140 vārdu: Jukuma Vācieša “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”


3dc0c9d3-01bf-4178-aece-d6c4f1fa0b9d[1]Izlasījis par Krievijas Satversmes sapulci, ķēros pie cita darba par to pašu laiku — Jukuma Vācieša “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīmes”. Lasīšana vairāku cēloņu dēļ raisa pretīgumu pret autoru un mudina secināt: ja esi strēlnieks, kaut tev nebūtu Jukums Vācietis komandieŗos.

Pirmkārt, lielība. Neiedomājama, visaptveŗoša lielība. Kur es, tur uzvara. Ja neizdošanās (sakāvju nav un būt nevar), vainīgi visi citi. Baisi iedomāties, ko ar saviem kaŗavīriem izdarījis komandieris ar tādu attieksmi.

Otrkārt, centīga, taču neveikla pielīšana komūnistiem. Vācietis ļoti cenšas atainot notikumus pēc tābrīža marksisma-ļeņinisma kanona (grāmata izdota 20.gadu sākumā Pleskavā, kas tolaik bija graujošas darbības centrs pret Latvijas Republiku), taču pats nav komūnists, tik līdzskrējējs, tāpēc ideoloģiskās konstrukcijas ir “pareizas”, tak paraupjas un samākslotas.

Treškārt, darbības saturs. Visu iespējamo tautu brīvības centienu apspiešana: krievu, poļu, ukraiņu, tatāru, igauņu, latviešu. Un vienlaikus saukšana, ka tikai lielinieki nes latviešu un citām tautām brīvību.

Advertisements

Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas dokumentos un laikabiedru atmiņās


78o7[1]Gada gals vairs nav aiz kalniem, un laiks kārtot parādus. Konkrēti, izlasīto grāmatu apskatus, citādi uzrakstījis līdz šim esmu tikai par “Kongo”, kaut izlasījis, protams, daudz vairāk. Jāsāk ar laikam savā dzīvē visilgāk lasīto grāmatu. Proti, 2012.g. vasarā piedalījos kādā EDSO saietā Vīnē, kur pirmo reizi mūžā tuvplānā redzēju, kā darbojas Krievijas spiegi diplomāti. Cienīguma radīšanai pret Krievijas CVK bija salikti līdzi ņemšanai visādi izdevumi par vēlēšanām Krievijā. Es paņēmu, kas šķita interesantākais — dokumentu krājumu par 1917.g. Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanām. Pārvedu, noliku darba kabinetā un reizēm brīvākos brīžos palasīju. Nepagāja ne trīs gadi, kad biju ticis galā, un nu varu dalīties iespaidos.

“Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas dokumentos un laikabiedru atmiņās” ir lieliska grāmata — labākā, kas izdota par Krievijas Satversmes sapulci. Tajā iekļauti Satversmes sapulces vēlēšanu gatavošanas iestāžu sēžu stenogrammas un protokoli, vēlēšanu likumi, lēmumi un instrukcijas, ziņu izlaidumi par vēlēšanām, vēlēšanu iznākumi, publicistu raksti par vēlēšanām un laikabiedru atmiņas. Padomju laikā dzirdētais lielinieku viedoklis ir pārstāvēts, taču krājuma dokumenti aptveŗ arī visu pārējo krievu polītisko spektru, kas Latvijā mazāk dzirdēts. Grāmatas sastādītāji parūpējušies, ka tās pamatnoskaņa ir visai antikomūnistiska. Tiesa, nekrievu viedoklis nav iekļauts. Dokumenti aptveŗ laiku no tūlīt pēc cara gāšanas izlaistā Pagaidu valdības solījuma sasaukt Satversmes sapulci līdz pilsoņu kaŗam.

Lasot nepamet izjūta kā grieķu traģēdijās — varoņi darbojas, bet notikumi rit uz šausmīgu galu, pasaules lielāko ģeopolītisko katastrofu. Lasīšanas laikā rodas daži svarīgi jautājumi un arī atbildes uz tiem.

Pirmais: kāpēc dēmokratija Krievijā zaudēja? Jo bija pārāk akadēmiska un baltos cimdos. Lasi diskusijas par vēlēšanu likumu, kur gudri profesori apspriež vēlēšanu sistēmas un to, kā Ļeņina kungs atšķiŗas no Pļechanova kunga, un baisi metas, kā viņi neredz, ka tas pats Ļeņina kungs, ticis pie varas, pēc dažiem mēnešiem viņus nošaus. Lasi avīžrakstu, kuŗā skaidri un eleganti atmaskoti lielinieku draudi, un žēl metas, kad autors nespēj atbildēt, kā pretoties un draudus novērst. Un tad dēmokrati sastingst izbrīnā: kā lielinieki uzdrošinās vērsties pret likumu, tiesībām un paaudžu sapni ar ieroču spēku? Un tāpēc dēmokratija zaudēja — jo negribēja saprast, ka likums bez spēka tā atbalstam ir papīrs, jo pārāk pievērsās mietpilsoniskām lietām un nenošāva Ļeņina kungu un citus lielinieku kungus kā trakus suņus.

Otrs: vai lielinieku varas sagrābšana bija nenovēršama? Nē. Jo lielinieki sagrāba varu, kad tiem pretī vēl nebija vispāratzītas valsts varas. Bet Satversmes sapulci bija paredzēts vēlēt 17.septembrī (vecais stils; jāpieskaita 13 dienu), un tai sanākt 30.septembrī, tātad mēnesi priekš lielinieku apvērsuma. Būtu tas noticis, pilsoņu saistība ar jauno varu būtu daudz ciešāka un lielinieku dumpim daudz mazāk atbalsta. Bet salmiņš, kas pārlauza kamieļa muguru, bija tā pati cenšanās pēc formālitātēm un baltiem cimdiem: vēlēšanu komisijas bija jāieceļ pašvaldībām, bet negribējās, lai tās būtu cara laika pašvaldības. Tāpēc gaidīja, līdz ievēlēs jaunas pašvaldības, tā ar līdz galam nesagaidīja, bet Satversmes sapulci tikām atlika, un kļuva par vēlu.

Trešais: kā būtu, ja būtu? Ja Satversmes sapulce tiktu pie valdīšanas? Iznākums būtu daudz laimīgāks kā krieviem, tā nekrieviem. Par krieviem it kā skaidrs, bet kāpēc nekrieviem? Jo jaunā vara bija vājāka nekā lielinieki vēlāk. Sēžu stenogrammās tā vien pavīd, ka 1917.g. vasarā reālā vara Ukrainā jau pieder ukraiņu Centrālpadomei un Igaunijā igauņu Zemes padomei. Otrkārt, Satversmes sapulce bija neganti kreisa pat bez lieliniekiem un savā vienīgajā sēdē paguva atcelt zemes privātīpašumu. Tāpat tā pasludināja foiderālu valsts iekārtu, un nekrievu tautas jau posās savu satversmes sapulču vēlēšanām. Krievijas imperijas sabrukums bija nenovēršams, un cīņā pret Satversmes sapulces vadītu Krieviju brīvību izcīnītu daudz vairāk tautu.

Par Krievijas Satversmes sapulci Latvijā esmu jau rakstījis, bet “Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas dokumentos un laikabiedru atmiņās” lieku savā vēstures un polītikas plauktā. Kuŗš grib, var pats lasīt te.

%d bloggers like this: