Jautājumi un atbildes par grāmatām


Labāk vēlu nekā nekad. Un grāmatu svētku laiks ir piemērots brīdis, lai beidzot pārņemtu Baltā runča doto stafeti: atbildēt uz visādiem jautājumiem par grāmatām.

Autors, no kuŗa esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Maikls Kraitons, Viktors Suvorovs.

Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Žila Verna “Noslēpumu sala”. Šo bija ierakstījis Baltais runcis. Atzīstu, ka viens no labākiem, un slinkuma dēļ negribu domāt, vai ir vēl kas labāks.

Šobrīd lasu:
“VW Caddy” lietošanas rokasgrāmatu.

Dzēriena izvēle lasot:
Ūdens, protams.

E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma.

Grāmatas varonis (-e), ar kuŗu tu būtu gājis (-usi) uz randiņiem vidusskolas laikā:
Pamatskolas laikā bija vairākas literāras varones, bet vidusskolā?… Vidusskolas laikā iepazinos ar sievu, un tad jau uz citiem randiņiem ne prātā. Ļoti skaists mīlestības apraksts ir tobrīd lasītās Augusta Deglava “Rīgas” otrā daļā, kur viegli varēju iztēloties sevi par Ērgļu Kārli.

Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Iespējams, ka ir, bet nekas uzreiz prātā nenāk.

Apslēptais dārgakmens:
Žana Raspaja “Svēto nometne”. Savu mūžu neesmu lasījis tik pravietiska darba!

Svarīgs mirklis Tavā lasīšanas dzīvē:
Pamatskolā, lasot Fenimora Kūpera indiāņu epa pentaloģiju, gauži raudāju: “Nabaga Hetija!” kad meiteni nejauši nošāva viņas mīļotais. Un varbūt pirmoreiz sapratu, ka grāmatas ir arī tikumiskas audzināšanas līdzeklis.

Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Tomasa Maina Rīda “Liktenīgais šāviens”. Nekā diža, nosists laiks.

Kāda veida grāmatas Tu nelasi:
Māņticību.

Gaŗākā grāmata, ko esi izlasījis (-usi):
Latvijas Padomju enciklopēdija. Gaidīju katru sējumu un tad lasīju.

Lielākās grāmatas paģiras:
Pavisam lielu nav bijis, bet reizēm gadās, kad aizlasies līdz vēlai naktij un rītā saproti, ka labāk būtu gulējis.

Tavu grāmatplauktu skaits:
Pāris duču.

Viena grāmata, ko esi pārlasījis (-usi) vairākkārt:
Divas — Ulža Lasmaņa Arveda Berga biografija, Mārgaretas Tečeres “Dauningstrītas gadi”. Polītiķi, kam līdzināties.

Mīļākā lasīšanas vieta:
Pie galda.

Citāts, kas Tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Nav tāda.

Lasāmnožēla:
Izlasīt un tad vilkt gaŗumā atsauksmes rakstīšanu emuāros. Bet, ja domāts, kuŗu grāmatu lasīšanu esmu nožēlojis, pēdējos pāris gados izteiktu spļaudekļu nav bijis. Turklāt tādās reizēs palīdz grāmatas iemešana tuvākā papīra atkritumu tvertnē — vismaz kāds mierinājums, ka esi citus pasargājis no savām kļūdām.

Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Nudien nezinu tādas.

3 Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Te ir manas 11 grāmatas (gan ne mīļākās, bet dzīvē nozīmīgākās, tak tomēr). Ja jāizvēlas trīs, tad

  • Satversmes sapulces un Saeimu vēlēšanu iznākumu krājumi;
  • Arveda Berga biografija;
  • Tečeres memuāri.

Nepiedodams (-a) fans (-e) (kam?):
Neesmu tāds.

Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Šobrīd tādu nav.

Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Ķēpāt atlantus un kartes.

27. grāmata (no kreisās puses) Tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
Tuvākais plaukts ir latviešu daiļliterātūra, grāmatas kādreiz rindotas alfabēta secībā (autors, nosaukums), un 27. ir — Satīras almanahi. Dunduri (Literārā mantojuma mazā bibliotēka. Rīga, “Liesma”, 1978.).

Nesenākais grāmatas pirkums:
Nule tais pašos Kongresu nama grāmatu svētkos:

  1. Alfrēda Bērziņa “Nepublicētas atmiņas” (“Labo gadu” tai brīdī stendā nebija, tad būtu vēl tie);
  2. Viktora Suvorova “Izgāšanās”;
  3. Aleksandra Grīna “Varoņu grāmata” (par septiņgadnieku domājot).

Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Maikls Kraitons. Tā kā latviski izdots pamaz, pērku ārzemju braucienos. Un tad sēdi viesnīcas gultā un lasi, un lasi.

Tālāk stafeškociņu nododu Anetei Kiseļevai, Jānim Bergam un Caurumam.

“Vienotības” sveštautiešu ievešanas un atkarības propaganda


Noskatījos “Vienotības” sveštautiešu ievešanas propagandas video. Kļuva šķērmi. Tikpat šķērmi, cik lasot krievu laika rakstus par tautu draudzību un brālīgo palīdzību ar speciālistiem padomju Latvijai. Un otra sakritība: latviešu tautas nīcināšanā “Vienotība” izmanto to pašu paņēmienu, ko Kremļa ietekmes aģenti — iznīcināt latviešu pašapziņu un noniecināt Latvijas valsti. Priekš gadiem sešiem aprakstīju, kā pazīt Kremļa ietekmes aģentu:

Pirmkārt, iznīcināma latviešu pašapziņa un noniecināma Latvijas Republika. Jāiegalvo, ka latvieši nav spējīgi patstāvīgi dzīvot savu valstī; ka latvietis var būt vien kalps; ka latviešiem jau nekā vērā ņemama nav; ka latvieši vispār ir sīka un zaglīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes. Kāds labums no latvietības? Tā vispār ir tik aizvēsturiska un smieklīga – tūdaliņi, bāleliņi, prievītes… Šobrīd Krievijas ietekmes aģenti izmanto krizi, lai dažādu Latvijas darboņu kritizēšanu vērstu pašas valsts nonievāšanā: ko labu tā neatkarība un brīvība divdesmit gados devusi; kaut tā draņķa valstele izputētu; vienīgais, kas palicis, braukt uz Īriju.

Un ko dara “Vienotība”? Pašā propagandas video sākumā pasludina, ka mēs piederam kam citam, nevis esam brīvi un neatkarīgi, nevis piederam paši sev. Varētu iebilst, ka krievu okupācijas laikā Latvija taču arī piederēja kam citam un tā bija dzīves īstenība. Bet “Vienotība” pasludina to kā negrozāmu aksiomu un pat vēlamu stāvokli.

Seko dižošanās pāva spalvām: “Mēs Eiropā esam pratuši izbeigt savstarpējos karus..” Eiropā kaŗus izbeidza un brīvību no Ļaunuma imperijas nosargāja amerikāņi. Ja ko pratuši Eiropas līberāļi, tad taisīt eiropiešu tautas par gļēvu bezgribas pūli, kas sevi neaizsargā pat nāves briesmās.

Un tad jau parastie migrantu sūknētāju meli: “Bēg no kara — uz Eiropu.” No kaŗa bēg uz pirmo drošo patvēruma vietu — savas valsts territorijā vai kaimiņos. Nevis cauri nez cik drošām zemēm uz iecerēto apmešanās vietu. Uz Eiropu nebēg no kaŗa, uz Eiropu dodas pēc treknākas dzīves. Uz pamattautas rēķina.

Tad vēlreiz propaganda par vienoto, nedalāmo Eiropu, kuŗā ir dienvidi, rietumi un mēs, bet nav nedz eiropiešu tautu, nedz šo tautu valstu, nedz tautu un valstu robežu.

“..mūsu draugi lūdz palīdzēt.” Draugi nelūdz izdarīt pašnāvību. Tie nav draugi, kas to lūdz. Palīdzību saviem kalpiem Latvijā lūdz “Vienotības” saimnieki.

Tad kopš ES iestāšanās kampaņas parastā baidīšana ar Krieviju — dariet, kā mēs jums sakām, citādi atgriezīsies Džonss krievi. It kā ES būtu tas pats, kas NATO. It kā pat Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš, kuŗš nekad nav izcēlies ar nācionālismu, neatzītu, ka nav saņemti signāli par NATO iesaistes valstu samazināšanu mūsu drošības garantēšanā, ja Latvija neuzņems nelegālus imigrantus. It kā NATO apņēmība aizstāvēt Latviju būtu atkarīga no padošanās imigrantu iebrukumam, nevis Latvijas ieguldījuma savā un NATO aizsardzībā. It kā latvieši nemaz nebūtu spējīgi aizsargāt sevi.

Nākamais arguments atkal ir atkarības sabiedrības arguments — lauksaimnieki saņem naudu no ES (protams, šī nauda ir citiem atkal atņemta, bet to labāk neminēt), tāpēc neuzdrošinieties pīkstēt pretī, citādi… Citādi tāpat kā ar Rīgas domi: mīļie budžetnieki, padomājiet, kas būs, ja nebalsosit par Nilu; kas būs, ja neiesit uz Rīgas domes atbalsta mītiņu…

Un nobeigumā tas, kam būtu jābūt trumpja cirtienam, bet ir tik novadējies ūdentiņš: latvieši arī bija bēgļi! Jā, latvieši bija bēgļi. >90% bēga uz Vāciju, daži tūkstoši uz Zviedriju. Tāpat kā Sīrijas bēgļi uz kaimiņvalstīm: Turciju, Irāku, Jordāniju, Libānu. Bet, kad latvieši devās uz Ameriku, Angliju, Austrāliju un citur, tā vairs nebija bēgšana, jo Vācijā 1947.g. nekaŗoja un latviešus nevajāja. Tāpat tie, kas šobrīd dodas prom no Turcijas, kur nekaŗo un viņus nevajā, uz Grieķiju, nav nekādi bēgļi, par turpmāko maršrutu nemaz nerunājot.

Turklāt ir izšķirīga starpība starp latviešiem un tiem, kas šobrīd iebrūk Eiropā. Pirmkārt, latvieši uz Ameriku, Angliju, Austrāliju un citur devās legāli, ievērojot uzņēmējvalsts iebraukšanas kārtību un likumus. Otrkārt, latvieši devās uz savas, Rietumu kultūras zemēm. Treškārt, latvieši devās tādā skaitā, kas nekādi nespēja apdraudēt uzņēmējvalstu pamattautas. Ceturtkārt, latvieši mītnes zemēs strādāja un iekļāvās to sabiedrībā. Azijas un Afrikas imigranti šobrīd ierodas Eiropas valstīs nelegāli, uzspļaujot vietējiem likumiem. Viņi ierodas citas, svešas kultūras zemēs — taču ne iekļauties tajās, bet pakļaut. Un ierodas tādā skaitā, ka runa nav par vienkāršu nelegālu imigrāciju, bet iebrukumu, kas, turpinoties pašreizējā apmērā, iznīcinās eiropiešu tautas.

Un “Vienotība” ir iebrucēju pusē — pret savu tautu.

Tautieši, “Svēto nometne” ir tikai romāns, vai ne? Tikai romāns, vai ne?? Tautieši???

Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 9 Comments »

Kāda polītika labāka, lai tauta varētu neapdraudēta dzīvot savā zemē — kreisa vai labēja


Iepriekšējā ierakstā minēju:

Netikumība gan ir un paliek netikumība: atņemt naudu pilsoņiem, kas lielum lielā vairumā ir pret imigrantu ievešanu, lai ievestu imigrantus un bagātinātos paši. Par Muceniekiem (un citām vietām, ja sveštautiešu savešanas plāns tiks īstenots) tas pats: izmitināt nevis pie sevis, migrantu sūknētājiem, bet kaimiņos nevainīgiem pilsoņiem, kuŗi imigrantus nav nedz saukuši, nedz vēlējušies.

Te esam nonākuši līdz jautājumam, kāda polītika labāk atbilst nācionālismam un tam, lai tauta varētu neapdraudēta mierīgi dzīvot savā zemē — kreisa vai labēja. Bet tas ir cita raksta temats. Kamēr uzrakstīšu, lasītājs var patstāvīgi pārdomāt.

Nu var lietu šķetināt tālāk. Labēja polītika saistās ar brīvu tirgu, kreisa — ar komandsaimniecību. Zemi nodokļi ir labēji, augsti — kreisi. Labdarība un pilsoņu pašpalīdzība ir labēja, valsts (pašvaldības) pabalsti — kreisi. Privātīpašums ir labējs, valsts īpašums — kreiss. Brīvprātīgi pilsoņu darījumi ir labēji, valsts pavēles un aizliegumi — kreisi.

Vai nelegālus imigrantus ievestu, ja lēmumu par to pieņemtu pilsoņi, pie kuŗiem tos ved, nevis valdība? Vai valstij būtu nauda migrācijas barotnei (un visām citām), ja tā nodarbotos tikai ar savām pamatfunkcijām — sargātu pilsoņu dzīvību, brīvību un īpašumu no ļaunas varas un viltus, spriestu taisnu tiesu utml. — un nodokļi (tas ir, pilsoņu nopelnītās naudas atņemšana) būtu vien tik lieli, lai nodrošinātu valsts pamatfunkcijas? Cik pievilcīga imigrantiem būtu Latvija, kas balstītos principā “kāds darbs, tāda alga”, nevis pabalstos un kur pieaugušiem cilvēkiem pašiem par sevi jāgādā?

Pilsoņi Latvijā atkal un atkal pat pēc visa nodokļu sloga ir gana dāsni, lai saziedotu sešciparu skaitli slimniekiem, kam vajag dārgas ārstēšanas. Tad varbūt tie, kas šobrīd tēlo labdaŗus ar citiem cilvēkiem atņemtu naudu, varētu imigrantus uzturēt par savu naudu? Tad varbūt tie, kas šobrīd paraksta atklātu vēstuli, cik ļoti Latviju bagātinās savestie imigranti, varētu ar viņiem bagātināt savas mājas?

Jautājumi ir rētoriski, jo atbilde acīmredzama. Migrantu sūknēšana Latvijā iespējama tikai ar kreisu polītiku. Brīvprātīgās pilsoņu attiecībās nekas tāds nebūtu iespējams, jo caurmēra līberālis spēj ziedoties vien līdz lapiņas aprakstīšanai ar uzrakstu “#RefugeesWelcome”.

Kreisuma-labējuma un latviskuma mijiedarbe neaprobežojas tikai ar iecerēto sveštautiešu ievešanu. Vai “Saskaņas centrs” 2013.g. Rīgas domes vēlēšanās būtu dabūjis 15% latviešu balsu, ja pašvaldība būtu šķirta no uzņēmējdarbības un nevarētu izmantot palikšanai pie varas tādus maigās varas taustekļus kā “Rīgas satiksme”, “Rīgas siltums”, “Rīgas ūdens”, “Rīgas namu pārvaldnieks” u.c.? Tāpat budžetnieku dzīšana uz Rīgas domes atbalsta mītiņiem nav iespējama brīva tirgus apstākļos.

Vai arī — nāves kultūras piekopēji brīvā sabiedrībā ar laiku izmirtu paši savā nāvē. Lai tas nenotiktu, tie cenšas sagrābt izglītību un informācijas telpu, lai var izvirtināt jaunus. Un visefektīvāk to var izdarīt, ja izglītība ir valsts rokās un informācijas telpa tāpat — vai vismaz stiprā valsts plašsaziņas līdzekļu (teiksim, kaut kādu “Latvijas Sabiedrisko mediju”) ietekmē. Privātam jārēķinās ar sabiedrības viedokli, citādi būs kā līberāļu “Dienai”. Skolās un bērnudārzos tas pats: valsts iestādēs var uzspiest savu mācību, bet privātās un mājmācībā kungs un ķēniņš ir ģimenes.

Te esam nonākuši līdz jautājumam par tikumību. Bet tas ir cita raksta temats. Kamēr uzrakstīšu, lasītājs var patstāvīgi pārdomāt.

%d bloggers like this: