Kellermaņa “Anatolas pilsēta”


94110b7d-2b6b-4936-a75d-e9b7b02216db[1]Vēl viens netipisks gadījums: grāmata, ko izlasīju laukos. Mēdzu izmantot lauku grāmatskapi un šovasar paņēmu rokās Bernharda Kellermaņa “Anatolas pilsētu”. Paņēmu, jo savulaik biju lasījis viņa “Tuneli”, 1913.g. sarakstītu techniski rūpnieciskas fantastikas darbu, un atzinis to par labu. Cerēju arī “Anatolas pilsētā” atrast kā līdzīga. Tiesa, latviski grāmata izdota krievu laikos, autors pēc 2.pasaules kaŗa palika Austrumvācijā un aktīvi darbojās visādās sociālisma režīma iestādēs, tā ka liels nezināms jautājums bija, cik lielā mērā “Anatolas pilsēta” būs marksisma sagandēta.

Sākumā šķita, ka tā arī ir — ka grāmata par to, kāds mēsls ir kapitālisms, cik tas nežēlīgs un netaisnīgs, un netikumīgs. Pirmās daļas beigās (pēc ~1/4 grāmatas) sāka šķist, ka tomēr būs par techniku un rūpniecību. Sižeta nestāstīšu, vien atklāšu, ka “Anatolas pilsētā” vēstīts, kā grūti noteicamas laiktelpas pilsēteles dzīvi pārvērš kāds atklājums. Jā, laiktelpa bija vēl viens nezināmais, ko lasīšanas laikā centos noskaidrot — kur un kad risinās notikumi. Pēc manas saprašanas, vai nu īsi priekš 1.pasaules kaŗa vai 20.gadu otrā pusē. Balkānos, [bijušās] Austroungārijas territorijā, ~50km no jūŗas.

Diemžēl, beigām tuvojoties, kļuva arvien skaidrāks, ka grāmata tomēr ir par to, kāds mēsls ir kapitālisms. Izlasīju līdz galam un mierīgu sirdsapziņu izmetu papīra atkritumos. Citiem lasīt nenovēlu.

140 vārdu: “Robinsons Kruzo”


0fda20f7-1718-481c-856c-82d196105035[1]Pēc “Hobita” nākamais, ko lasīju priekšā sešgadniekam, bija vēl klasiskāks darbs: Daniela Defo “Robinsons Kruzo” (rakstu ar īso ‘u’, jo tā ir 1973.g. izdevumā, kuŗu es lasīju). Dēls to uztvēra tā, kā ar jāuztveŗ — par aizraujošu piedzīvojumu stāstu. Un vēl pats sāka spēlēt neapdzīvotu salu.

Pats varu teikt, ka piedzīvojumu stāsts tiešām izdevies. Lasījis esmu vairākkārt, īpaši skolas laikā, bet arī šoreiz bija interesanti. Turklāt tas, ka grāmata sarakstīta priekš 300 gadiem, nebūt nenozīmē, ka romāns būtu primitīvāks vai seklāks par mūsdienu ražojumiem. Grāmata beidzas ar norādi, ka Robinsonam turpmākā dzīvē bijuši vēl citi piedzīvojumi. Priekšvārdā (vai pēcvārdā — īsti vairs neatceros) tas apstiprināts, taču netieši pateikts, ka latviski tos neizdos, jo tie ir pārāk buržuāziski un tirgus saimniecību daudzinoši. Īstenībā arī “Robinsons Kruzo” ir tāds cilvēka uzņēmības cildinājums: kā izdzīvot neapdzīvotā salā, kā iemantot turību tirgojoties, kā dzīvot dzīvi tikumīgi.

%d bloggers like this: