140 vārdu: “Hobits”


hob[1]“Hobita” lasīšana bija samērā netipiska: lasīju otrreiz un lasīju visai lēni. Jo lasīju priekšā sešgadniekam. Iedomājos izmēģināt, vai “Hobits” viņam jau būs interesants, un sāku lasīt. Jā, bija interesants, drīz jau pats lūdzās, lai lasot. Kā piedzīvojumu pilna pasaka, kuŗai turklāt var sekot līdzi pa grāmatas beigās ievietoto karti. Un pēc izlasīšanas sešgadnieks ar jaunām acīm pētīja “Hobita” komplektu “Lego” katalogā. Jo tagad saprata, kas ir kuŗa figūriņa, un attēlu salīdzināja ar grāmatas notikumiem.

Bet man pašam? Pirmā lasīšanas reizē priekš padaudz gadiem bija divi iespaidi. Pirmkārt, dziļa cieņa pret autoru Džonu Tolkīnu par māku izzīst no pirksta veselu pasauli. Otrkārt, būdams ģeografs, itin viegli “Hobitā” saredzēju stāstu par vulkānu un tā izvirdumiem. Lasot tagad, iespaidi nemainījās. Joprojām apbrīnoju Tolkīna prasmi uzburt visas tās zemes un visus tos radījumus. Un joprojām lasot izlasu piedzīvojumu pilnas pasakas veidā ietērptu vulkāna aprakstu.

%d bloggers like this: