasta, tātad ar nepatīkamāku klimatu nekā Latvijā. Salā ir grāmatnīca. Tās īpašniekam autoavārijā bojā gājusi sieva, un viņš viens pats noejas. Un tomēr atrod jaunu dzīvi un nodzīvo to līdz galam. Pāris grāmatu daudzināšanas citātu:

Pasaulē nav nekā, ko varētu pielīdzināt grāmatu cilvēkiem. Tas ir džentlmeņu un lēdiju bizness. .. Grāmatu veikali pievelk pareizos cilvēkus. .. Un man patīk runāt par grāmatām ar cilvēkiem, kuriem arī patīk runāt par grāmatām. Man patīk papīrs. Man patīk tā sajūta, un man patīk izjust grāmatu savā kabatā. Un man arī patīk, kā grāmatas smaržo.

..

Es neticu Dievam. Neesmu nevienas reliģijas piekritēja. Bet šī vieta man ir tuvākais baznīcai, ko šajā dzīvē varu iedomāties. Tā ir svēta vieta. Ja turpinās pastāvēt tādi grāmatu veikali kā šis, esmu pārliecināta, ka grāmatu izdošanas biznesam ir droša nākotne.

Lasot uzzināju šo to jaunu. Piemēram, ka ir tāds “BaibaBooks” apgāds, kas šo izdevis. Un ka ir tāda amerikāņu rakstniece Gabriela Zevina, kas šo sarakstījusi. Pieņemu, ka vesels iespaidu slānis palika neatklāts, jo nepārzinu amerikāņu literātūras, kuŗas autori un darbi mudž piesaukti romānā. Lasīt palīdzēja teicams tulkojums, daža kļūdiņa (Džo Nesbo, kur runa par Jū Nesbē) ir sīkums, salīdzinot ar daudz trāpīgāku grāmatas nosaukumu nekā oriģinālā.

Kā jau teicu, patika. Bet ne tik ļoti, lai pirktu. Iesaku, kam patīk lasīt dzīvesstāstus un patīk grāmatas vispār.

Putinisti un putinisti


13010800_675873482550437_6264146987153708679_n[1]Kopš 2014.gada sākuma līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un hibridkaŗa saasināšanos asāka kļuvusi vajadzība saskatīt un atmaskot Kremļa ietekmes aģentus jeb vienā vārdā putinistus. Savulaik, priekš drīz jau gadiem septiņiem, rakstīju, kā viņus pazīt:

Krievijas ietekmes aģenta komplekts ir:

  1. latviešu un Latvijas Republikas nonievāšana;
  2. Krievijas, SPRS un krieviskā cildināšana;
  3. antiamerikānisms.

Latvijas apstākļos komplekts joprojām spēkā. Un, kas to būtu domājis, tagad Latvijas un Eiropas putinistu ķeršanā dedzīgi iesaistījušies līberāļi, kas iepriekš bija pārņemti ar latviskā nonievāšanu un okupācijas seku legālizēšanu un nostiprināšanu. Kā tā? Diemžēl lielum liels vairums līberāļu spalvu met, bet ne tikumu. Jo meklē vissīkāko putinisma skabargu nācionālistu acīs, tikai reizumis piemin tradicionālās Kremļa marionetes un sabiedrotos kreisā spārnā un gandrīz nekad (rakstu ‘gandrīz’, jo pieļauju, ka tomēr kādu reizi pievērsuši uzmanību) — kreisi-labēji centriskās aprindas, lai kādi baļķi būtu to acīs. Atliek vien internetos pameklēt Putina draugu sarakstus. Tāda selektīva putinisma saredzēšana piemīt līberāļiem ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā.

Piemēram, pērn decembrī Francijā notika reģionu vēlēšanas. Provansas—Alpu—Azūra krasta reģionā (tur ir arī Nica, starp citu) kandidēja Nācionālās frontes kandidāte Mariona Lepēna. Nācionālo fronti līberāļu avoti bieži ieskaita Putina sabiedrotos. Lai viņa neuzvarētu, varas partijas (labējie republikāņi un kreisie sociālisti) vienojās par kopīgu kandidātu, ko arī izdevās ievēlēt ar 54,8% pret Lepēnas 45,2%. Un izrādījās, ka ievēlētais Kristjāns Estrozī ir ne mazāks putinists par Marionu — brāļojas ar Krievijas sagrābtās Krimas Jaltas kūrortpilsētas vietvalžiem. Ukraina Estrozī brāļošanos nosodīja (neatceros lasījis, ka Ukraina būtu nosodījusi kādu Marionas Lepēnas rīcību), bet vai līberāļi tāpēc būtu pasludinājuši Estrozī un viņa partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Vai arī: Vācijā līberāļi par putinistiem sauc nācionālo “Alternātīvu Vācijai”, bet tikai retumis piemin “Kreiso” (SPRS okupētās Austrumvācijas komūnistu un brīvās Rietumvācijas līdzskrējēju) putinisko viedokli un sakarus ar Kremli. Un tas nav viss. Vācu sociķu vadītājs Sigmars Gabriels pastāvīgi aizstāv tuvināšanos ar Kremli un aicina atcelt sankcijas pret Krieviju, kā arī atkal uzņemt Krieviju pasaules lielvalstu G7 grupā, no kuŗas to izmeta par iebrukumu Ukrainā. Savukārt sociķu ārlietu ministrs Šteinmeijers nesen nosodīja NATO gatavošanos aizsargāt alianses austrumu robežu pret Krieviju. Vai tāpēc līberāļi būtu atzinuši abus vadoņus un vācu sociāldēmokratu partiju par putinistiem? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Tas pats Amerikā. Līberāļi baida ar Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Donalda Trampa putinismu. Jaunākais piemērs pēdējās nedēļas laikā: Tramps mīkstinājis Republikāņu partijas programmu attiecībā uz palīdzību Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Par Trampa trūkumiem un viņa aprindu sakariem ar Kremli iesaku lasīt amerikāņu izlūkošanas speciālista Džona Šindlera čivinājumus un emuārus, bet vai līberāļi izskaidro, ka Republikāņu partijas programma mīkstināta, pārņemot līdzšinējo Dēmokratu partijas / Obamas polītiku? Un, atvainojiet, pat es neuzskatu Obamu par putinistu. Un vai līberāļi līdzvērtīgi saskata putinismu Dēmokratu partijas prezidenta kandidātes Hilarijas Klintones noziedzīgi naivā attiecību “pārlādēšanas” polītikā ar Krieviju, noziedzīgi bezrūpīgā attieksmē pret e-pastu drošību, kuŗas dēļ viņas e-pasti ārlietu ministres amatā tagad, visticamāk, ir Putina rokās un Klintone pati kļuvusi šantāžējama, un viņas aprindu un Klintonu fonda sakaros un darījumos ar Kremli? Kāds pārsteigums, lika mazliet pagaidīt.

Nemaz jau nerunājot par svaigu ES Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera dalību Kremļa propagandas saietā. Vai imigrantu iepludināšanu, kas ietilpst Putina plānā Eiropai, par ko rakstīju vēl priekš Nicas, Briseles, Ķelnes un Parīzes:

Toties piepildījušās Putina cerības, ka līberālisms un kosmopolītisms tiktāl saēdis Eiropu, ka ES vartuŗi tīši vēršas pret savām tautām, atmetot robežkontroli un ļaujot Eiropā gāzties simtiem tūkstošiem nelegālu imigrantu. Sveštautiešu — īpaši musulmaņu — iepludināšanai ir tāds potenciāls izraisīt tādus konfliktus ar pamattautām, ka:

  1. Eiropas valstīm vairs nebūs vaļas uztraukties par kaut kādu Putinu, kuŗš taču neviena zviedra vai franča neslepkavo;
  2. dezorientēti eiropieši var krist Maskavas viltusdrauga skavās un Kremļa marionetēm un sadarbības partneŗiem var rasties pietiekami liela ietekme, lai būtiski traucētu vēršanos pret Krievijas agresiju.

Un tad jau Eiropa varētu pamest Ukrainu un Baltiju Putina ziņā. Tāpēc viņš tagad kurina Sīrijā kaŗu, lai vairotu imigrācijas spiediena un, ja izdosies, ar līberālās un kosmopolītiskās elites rokām novestu Eiropas valstis līdz iekšējām asinspirtīm un ārējai bezspēcībai.

Diemžēl jāsecina, ka līberāļu runām par kādas personas vai organizācijas putinismu nevar un nedrīkst paļauties. Pirmkārt, apgalvojums var būt gan patiess, gan nepatiess, līberāļi par putinistiem saukājuši arī Polijā valdošo Likuma un taisnīguma partiju un mūsu pašu Nācionālo apvienību. Otrkārt, vēl svarīgāka un grūtāk atšķetināma ir noklusēšana: līberāļiem tuvākas personas un organizācijas, ko viņi nepiemin, var būt ne mazāki putinisti par līberāļu norādītiem. Jāsaprot, kad līberāļi kādu sauc par putinistu, tas nav analizē balstīts termins, bet vēl viens lamuvārds blakus citiem viņu iecienītiem: rasists, seksists, nacists, tumsoņa, populists, fašists utt. Ko darīt? Neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt.

Labi, pieņemsim, kad fakti un lietas apstākļi neatkarīgi pārbaudīti, esam atklājuši, ka (vienalga, ko līberāļi par to teikuši vai noklusējuši) mūsu priekšā ir Krievijas ietekmes aģents. Starp citu, pēdējos gadus viegls un samērā efektīvs pārbaudes veids ir attieksme pret ukraiņiem un Ukrainu. Ko ar tādu darīt? To pašu, ko ar līberāļiem: neņemt pierē, neņemt par pilnu, faktus un lietas apstākļus neatkarīgi pārbaudīt. Un izprast, kas viņš ir — muļķis vai maita — un attiecīgi rīkoties. Piemēram, ja kāds iedomājas, ka Krievija un Putins ir kristietības un tikumības stiprā pils, viņš ir muļķis. Maitu un muļķu atšķirība ir starp Kremļa marionešu partijām un tādām, kas tūkstošiem kilometru no Krievijas un ar 0,…% krievu iedzīvotāju sastāvā dzīvo illūzijās par Putinu un iedomājas, ka varētu izmantot viņu savā labā.

Un ko darīt, ja visi visapkārt putinisti? Labi, pārspīlēju, teiksim, ja Francijā visām trim lielākām partijām putiniskas noslieces — ko tad? Atcerēties, ka eiropiešu tautām bez krievu imperiālisma ir vēl otrs eksistenciāls drauds: kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem un islāmizācija. Atšķirībā no Putina tas apdraud visu Eiropu un nav rietošs. Polītiķi, kas aizstāv savu tautu vismaz no vienām briesmām, ir labāki par tiem, kas neaizstāv ne no vienām.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 4 Comments »

Brauciens pa Salaspils pagastu: bijušais dzelzceļš un Krimas sagrābšanas piemiņas plāksne


Otrreiz mūžā pārlūza pedāļa spicīte. Man šis vārds neizklausās pēc kārtīga riteņbraukšanas termina, kaut tieši tā to sauc mans riteņmeistars un veikals, kur pirku vietā. Angliski ir ‘toe clip’, tātad kājas pirkstu skava, es drīzāk sauktu par kāpsli, bet, ja kāds zina labāka vārda, labprāt uzklausīšu. Veloveikalā aiz Purvciema izgāztuves nopirku vietā pāri par 6,29Ls un vakar vakarā nolēmu pabraukāties, lai pārbaudītu, cik labi turas jaunā spicīte. Izlēmu apskatīt daļu bijušā dzelzceļa no Salaspils stacijas uz Sauriešu karjeru, kuŗa vietā “Jāņa sēta” rāda it kā izbraucamus ceļus. Vislabāk tas redzams “Ģisnet” krievu 25-niecē (salīdzinājumam blakus “Jāņa sētas” mūsdienas; attēlus var klikšķināt, lai tiktu pie interaktīvām kartēm):

Salaspils dzc. Salaspils dzc. mūsdienās

Viegli dokumentēju braucienu ar fotografijām, beigās ir karte, kur kas fotografēts.

1. Savāda izskata ēka ar nosaukumu “Muižas” ceļā no Sauriešiem uz Salaspils pusi:

IMG_20160719_185150[1]

2. Bijušā dzelzceļa krustojums ar Sauriešu—Salaspils ceļu. Vispirms skats ZR, tad DA virzienā:

IMG_20160719_185515[1] IMG_20160719_185542[1]

3. Devos DA virzienā, patīkams grantsceļš veda līdz kādām mājām (par laimi, ar piesietu suni), pēc tam dzelzceļš pārtapa izbrauktās takās pa zāli:

IMG_20160719_185856[1]

4. Tuvojoties Zeltiņu ciemam, sākās sakņudārziņi. No tālienes šķita, ka tajos varbūt kāds miris, bet tuvumā krusts vairāk izskatījās pēc putnu baidāmā:

IMG_20160719_190148[1]

5. Pilskalnam līdzīga veca šķembu noliktava liecināja, ka sākas ģipšakmens karjers:

IMG_20160719_190238[1]

6. Nolēmu izbraukt cauri Zeltiņiem un apskatīt tos. Diezgan nomācoša paskata kolonistu ciems, 2011.g. tautskaitē pārsimt iedzīvotāju, latviešu un krievu attiecība pēc valodas — aptuveni 1:2. Te pie Zeltiņu 14.ēkas gaidīja neparastākais braucienā — Krimas sagrābšanas piemiņas plāksne! Vissakoptākā Zeltiņu vieta, tajā eglīte, pie eglītes uz stabiņa plāksne drukātiem krievu burtiem: “KRYMSKIJ SAĻUT VESNA 2014” (KRIMAS SALŪTS PAVASARIS 2014). Atvainojos, ka nav tuvplāna — darbojās smidzinātājs (foto var redzēt pilienus ap egli), un negribēju saslapt. Bet, uzklikšķinot uz attēla, var tikt pie lielākas versijas un uzraksta izlasīt:

IMG_20160719_190614[1]

7. Aizbraucu līdz ģipšakmens karjeram, kuŗa malā slējās svaigāks pilskalns, ar interesi izlasīju par spridzināšanas signāliem un respektēju norādi nerādīties karjerā:

IMG_20160719_191308[1] IMG_20160719_191133[1]

8. Tālāk dzelzceļš veda caur purvu:

IMG_20160719_191600[1]

9. Te gadījās otra neparasta lieta — pāris saglabājušos gulšņu:

IMG_20160719_191907[1]

10. Un tad jau dzelzceļa trase zem siltumapgādes cauruļu pacēluma iestiepās Salaspils botāniskā dārzā, kur es līdzi netiku:

IMG_20160719_192243[1]

Bija jau vēls, tāpēc, īpaši neaizraujoties, devos mājup. Spidometrs galā rādīja, ka esmu pa dienu nobraucis 65km. Jaunā spicīte braukt netraucēja, tik reizēm ķērās, liekot pēdu iekšā. Pierašanas un iemanīšanās vaina. Un te arī klikšķināma fotografēto vietu karte:

Salaspils dzc. brauciens

Daniela Friberga “Īstie labējie atgriežas”


Īstie labējie atgriežasNesen internetos pamanīju, ka latviski izdota grāmata “Īstie labējie atgriežas”. Reti gadās, ka ārzemju apgāds ko izdod latviski. Vēl retāk, ka par polītiku. Vēl retāk, ka ne marksisms. Tāpēc iegādājos. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms gribēju noskaidrot, kas ir autors. Par laimi, izdevēji tādu vēlmi paredzējuši un paši uzrakstījuši:

Daniels Fribergs, biznesa vadības maģistrs, ir galvenais izpilddirektors Zviedrijas kalnrūpniecības korporācijā Wiking Mineral un bija viens no Zviedru metapolitiskās domnīcas Motpol dibinātājiem.

Pameklējot internetos, vēl atradu, ka Fribergs dzimis 1978.gadā, nesen mainījis darbu un ir čivinātavā @Daniel_Friberg.

Nākamais jautājums bija, kas ir Dominiks Venērs. Jo grāmata veltīta viņa piemiņai. Atradu: franču nācionālists un vēsturnieks. 2013.gadā, protestēdams pret sabiedrības pagrimumu un islāmizāciju, nošāvās Parīzes Dievmātes katedrālē.

Pati grāmata izdota pērnruden un kopš tā laika tulkota vairākās valodās. Lasīt bija viegli, par ko laikam jāpateicas gan autoram, gan tulkotājam (tulkojums tomēr varēja būt labāks), gan lasītājam — jo “Īstie labējie” atgādināja pagaŗāku emuāru rakstu, kādus esmu radis lasīt. Izkārtoju pabrīvāku vakaru un pāris stundās tiku cauri. Taisnības labad jāpiemin, ka grāmatai 111 lappušu.

Par ko “Īstos labējos” īsti runa? Par polītiku. Precīzāk, par metapolītiku. Kā pats Fribergs raksta:

Metapolitika ir sabiedrisko pārmaiņu kaŗš pasaules uzskatu, domu un kultūras līmenī. Ikviena parlamentārā cīņa ir jāapsteidz, jāleģitimizē un jāatbalsta ar metapolitisko cīņu.
..
Metapolitika, izsakoties vienkāršāk, nozīmē cilvēku domu, pasaules uzskata un pašu konceptu, kurus viņi izmanto, lai izprastu un definētu pasauli ap sevi, ietekmēšanu un formēšanu.

Tātad par pasaules uzskatiem un rīcību. Sākot no sevis — kas un kāpēc ir labs un ļauns, kā dzīvot tikumīgi — līdz Eiropas mērogam: kā uzvarēt kreisos un darīt viņu novājināto Eiropu atkal dižu. Lasot ne reizi neķēra apskaidrības zibens spēriens, cik trāpīgi Fribergs izteicies, taču vairākumam rakstītā jāpiekrīt. Bija arī lietas, kam nepiekrītu, taču tās nemudināja mest grāmatu papīra atkritumos. Tās drīzāk bija garainis, kas veicina vārīšanos: mudina apzināties, ko tu pats domā un kāpēc tas ir pareizāk un labāk nekā Friberga rakstītais.

Autors īsi apskata polītisko Rietumeiropas attīstību kopš 2.pasaules kaŗa, mazliet vairāk vērības velta Zviedrijai, analizē kreiso norietu, min galvenos pasaules uzskata un virzības pieturpunktus, sniedz praktiskus padomus attiecībām ar naida grupām un neobjektīviem žurnālistiem. Lielu daļu grāmatas aizņem metapolītikas jēdzienu vārdnīca — sākot no ‘1914.gada idejām’ līdz ‘vēstures beigām’.

Varu “Īstos labējos” ieteikt ikvienam, kuŗš vēlas izkopt savu pasaules uzskatu un saprast, kas Eiropā notiek un kas darāms. Friberga vārdiem:

Rietumu civilizācija joprojām var tikt glābta, un ir katra eiropieša morālais pienākums tiekties paveikt šo uzdevumu. Politiskais aktīvisms ir gan ar nozīmi, gan nepieciešams.

Jūnija statistika: nelegālās imigrācijas vilnis turas augstu


Pēc ANO bēgļu komisāriāta ziņām, jūnijā Eiropā pa Vidusjūŗu ieradušies 24tk nelegālu imigrantu, kas ir vairāk nekā 22tk maijā, taču mazāk nekā 55tk pērn jūnijā. Iznākumā imigrācijas vilnis paplacis, tak joprojām ir tuvu virsotnēm — 1,1mln pēdējā gada laikā:

Migranti 2016.jūnijs

Sīkākā dalījumā Grieķijā iebr[a]ukušo skaits turējies samērā zems — 1,7tk maijā, 1,6tk jūnijā, jo Maķedonija tur slēgtu robežpārkāpējiem robežu ar Grieķiju un sargā eiropiešu tautas. Pērn jūnijā Grieķijā ieradās 31tk iebr[a]ucēju, un šī atšķirība kārtējo reizi rāda, ka imigranti nebēg uz Eiropu no kaŗiem un vajāšanām — jo vai tad Sīrijā šobrīd 20 reižu (31318/1554) mierīgāka dzīve nekā pērn ap šo laiku? Vai tad Grieķijā kļuvis 20 reižu grūtāk iekļūt?

Savukārt Italijā ieradušos skaits audzis no 19,9tk līdz 22,4tk un ir aptuveni pagājušā gada līmenī (22,9tk). Un arī te zīmīgi skaitļi. Visvairāk nelegālu imigrantu šogad no Nigērijas (17%), Eritrejas (13%) un Gambijas (8%). Visas tūkstošiem kilometru no Italijas, visām daudz tuvāk citas drošas zemes, turklāt samērā ar iedzīvotāju skaitu (Nigērijā 182mln, Eritrejā 6,5mln, Gambija gluži kā Latvija ar 2mln) augstākā ieceļošanas intensitāte no Gambijas. Kad pēdējo reizi dzirdēts ziņās par kaŗiem un vajāšanām Gambijā? Jo imigrācijas intensitāte divreiz augstāka nekā no Eritrejas un >40 reižu augstāka nekā no Nigērijas!

Frančiem un mums pašiem — latviešu “Marseljēza”


Uz priekšu, latvieši,
Un pulkos stājamies.
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu važas pušu trūks.

Un ko tie mūsu zemē meklē,
Šie svešinieki, zvēru bars?
Tie grib mūs iedzīt verdzības peklē,
Drīz uzbruks mums šis elles svars.

Uz priekšu, latvieši,
Un pulkos stājamies.
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu važas pušu trūks.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Mančestra


Mančestru apmeklēju, jo novēroju britu ES nobalsošanu un Lielbritanijas Vēlēšanu komisija par nobalsošanas štābu bija izraudzījusies Mančestru.

Mančestra ir pilsēta Anglijas ziemeļos, bet, tā kā no Anglijas uz ziemeļiem vēl ir Skotija, Mančestra ir salai pa vidu. Pati pilsēta lieluma ziņā mazliet atpaliek no Rīgas (520tk iedzīvotāju pret Rīgas 640tk). Dabā pilsēta tomēr nebeidzas ar oficiālo robežu, bet turpinās plašās piepilsētās, un Lielmančestrā ir 2,7mln iedzīvotāju — vairāk nekā Latvijā (1,962mln). Mēdz teikt, ka Mančestra sacenšas ar Birmingemu par Lielbritanijas otras lielākās pilsētas godu. Mančestras attīstību izšķirīgi noteicis, ka priekš divsimt gadiem tā kļuva industriālizācijas centrs un pasaules kokvilnas galvaspilsēta.

Braucu no Rīgas prom tik siltā un jaukā dienā, ka vai mazliet žēl sametās:

IMG_20160620_130456

Rīgas lidostā bija piemērs, cik lakoniska ir latviešu valoda:

IMG_20160620_134140

Lidoju ar pārsēšanos galvenā Zviedrijas lidostā Arlandā. Tur, izrādās, pasažieŗiem trūkst kārtīgas iespējas apsēsties:

IMG_20160620_175421

SAS lidžurnālā bija apgalvots, ka pie Oslo pamatiežus veidojuši vairāki ledus laikmeti:

IMG_20160620_190228

Pirmie Mančestras iespaidi pa vilciena logu bija samērā rūpnieciski:

IMG_20160620_221136

Iznākot no stacijas, nevarēja nepamanīt kvartāla lieluma graustu:

IMG_20160620_221842

Galvenais centra parks ir tikai neapbūvēts zāliens:

IMG_20160621_182316

Maza daļa galvenā dižveikala:

IMG_20160621_193351

Centra skati:

IMG_20160621_193413 IMG_20160621_193609

Tramvajs:

IMG_20160621_193502

Pilsētas centrā būvē jaunu tramvaja līniju:

IMG_20160621_195515 IMG_20160621_195534

Tramvajs vietām brauc pa bijušu dzelzceļa trasi:

IMG_20160622_170640 IMG_20160622_172051

Video par to, cik tramvaji neganti čīkst:

Futbola mūzejs:

IMG_20160621_193825 IMG_20160621_194426

Čeltemas bibliotēka — 2.senākā Mančestras ēka:

IMG_20160621_194133

Katedrāle — senākā Mančestras ēka:

IMG_20160621_194246 IMG_20160621_194716

Vietējā Čainatauna:

IMG_20160621_200102 IMG_20160621_200215

Blakus Čainataunai cits rajons — Geivilidža. Mierīgi sadzīvo ar Čainataunu. Tomēr, ja turpināsies tāda islāmizācija kā līdz šim (2001. — 9,1% iedzīvotāju, 2011. — 15,8%), ļoti apšaubu, vai Geivilidža sagaidīs gadsimta vidu:

IMG_20160623_213853

Mančestrā ir tāda lieta kā sētas (aizmugures) ieliņas. Ne pārāk jaukas:

IMG_20160621_200300 IMG_20160621_200744

Pilsēta celta uz sarkana smilšakmens, kas dažā upes krastā joprojām redzams. Izplatītākā apbūve — sarkani ķieģeļi:

IMG_20160621_200708 IMG_20160622_173319

IMG_20160622_173624 IMG_20160622_175701

Ļoti daudz kokvilnas noliktavu, kas pārbūvētas dzīvokļos un birojos. Noliktavas cēla izturīgas, lai turētu preču svaru. Tāpēc, kad tās pārbūvēja, mierīgi varēja papildināt ar stāvu vai pāris:

IMG_20160622_143826

Kāda kokvilnas noliktava, tagad viesnīca, no iekšpuses:

IMG_20160622_144309

Mana viesnīca. Apakšā krogs, augšā daži numuriņi:

IMG_20160621_201100

Joprojām dzīva paraža, ka agri rītā pienavīrs atstāj pie durvīm pienu:

IMG_20160624_074839

Viena no galvenām Mančestras centra ielām:

IMG_20160622_142535

Mančestras rātsnams. Te bija ES nobalsošanas visas valsts štābs:

IMG_20160622_152819

Milzīga dzelzceļa noliktava pa veselu kvartālu, tagad atpūtas un izklaides centrs:

IMG_20160622_164242

Mančestra priekš Mančestras — restaurēti romiešu forta fragmenti, kas reiz bijis pilsētas vietā:

IMG_20160622_165449 IMG_20160622_170546

Kādreizējā vilcienu iebrauktuve kādreizējā centrālā dzelzceļa stacijā. Vēl nezināju, ka te skaitīs visas Mančestras balsis:

IMG_20160622_171330

Centrālā stacija no pilsētas puses:

IMG_20160623_231601

Pirmā pasaules starppilsētu pasažieŗu dzelzceļa stacija — Mančestra—Liverpūle, 1830.:

IMG_20160624_191128

Mančestras industriālizācija sākās priekš dzelzceļa izgudrošanas. Tāpēc padaudz kanalu:

IMG_20160622_172203 IMG_20160622_172730

IMG_20160624_192308 IMG_20160624_193159

Kanali un dzelzceļi:

IMG_20160624_191746 IMG_20160624_192115

Pie vietējās ūniversitātes piemineklis dzērienam, kas tajā izgudrots:

IMG_20160622_175407

Savādi, sejgrāmatas reklāmas:

IMG_20160624_114714

%d bloggers like this: