Maikla Kraitona “Kongo”


Kongo[1]Izlasījis Maikla Kraitona “Lidmašīnu”, sāku meklēt viņa “Kongo” latviešu izdevumu. Un kāda sagadīšanās — kaimiņš bija gatavs pārdot par 1,05Ls! Tā ar salīgām.

Grāmatu izdevis “Juventas” apgāds 1997.gadā. Kas tā tāda, nodomāju un pagūglēju. Cik saprotu, “Juventa” jau sen devusies pa skuju taku, palicējiem atstājot tādus daiļrunīgus nekrologus kā šis. Tulkojums visai viduvējs. Es, protams, iztulkotu sliktāk, tomēr nav labi, ja varu atrast, piemēram, ka Zeme ir 93 jūdzes tālu no Saules (293.lpp.), dabisko (ne dabas) pasauli (149.lpp.) un silikona mikroschēmu (118.lpp.). Par pēdējo ir labs atgādinājums, ka silikona ieleja ir dažām sievietēm starp krūtīm, bet Kalifornijā ir datoriķu pilna Silicija ieleja.

Satura ziņā “Kongo” ir tipisks Kraitons: ar jaunākiem zinātnes un technikas sasniegumiem pilns piedzīvojumu un spriedzes gabals. Latviešu izdevuma vāks nemelo — darbība notiek Kongo, un temats ir cilvēka un augstāko pērtiķu attiecības. Attiecībā uz zinātnes un technikas sasniegumiem jāliek vērā, ka “Kongo” sarakstīta 1980.gadā, tā ka iespaidīgākais sasniegums ir video un teksta (taupības dēļ bez patskaņiem) sakari starp Kongo mūžamežiem un Hjūstonu Amerikā ar mākslīgo Zemes pavadoņu palīdzību.

Apkopojot varētu teikt, ka “Kongo” ir Raidera Hegarda “Ķēniņa Zālamana raktuves” gadsimtu vēlākā versijā. Bija labi, bet nu šķiet, ka Kraitona kādam laikam pietiks. Pirmā 2015.gada grāmata plauktā, un var pievērsties kam citam.

%d bloggers like this: