Piektā “Domuzīme” un cerības pēc ģeografijas


ir_domuzime_5[1]Esmu izlasījis šīgada pirmo (pavisam — piekto) “Domuzīmi” un nu varu dalīties iespaidos. Pirku un lasīju, jo līdzšinējie numuri bija tādi, ka vērts pirkt un lasīt. Tiesa, jaunais numurs tūlīt šo atziņu sašķobīja, jo sākas ar iežēlinošo gabalu pilnīgi līberāļu propagandas garā par sievieti, kuŗa iedomājusies, ka ir vīrietis. Tad — tā vien šķiet, ka līdzsvaram — otrais stāsts ir polītiski nekorekts karātavu humors par to, ka imigrantu iepludināšana ir barotne veselam pulciņam ļaužu, kuŗu labklājība atkarīga no sveštautiešu ievešanas. Jā, melnais humors var mierināt, bet diez vai novērst ļaundarību. Jo vairāk, ka tālāk “Domuzīmē” Amanda Aizpuriete abām pekām nostājas velkamismā:

“Ideja, ka apkārt Latvijai jāceļ žogs, man nav pieņemama.”

Tomēr spilgtākā noskaņa, ko piektā “Domuzīme” manā ģeografa sirdī viesa, bija — cerības pēc ģeografijas. Vāks, kur pieteikti “Lietuvieša pateicības vārdi franču ģeogrāfiem” un “Bunkšes gaistošie mirkļi lauku ainavās” (Edmunds Bunkše ir pazīstams latviešu kultūrģeografs), radīja cerīgu pārsteigumu: vai tiešām literārā, humānitārā žurnālā būs kaut kas par ģeografiju?

Ar cerību piepildīšanos bija visādi. Vēl pirms Bunkšes Mirdzas Bendrupes novelē var iejusties Rīgas 30.gadu ģeografijā. Paša Bunkšes esejas būtību rāda tās nosaukums “Neaprakstāmi, gaistoši, neizsakāmi mirkļi lauku ainavās”. Un Bunkše — laikam simptomātiski — izraisīja sacelšanos pret sevi: un to saukt par ģeografiju, to saukt par zinātni? Ģeografijas priekšstatu manī veidojis Egils Birznieks, Jauno ģeografu skola un Pīters Hagets. Un zinātnes pamatā ir eksperiments un tā atkārtojamība. Bet Bunkšem ir neaprakstāmi—gaistoši—neizsakāmi—mirkļi. Kāda tur zinātne, ja citi tos nevar atkārtot, izteikt, aprakstīt? Ģeografija taču jau pēc nosaukuma ir Zemes aprakstīšana (grieķu ‘gē’—’zeme’ + ‘grafo’—’rakstu’). Aptuveni vienlaikus ar “Domuzīmi” manā īpašumā tikusi Bunkšes “Intīmā bezgalība”, un redzēs, kādu iespaidu tā atstās.

Leiša pateicība franču ģeografiem izrādījās viens vienīgs teikums esejā par Lietuvas atgriešanos Eiropā — ka franči ielikuši Lietuvā Eiropas centru. Vēl “Domuzīmē” iespiesta rumāņu dzejnieka Nikitas Danilova dzejas izlase, tak tajā velti meklēt ģeografisku piesaisti — ne Rumānijas, ne kā rumāniska. Numura diskusija ir par cilvēkģeografisku lietu — emigrāciju no Latvijas — un tajā piedalās prof. Zaiga Krišjāne. Izlasīju diskusiju, bet ģeografisku ievirzi nemanīju. Vēlreiz izlasīju tikai to, ko teikusi Zaiga — jā, tad viņa parādās kā zinātnes, saprāta un faktu balss, taču gauži mazā īpatsvarā, salīdzinot ar citu diskusijas dalībnieku krāšņām, bet daiļliterātūras pilnām konstrukcijām. Njā, laikam cerības pēc ģeografijas humānitārā žurnālā pārdroši lolot.

Interesanta bija vēstures daļa. Ineses Dreimanes “Uzrakstīt monogrāfiju” tēlo, cik sūra vēsturnieka maize, īpaši, ja nodomāts monografiju sarakstīt. Būtu vidusskolēns, pēc šī raksta izlasīšanas diez vai gribētu vēsturniekos stāties. Bet vai citās jomās nav līdzīgi? Un nekas, dzīvojam. Valters Ščerbinskis žurnāla beigu esejā brīdina par padomju okupācijas laika nepētīšanas sekām. Taču, kas Valteram trūkums un peļams, citam labums un vēlams. Jo godīgā pētniecībā sadarboņi (kolaboranti), no kuŗiem ne viens vien joprojām sabiedriski aktīvs un amatos, zaudētu “gaišo spēku” tēlu un pārkrievošana un sociālisms nebūt nešķistu rožaini.

Tā ka izlasījis esmu; šķiet, vērojama sliekšanās līberālisma virzienā, taču signālam vēl vajag apstiprinājuma un sliekšanās nav tik liela, lai nepirktu nākamā numura.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »

Viena atbilde to “Piektā “Domuzīme” un cerības pēc ģeografijas”

  1. Edge Says:

    Ģeogrāfijas doktoram V.Šteinam pietiek ar 25 gados saņemtajiem “signāliem” – jāsāk rīkoties, citādi tai “liberālismā” nākamajos 25 iznīksim:
    “…Kopā ar līdzdomātājiem esam nodibinājuši jaunu Latvijas Tautas fronti, kustību No Senatnes uz Nākotni. Pašreiz esam tajā organizatoriskajā stadijā, kādā bija LTF 1988. gada vasaras sākumā. Ar to starpību, ka teorētiskais pamats un darāmo darbu saraksts mums jau ir puslīdz gatavs. Mēs neesam tukšā vietā un ļoti labi zinām, kādu mērķi gribam sasniegt, kādi uzdevumi jāpilda.” (Valdis Šteins: Jaunā pasaules kārtība – totalitārs projekts. NRA, 8.03.2016.)


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: