Vollesa lubenes — “Ceturtais mēris” un “Nāves melodija”


0178a711-eb4a-4be5-9bb4-f87614b008c9[1]Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas spirgtā brīvības gaisā un Latvijas laika atmiņās uzņēmīgi cilvēki ķērās atkātoti izdot ražīgā angļu rakstnieka Edgara Vollesa krimiķus. Par sērijas firmas zīmi kļuva mākslinieka Edgara Folka darināti priekšvāki. Lietu ievēroju, tak nevienas grāmatas nenopirku — nebija gluži manā gaumē. Bet laukos tika pirktas.

Šovasar laukos, izlasījis “Anatolas pilsētu”, pārlaidu skatu apkārt, un tas apstājās pie Vollesa krimiķiem, ko bērni bija izvilkuši no grāmatplaukta. Jā, kāpēc gan ne? Kāpēc gan neiepazīties, kā Volless raksta?

Bet kuŗu grāmatu ņemt paraugam no pāris dučiem? Ē, uz grāmatu aizmugures uzzīmētas asins piles — citai vairāk, citai mazāk. Nolēmu ņemt, kam būs vismazāk, pieņēmis, ka asins piles ir savdabīgs veids, kā norādīt sējuma numuru. Atradu, kam bija viena vienīga pile, un ņēmos lasīt. Vēlāk atklājās, ka tā nav pirmā sērijas grāmata, bet tas vairs nebija svarīgi.

Mūsdienu Vollesa analogs ir “Kontinenta” izdotie spriedzes gabali. Piemēram, “Ceturtais mēris” ir par baktērioloģisku uzbrukumu, bet “Nāves melodija” par liktenīgu pārpratumu. Noslēpumi, noziegumi, piedzīvojumi, asi pavērsieni, tomēr rodas trafaretuma izjūta. Izlasīju, nenožēloju, ka biju lasījis, ārā neizmetu, tomēr citas Vollesa lubenes nelasīšu — nav gluži manā gaumē.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 1 Comment »
%d bloggers like this: