2016.g. vasaras “Domuzīme” — lielisks pieteikums bez turpinājuma


1465405472-8030_395x0[1]Domāju, kā dēvēt “Domuzīmes” žurnāla numurus, piemēram, jaunāko. Paši izdevēji raksta, ka tas ir 2016.gada 2.numurs. Vēl varētu numurēt vienlaidus no izdošanas sākuma. Tad iepriekšējais būtu piektais. Bet ar kārtas skaitļiem kaut kā sausi izklausās. Apskatījos žurnāla iznākšanas brīžus un apmierināts konstatēju, ka var izmantot gadalaikus. Proti, jaunākais ir 2016.gada vasaras numurs. Esmu to izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lasīju metru pa milimetram, izmantojot no bērnkopības pabrīvākus mirkļus. Jau 1.lappusē patīkami pārsteidza ievads — ar stingru latvisku stāju. Citēt vērts lielāko daļu ievada, bet tad būtu daudz taustiņu jāklabina — un vai tā vispār labi no autortiesību viedokļa? Tāpēc tikai esence. Domas, ko “Domuzīme” noraida:

Valsts un patriotisms taču ir tikai mūsu radītas konstrukcijas, šodien vienas, rīt citas, tāpēc nav vērts tērēt savu vienīgo dzīvi šādām pārdomām (par latviskumu, identitāti un drošību — R.E.).

Un secina:

Diezgan ilgi “savai valstij audzinātie” mūsu sabiedrībā tika uzskatīti par antiņiem, tomēr tagad rādās, ka vienaldzīgo pret Latvijas likteni ir mazāk, nekā mums to cenšas iestāstīt.

Ja tāds ir numura pieteikums, tad acis niezēja redzēt, kāds ir saturs. Un vīlās. Jo turpmākais nesasniedza ievada līmeņa. Ne numura diskusijā, vai Latvijas valsts ir identitātes krizē, ne atsevišķu autoru rakstos. Lasi, un šķiet, ka esi nokļuvis pāris gadu pagātnē, 2014.gadā. Jo tiek apspriesti krievu pasaules draudi latviešu tautai un Latvijas valstij, kas skaidri atklājās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet pilnīgi nekā par līdzvērtīgiem eksistenciāliem draudiem, kas skaidri atklājušies 2015.gada vasarā — ka līberālisms attauto tautas, līdz tās viegli pakļaujas tādiem ārējiem draudiem, ko citādi pārvarētu (nelegālu imigrantu iebrukums un islāmizēšana). Tā ka par numura naglu pasludinu ievadu un ceru, ka citkārt būs arī tam līdzvērtīgi raksti.

Kas “Domuzīmē” vēl patika? Lai būtu trīs lietas lasīšanas secībā:

  1. ne pārāk saulains Ivetas Šimkus stāsts “Gaismas sprakšķis” par dzīvi krievu laikos un pēc tam;
  2. vācu vēsturnieka Detlefa Henninga atmiņas par okupēto Latviju stagnācijas beigu gados un atmodas laikā;
  3. literātūrvēsturnieka Paula Daijas raksts par Ernestu Dinsbergu, laikmetu starpnieku starp vācu apgaismotājiem un jaunlatviešiem.

Kas nepatika? Atkal trīs. Pirmais: Igauņu rakstnieka Valdura Mikitas savējo un savējā nonievāšana esejā “Mikroetnoss”. Otrs: Eduarda Aivara (īstā vārdā Aivars Eipurs) “Brīva vieta manai dzejai”, kuŗas virsotne ir dzejolis “Rīt būs lietus” (citēju visu daiļdarbu):

Jo lietus esmu es

Trešais: Oto Ozola (īstā vārdā Mārtiņš Barkovskis) apraksts par sava romāna tulkošanas nedienām, kas raisa aizdomas, vai tik autors vārdu ‘es’ neraksta ar abiem lieliem burtiem.

Kopumā numurs patika — gan vispār, gan salīdzinot ar iepriekšējo. Lieku pie pārējiem un sāku ilgoties pēc nākamā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: