Viktora Suvorova “Izgāšanās”


IMG_20151130_121601[1]Esmu izlasījis Viktora Suvorova grāmatu “Izgāšanās” un varu dalīties iespaidos. Autors ir bijis padomju izlūkošanas virsnieks (īstā vārdā Vladimirs Rezuns), kas 1978.gadā meklēja polītisko patvērumu brīvā pasaulē un kopš tā laika nodevies pasaules izglītošanai par padomju režīma būtību, nodomiem un darbiem. Laikam visplašāk pazīstams viņa secinājums, ka Staļins gatavojās iekaŗot Eiropu 1941.gada vasarā un Hitlers tikai par mata tiesu apsteidza Staļinu uzbrukt pirmais.

“Izgāšanās” gan ir par citu laiku. Tās būtība: sulīga SPRS 1956.—1957.gada vēstures grāmata. It kā tikai divi gadi, tak visai nozīmīgi. Vēl pirms priekšvārda autors atklāj galveno sižeta līniju:

1957.gadā Maskavā pārlūza mūsu valsts un visas pasaules dzīve kopā ar nekļuvuša diktatora, četrkārtēja Padomju Savienības Varoņa Padomju Savienības maršala Georgija Konstantinoviča Žukova dzīvi, kurš lauzās pēc absolūtas varas un gatavoja valsts apvērsumu.

Protams, arī viss pārējais:

  • PSKP 20.kongress;
  • Ungārijas sacelšanās (aprakstīta arī neticama Ungārijas vadītāju lētticība);
  • Pasaules jaunatnes festivāls Maskavā;
  • pirmais mākslīgais Zemes pavadonis;
  • lielākā atomavārija līdz Černobiļai.

Sarakstīts aizraujoši (grūti atrauties; tiku cauri trīs dienās, jo bija maz laika lasīt), īsās, viegli izlasāmās nodaļās, bagātīgs faktu klāsts. Spraugas starp pierādāmiem faktiem Suvorovs aizpildījis ar ticamāko versiju, kā varētu būt bijis, lai viss sakristu ar zināmo un būtu ievērota notikumu loģika. Šo pašu metodi esmu sastapis, piemēram, prof. Indriķa Šterna Latvijas krustakaŗu vēsturē, kur tas izmanto formulu: “Var pieņemt, bet ne pierādīt…” Suvorovs jau pašā sākumā brīdina:

Atjaunojot pagātni no sīkām lauskām gluži kā saplēstu romiešu amforu, atļāvos iekļaut vēstījumā dialogus, kuri nekad un nekur nav fiksēti. Tomēr tā nav fantāzijas spēle, bet mēģinājums aizpildīt tos tukšumus, kuriem neizdevās atrast trūkstošās sīkās lauskas. ja mozaīkā trūkst viena gabaliņa, tad, zinot, kas atrodas ap tukšo vietu, bez pūlēm var aptvert, kā te trūkst. Tieši tā es izdarīju.

Grāmatas dialogi ir nevis tas, ko runāja notikumu dalībnieki, bet gan tas, ko, pēc manām domām, viņi varēja būt teikuši tajā vai citā situācijā.

 Vietumis, kur piemērots un vērts, ir atkāpes ārpus aprakstītā laika un vietas. Piemēram:

Pēc PSKP XX kongresa visā pasaulē sākās mēģinājumi radīt “labu” sociālismu, taču šādu sociālismu pagaidām nevienam izveidot nav izdevies.

Man iebilst: lūk, Zviedrijā sociālisms ir labs, taisni brīnišķīgs! Un patiesi brīnišķīgs. Man nav nekas iebilstams. Vienīgi zviedru sociālisma cienītājiem nez kādēļ nepatīk atcerēties šīs valsts uzplaukuma vienkāršo noslēpumu. Bet noslēpums sakņojas tajā, ka Zviedrija bija viena no pasaules līderēm zinātnē, kultūrā un ekonomikā un piedevām iedzīvojās uz divu pasaules karu rēķina.

Viss, ar ko Zviedrija lepojas, ir radīts laikā, kad ekonomika bija brīva. Pēc tam pie varas nāca sociālisti. Tie bija šausmīgi krietni ļaudis. Viegli būt krietnam, saņemot milzīgu mantojumu. Un viss Zviedrijā ir gana labā kārtībā, kamēr mantojums nav notriekts. Tas nav nekas sarežģīts. Atceros, ka vēl pavisam nesen Zviedrija un Šveice bija valstis ar visaugstāko dzīves līmeni. Šveice tāda palikusi, bet Zviedrija palēnām sākusi slīdēt lejup. Process sācies. Ar paātrinājumu. Kritiena ātrums pieaug. Zviedrijā vairs nav zinātnieku — aizbraukuši uz Kaliforniju. Ievērojama nodarbināto iedzīvotāju daļa ir valsts ierēdņi, kuri strādā valsts iestādēs, tas nozīmē — birokrāti.

Abas šīs tendences iezīmējušās visai skaidri: no vienas puses, domāt un radīt spējīgu cilvēku aiziešana no valsts, no otras, birokrātijas pieaugums.

Labajam Zviedrijas sociālismam ir kāds neliels trūkums — sociālisms izputina Zviedriju tāpat, kā izputina jebkuru citu valsti. Vienkārši Etiopijā sociālisma rezultāti redzami visiem un uzreiz, bet dikti bagātajā Zviedrijā līdz pilnīgam bankrotam jāpaiet noteiktam laikam. Viss pārējais šajā valstī ir vienkārši lieliskā kārtībā.

Par Zviedriju un Šveici eku graficiņš:

CHpyXrRUkAEyfce[1]

Arī šo Suvorova darbu ierasti latviski tulkojis Jānis Kalve. Labākais, ko varu teikt — tulkojums lasīšanu pārāk neapgrūtina. Labākais — jo Kalves tulkojumi ir kroniski krieviski: ‘atpazīt’, ‘aizrobežu’ (‘ārzemju’ vietā), ‘pārpildīt’ plānu (‘pārsniegt’ vietā). Nepatīkamākais laikam ir Kalves indeve atstāt krieviski, netulkotus pat tādus nosaukums un saīsinājumus, ko latviski tulkoja ir Latvijas pārkrievošanas kulminācijā 80.gados. Varēja taču kaut vai Latvijas Padomju enciklopaidijas līmenī tulkot. Bet nē, Valsts drošības komiteja ir KGB, pretgaisa aizsardzība — PVO (turklāt pat Rietumeiropas PGA!), Vasilijs Blichers — Bļuhers, Piejūŗas bulvāris — Primorskas utt.

Izlasījis lieku “Izgāšanos” blakus pārējām “Dižās desmitgades” kronikas grāmatām: “Pret visiem” un “Kuzjas mātei”. “Dienas” grāmatapgādā “Izgāšanās” maksā 6,42Ls (pat nedaudz lētāk nekā abas pārējās triloģijas grāmatas), un ir vērts pirkt.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: