Kellermaņa “Anatolas pilsēta”

Vēl viens netipisks gadījums: grāmata, ko izlasīju laukos. Mēdzu izmantot lauku grāmatskapi un šovasar paņēmu rokās Bernharda Kellermaņa “Anatolas pilsētu”. Paņēmu, jo savulaik biju lasījis viņa “Tuneli”, 1913.g. sarakstītu techniski rūpnieciskas fantastikas darbu, un atzinis to par labu. Cerēju arī “Anatolas pilsētā” atrast kā līdzīga. Tiesa, latviski grāmata izdota krievu laikos, autors pēc 2.pasaules kaŗa palika Austrumvācijā un aktīvi darbojās visādās sociālisma režīma iestādēs, tā ka liels nezināms jautājums bija, cik lielā mērā “Anatolas pilsēta” būs marksisma sagandēta.

Sākumā šķita, ka tā arī ir — ka grāmata par to, kāds mēsls ir kapitālisms, cik tas nežēlīgs un netaisnīgs, un netikumīgs. Pirmās daļas beigās (pēc ~1/4 grāmatas) sāka šķist, ka tomēr būs par techniku un rūpniecību. Sižeta nestāstīšu, vien atklāšu, ka “Anatolas pilsētā” vēstīts, kā grūti noteicamas laiktelpas pilsēteles dzīvi pārvērš kāds atklājums. Jā, laiktelpa bija vēl viens nezināmais, ko lasīšanas laikā centos noskaidrot — kur un kad risinās notikumi. Pēc manas saprašanas, vai nu īsi priekš 1.pasaules kaŗa vai 20.gadu otrā pusē. Balkānos, [bijušās] Austroungārijas territorijā, ~50km no jūŗas.

Diemžēl, beigām tuvojoties, kļuva arvien skaidrāks, ka grāmata tomēr ir par to, kāds mēsls ir kapitālisms. Izlasīju līdz galam un mierīgu sirdsapziņu izmetu papīra atkritumos. Citiem lasīt nenovēlu.