Visskaistākā uguņošana


No augšējā stāva var redzēt visu ko — mežu vienā malā un jumtus otrā. Labā laikā, kad nav lapu, bet ir binoklis — centra smailes un lielklučus. Arī uguņošanas. Atceros krievu laikā sarkanzaļdzeltenus ziedus ar būkšķi izplaukstam pamalē 7.novembrī, 9.maijā un vilksviņuzina, kad vēl. Vislabāk tomēr patika Jaungads, kad nebija nedz ziedu, nedz pamalē, bet tuvu un tālu šāva signālraķetes — visvairāk sarkanas, arī zaļas un dzeltenas, pa retai zilai un baltai. Kas ar izpletni, karājās ilgāk, cita kaukdama skrēja un dzisa. Kas nebija nekā no okupantiem barterā dabūjuši, locīja brīnumsvecītes un meta pa logu. Ja laimējās, aizķērās kokā.

Laiki mainījušies, un mēs tiem līdzi. Vienulaik dienišķā maize bija tuvāka par gadišķo uguņošanu. Purvciema pusē visādiem atpakaļrāpuļiem mēdz notikt priekšlaicīga raķešu noplūde. Bet jau labu laiku Jaungada prieki ir atpakaļ, katrreiz arvien krāšņāk, arvien ilgāk un — brr — arvien tuvāk. Un tagad saprotu, kāpēc gadumijas uguņošana tīk visvairāk — jo nav viena organizēta, bet daudzas individuālas, brīvas iniciātīvas izpausme. Kā labos Jāņos dziesmas, Jaungadā cilvēki rāda, ko un kam kuŗais pa gadu sakrājis. Labi dzīvojam.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: