Alfrēda Bērziņa “Nepublicētas atmiņas”


Nepublicetas_atminas-664x920[1]Alfrēda Bērziņa “Nepublicētas atmiņas” nopirku rudenī, bet gaidīju, līdz vispirms izlasīšu viņa “Labos gadus” — tāda secība šķita pareizāka. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Izraudzītā lasīšanas secība bija pareiza. Autors ir viens no galveniem ulmaniešiem — pēdējās Latvijas laika Saeimas deputāts, aktīvs 1934.gada 15.maija apvērsuma dalībnieks, sabiedrisko lietu (tas ir, propagandas) ministrs Ulmaņa valdībā pēc apvērsuma. Cieņu izraisa, ka Bērziņš jau no pirmās lapas nevairās neērtu lietu — 1.nodaļa ir: “Nesaskaņas Zemnieku savienībā”. Proti, starp Ulmani no vienas puses un Hugo Celmiņu, Zigfrīdu Meierovicu un Visvaldi Klīvi no otras. Nekavējoties rodas arī vēlēšanās apsvērt citādu vēsturi — kā būtu, ja būtu:

Svētdiena, 1925.gada 22.augusts.

“Druķu” sētā iebrauca “Mercedes” kabriolets. Pabužinājusi no tā izsprukušos bērneļus, saimniece uzņēma viesi:

—Labdien, Meierovica kungs! Gaidījām, gaidījām. Kā tad atbraucāt, visi sveiki un veseli?

—Sveicināta, Minderes kundze. Viss kārtībā, kas tad ar automobili var gadīties.

Alfrēds BērziņšPēc tam Celmiņa—Meierovica divvienība atturētu no apvērsuma. Tiktu grozīta satversme, ieviešot tiešas prezidenta vēlēšanas. Un dēmokratiska Latvija dotos pretī 2.pasaules kaŗam.

Bet notika citādi. “Nepublicētas atmiņas” daļēji pārklājas ar “Labiem gadiem”, taču apraksta notikumus mazliet sīkāk un personīgāk. Bērziņš arī te pūš pīlītes, ka Ulmanis 1933.—34.gadā nopietni iecerējis grozīt Satversmi, bet apvērsumam pievērsies, kad Saeima noraidījusi Satversmes grozījumu projektu. Patiesībā gatavošanās apvērsumam notika Satversmes grozīšanas dūmu aizsegā, turklāt, ja ne 15.maija apvērsums, 18.maijā grozījumi tiktu pieņemti.

Autors min pāris piemēru, ka apvērsuma izdošanās nebūt nebija droša. Ulmanim vajadzēja vispirms gāzt tobrīd strādājošo jaunsaimnieku partijas vadītāja Ādolfa Bļodnieka valdību un pašam iesēsties vietā, bet — kā nupat arī mūsdienu Latvijā pieredzēts — gāzt ir vieglāk nekā pašam tikt iecerētā vietā. Ulmanim neizdevās sakasīt vairākuma, trešā lielākā partija — astoņi Latgales katoļu zemnieku deputāti — manīja, ka Ulmanis sācis šaubīgus manevrus, un bija pret. Taču Bērziņam laimējās nekaunīgi ietesties Latgales katoļu zemnieku frakcijas sēdē un iestāstīt, ka no Ulmaņa neesot jābaidās. Tā izdevās Ulmani apstiprināt: 50 par, 40 pret, 1 atturas. Pārlieciet 8 “par” balsis pretējā kausā, un apvērsums būs nenoteiktu laiku jāatliek…

Otrs piemērs. Latvijas policijas priekšnieks (un Bērziņa svainis) Jānis Anšmits ne tikai piedalījās apvērsumā, bet arī labprāt iedzēra. 1.maijā Mazā Vērmanīša restorānā viņam iznāca stīvēšanās ar Latgales Saeimas deputātu Juri Pabērzu, un Anšmits smīnēdams bildis, lai deputāta kungs neesot tik iedomīgs uz savu amatu — varot itin drīz pienākt beigas visai deputātu godībai. Anšmitu par to Saeima 8.maijā atcēla no amata, bet, tā kā nebija drošu ziņu par iespējamām nelikumībām, tūlīt iecēla atpakaļ. Kā būtu, ja Anšmits būtu iedzēris vairāk un izpļurkstējies konkrētāk — ka Ulmanis jūs visus pēc pusmēneša patrieks ratā?

Nezinu, vai jelkur citur tik smalki aprakstīts, kā strādāja Ulmaņa valdība pēc apvērsuma. Un apraksts mani visai pārsteidza. Iedomājieties, cilvēki bijuši gadiem kopā Zemnieku savienībā, kopā rīkojuši apvērsumu, tagad beidzot var netraucēti nodoties tam, ko grib — un tas izrādās intrigas! Ir ulmanieši, kas vadonim nomelno savus kolēģus, daži kāro iesēsties Ulmaņa vietā, un pat Ulmanis pats: Alfrēds Bērziņš taču viņam gadiem uzticami kalpojis, bet pietiek kādam čukstētājam pačukstēt Ulmanim, lai tas aizsviltos aizdomās pret Bērziņu. Gribot negribot man jāsalīdzina ar savu partiju (Nācionālā apvienība), kur redzu, cik liels spēks ir savstarpēji uzticīgi domubiedri. Var būt dažādas personīgas attiecības, var būt dažādi polītiski uzskati, bet latviskas Latvijas ideja ir pārāka un vieno.

Alfrēda Bērziņa ziņā bija Ulmaņa valdības strādnieku polītika, un viņš apraksta, kāda tā bijusi: uzstāšanās par labdaŗiem strādnieku priekšā ar citu cilvēku naudu. Kā jau teicu, cieņu izraisa autora nevairīšanās no neērtām lietām. Bērziņš piemin ārzemju pasu atprasīšanu 2.pasaules kaŗa laikā, kas liedza simtiem un varbūt tūkstošiem latviešu izbēgt no krievu okupācijas un lēma pilsoņus represijām un nāvei. Tāpat Armijas oikonomisko veikalu — spilgtu piemēru, kas notiek, kad valsts pārrauga uzņēmējdarbību:

Viens no lielākajiem pārsteigumiem valdībai bija informācija, ka privileģētais Armijas ekonomiskais veikals nonācis maksāšanas grūtībās. Šim veikalam tika izrādīta visāda veida pretimnākšana. Tas nemaksāja parastos nodokļus, ar kādiem bija aplikti citi Rīgas tirgotāji! Šim veikalam vienīgajam piešķīra tiesības iegādāties siltzemju augļus un tos bez konkurences pārdot, protams, ar labu peļņu.

Valsts spēlītes uz pilsoņu rēķina, kuŗi spiesti pārmaksāt. Izmeklēšana noskaidroja, ka manufaktūras nodaļā preces varējuši pārdot tikai tie ražotāji, kas bijuši ar mieru maksāt personīgi nodaļas vadītājam Herbertam Tepferam 3%, tad 5% no veikalā iegādātā preču daudzuma. Pēc apvērsuma magaričas paceltas līdz 10%, jo vairs nebija jābaidās polītisku sāncenšu un preses atmaskojumu. Visai paredzami 15.maija valdība lietu paslaucīja zem paklāja, lai nekristu ēna uz Ulmani un režīmu:

Revīzijas materiālus viņš (valsts kontrolieris Jānis Kaminskis — R.E.) nodeva kara ministram pēc piekritības un prezidentam Ulmanim, kura uzdevumā viņa ierēdņi revīziju taisīja. Sākās ilga tielēšanās, ko darīt tālāk. Bija uzskats, ka Tepfers saucams pie atbildības, bet tas ļoti sarūgtinātu kara ministru ģenerāli Balodi. Tomēr varbūt svarīgākais bija tas, ka nebija zināms, kur tiesas izmeklēšanas rezultāti novestu. Ar Baloža piekrišanu vienojās Tepferu un dažus citus atcelt no amatiem Armijas ekonomiskajā veikalā. Kad pārmaiņas būs notikušas, sagādāt vajadzīgos līdzekļus radušos grūtību pārvarēšanai. Šķiet, arī Tepfers ar šādu atrisinājumu bija visai apmierināts. Neilgi pēc Armijas ekonomiskā veikala atstāšanas viņš blakus ielā atvēra savu personīgo manufaktūras veikalu.

Alfrēds Bērziņš viegli iezīmē, kādu Ulmanis iedomājās jaunu Satversmi un turpmāko valsts iekārtu:

Partiju skaits katrā ziņā būtu jau Satversmē ierobežojams uz četrām, varbūt piecām, ņemot vērā Latgales īpatnības, mazākuma tautības, zemniekus, strādniekus un varbūt gara darbiniekus un ierēdniecību. .. Nameja vanags vārpu vainagā, kuru sākām lietot kā dekoratīvu elementu prezidenta tribīnei, bija plānots kā iecerēts valsts partijas simbols.

“Nepublicētu atmiņu” nobeigumā ievietotas piezīmes pie Ā.Klīves grāmatas “Latvijas neatkarības gadi”. Bērziņa atzinums trīs vārdos: Klīve stāsta pasaciņas. Un Bērziņa loģika un fakti nokauj vēlēšanos tērēt laika Klīves atmiņu lasīšanai. Kā parasti tīkama un derīga lieta “Nepublicētās atmiņās” ir personu rādītājs.

Lasīt ir viegli interesanta satura un labas valodas dēļ. “Lauku avīzes” apgāda interneta veikalā grāmata maksā 7,48Ls. Ir vērts.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: