Alfrēda Bērziņa “Labie gadi”

Alfrēda Bērziņa “Labos gadus” biju ievērojis jau kopš atmodas laika, tak trimdas 1963.gada izdevums manās rokās ticis nebija, un vēlme izlasīt nebija tik stipra, lai ikurāt uz bibliotēku dotos. “Lauku Avīzes” apgāds 2014.gadā izdeva no jauna, bet tas stāvokļa nemainīja, jo atkal cena nebija tāda, lai grābtu ciet. Stāvokli mainīja, ka “Lauku Avīze” pērn izdeva Alfrēda Bērziņa nepublicētās atmiņas. Līdz rudens grāmatu izstādei Kongresu namā jutos nobriedis tērēties abām. Tomēr, kad pienācu pie “LA” stenda, tajā bija tikai nepublicētās atmiņas. Tās ar nopirku, bet nelasīju, jo šķita pareizāk vispirms izlasīt “Labos gadus”. Beidzot gada nogalē aizgāju uz apgādu Dzirnavu ielā un uzdāvināju “Labos gadus” sev Ziemsvētkos/Jaungadā. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Lielākās bažas (kas varbūt iespaidojušas arī gadiem ilgu piesardzību pret grāmatu) bija, vai “Labie gadi” nebūs salkans Ulmaņa un 15.maija valdīšanas slavinājums. Jo neesmu ulmanietis, bet autors viens no galveniem. Paldies, bažas nepiepildījās.

“Labos gados” apvienota Alfrēda Bērziņa autobiografija, reizē arī Latvijas 20.gs. pirmās puses vēsture, un atmiņas par Kārli Ulmani. Grāmata sarakstīta labā valodā un saistošā stāstījumā. Interesantākās daļas ir tās, par ko mazāk citu vēstures avotu.

Man, kas pats bijis partijas grupas vadītājs, bija saistoši, kāda bija partijas reģionālā (Malienas) vadītāja amata maize 20.gadu vidū: avīzes izdošana, pagastu un vietējo partijas nodaļu apstaigāšana, sapulces un sarīkojumi, vēlēšanas. Jā, un tas, ka Saeimas kandidātu sarakstus visos apgabalos Zemnieku savienība apstiprināja partijas kongresā, aizklāti balsojot. Bijis sabiedrisko lietu (tas ir, propagandas) ministrs, Bērziņš dalās atmiņās no iekšpuses, kā Ulmaņa valdība pēdējā gadā izmisīgi centās nosargāt Latviju un kā krievi okupēja Latviju. Spriedzes pilns ir apraksts par divkauju ar čekistdiplomātu Michailu Vetrovu un bēgšanu uz brīvo pasauli (un neiedomājamu aizsardzības ministra Krišjāņa Berķa naivumu). Savukārt vācieši viņu iesloga Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē, kur, lai cik necilvēcīgi, apstākļi tomēr maigāki nekā krievu gulagā. Strādādams bezjēdzīgā darbā, Bērziņš kļūst Hitlera Vācijas agonijas liecinieks.

Izcilus vieta Bērziņa atmiņās ir Ulmanim: sākot no uzzināšanas par tādu un iepazīšanās līdz kļūšanai par viņa labo roku un Rīgas pils gūstekņa atstāšanai. Te autors vistuvāk nonāk līdz pārmēru cildināšanai, taču piemin arī Ulmaņa ēnas puses, piemēram, iebildumu neciešanu un greizsirdību pret sāncenšiem. Bērziņš neslēpj, ka 1934.gada martā, kad Ulmanis gāza kārtējo valdību, lai iesēstos premjera krēslā un sagatavotu apvērsumu, piedalījies balsu gādāšanas un pirkšanas sarunās Ulmaņa labā ar dažiem Saeimas deputātiem.

Korekti, cieņpilni un ar sadzīvisku siltumu Bērziņa atmiņās raksturoti polītiskie oponenti. Piemēram:

Interesanto Latgales deputātu, baznīckungu F.Trasūnu, kuru parasti sauca par veco Trasūnu (bija arī vēl otrs — Jāzeps Trasūns, jauneklīgs deputāts), vairs Saeimā nesastapu. .. Viņa patiku uz divdomībām un bezbēdībām raksturo runa, kurā viņš aizstāvējis budžetu Lubāna ezera nosusināšanai. Tajā starp citu viņš teicis savā Latgales izloksnē:

— Es šū lītu kustynoju jau vairokas reizes, bet yudeni kai navar, tai navar nūlaist.

Lai ar saistoši, tomēr Bērziņam nedrīkst ticēt uz vārdiņa. Pārāk bieži viņš vai nu kļūdās, vai sagroza faktus sev vēlamā virzienā. Nopietnākais: Ulmaņa apvērsuma attaisnošana un 15.maija valdīšanas slavēšana. Te Bērziņam klasiskais ulmaniešu komplekts: Saeima bieži gāž valdības; Saeima noraidīja ZS iesniegtos Satversmes grozījumus, kuŗi stāvokli labotu; pēc 15.maija viss sāka iet rūkdams augšup u.tml. Tas nekas, ka, sākot no 1928.gada Saeimas vēlēšanām, vienīgais, kuŗš gāza valdības, bija Ulmanis. Ka Saeima atbalstīja ZS Satversmes grozījumus (tiešas prezidenta vēlēšanas, prezidenta tiesība atlaist Saeimu bez nobalsošanas, valdības apstiprināšana ar prezidenta lēmumu) un būtu tos pieņēmusi galīgā lasījumā 1934.gada 18.maijā. Ka saimniecība no pasaules krizes atguvās jau priekš 15.maija un tāpat gāja augšup citur Eiropā. Ka pāris vietās Bērziņš spiests gaŗāmejot atzīt privātas uzņēmības pārākumu pār valsts kontroli saimniecībā.

Autors liekulīgi sūrojas:

Kaut atkārtoti mudināta, arī prese vairījās izteikt savas domas principiālos jautājumos, baidīdamās nonākt domstarpībās ar valsts varu.

Kaut pats iepriekš aprakstījis, kas notika ar labējo laikrakstu “Latvis”, kuŗš uzdrošinājās izteikt savas domas principiālos jautājumos:

Uz pirmām kodīgām piezīmēm valdība nereaģēja. Kad tās atkārtojās, “Latvim” nodibināja iepriekšēju cenzūru. Lai atspēlētos, indīgais “Latvja” redaktors A.Avots publicēja laikrakstu ar baltiem plankumiem, lai parādītu lasītājam, ka te strādājusi cenzora spalva. Kad parādījās garāks raksts par cara laika cenzoru, ko avīžnieki iesaukuši par Rupuci, ar nepārprotamu norādījumu uz nacionālo valdību, pacietība beidzās. Ikdienas cīnīšanās ar Avotu, ieskaitot manus personīgus telefona zvanus, nedeva nekādus rezultātus. .. Pēc valdības lēmuma, pamatojoties uz izņēmuma stāvokļa likumu, iekšlietu ministrs Gulbis parakstīja rīkojumu par laikraksta slēgšanu.

Aplamības arī sīkākās lietās. Piemēram, ZS nedibināja 1918.gadā (49.lpp.), bet 1917. 1925.gada Saeimas vēlēšanās ZS Malienā neguva 60% balsu (97.lpp.), bet, noapaļojot līdz 10%, 40%. Deputāts Jēkabs Kukainis Saeimā neienāca ar jaunsaimnieku partijas taloniem (109.lpp.), bet ar visu labējo, turklāt ar ZS vēl lielākā mērā nekā ar jaunsaimnieku. Nācionālās apvienības vadītājs Arveds Bergs nebija pirmais, kas ieradās apsveikt Ulmani ar apvērsumu (149.—150.lpp.). Viņš ieradās tikai 17.maija vakarā un tikai pēc Ulmaņa uzaicinājuma. Saruna gan bijusi laipna, tomēr pēc satura Berga aizrādījumi brīžiem bijuši diezgan asi.

“Labie gadi” nav labākā grāmata par Ulmaņa apvērsumu, bet labs un interesants lasāmais par Ulmaņlaikiem un Ulmani. Esmu pilnībā apmierināts, ka nopirku un izlasīju, un varu ieteikt arī citiem: “LA” interneta veikalā maksā 7,48Ls. Tagad tik jāķeŗas lasīt Bērziņa nepublicētās atmiņas.