“Satoru” “Nepareizie stāsti”


vaks[1]Gadījās iegriezties “Ascendum” biedrībā, un Zaiga Pūce, sena paziņa kopš LU Studentu padomes laikiem, uzdāvināja mazu lasāmgrāmatu. Nu esmu izlasījis, un varu dalīties iespaidos.

Pirmais iespaids — “Satoru” saturs, grāmatiņas vāks un Ilmāra Šlāpina ievads — darīja piesardzīgu, vai tik “Nepareizie stāsti” nebūs bērnu smadzeņu skalošana līberastijas ideoloģijā. Nav. Ir — jauki bērnu stāsti (Jānis Joņevs, Anete Konste, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Inese Zandere u.c.), ko var gan vecāki bērniem lasīt, gan bērni paši, kad iemācījušies lasīt. Mērķauditorija: no pirmsskolas līdz pamatskolai.

Īpaši jāpiemin divi stāsti. Ievas Vieses “Kas, kur, kad” pelna sevišķu atzinību par izdomu un māku astoņās lappusēs savērpt Stīvena Kinga cienīgu sižetu — ar ko beidzas nevainīga bērnu spēlīte. Apziņas stūrītī gan paliek gruzdam šaubas, vai plaģiātisma laikmetā stāsta ideju tiešām izdomājusi autore pati. Ja ir — visu cieņu!

Otrs pieminamais ir Ilmāra Šlāpina “Nepareizie dzīvesstāsti”. Biju jau senāk to gan lasījis, gan dzirdējis lasām. Šis ir vienīgais stāsts, kas nav domāts bērniem, bet pieaugušiem, turklāt tādiem, kas ne tikai dzirdējuši par Vāgneru, Nīči, Hitleru, Freidu un Disneju, bet arī kaut cik pārzina viņu darbību. Tāpēc šis ir arī vienīgais stāsts, kas ir pretrunā ar tā paša Šlāpina ievadā izklāstīto stāstu krājuma sūtību.

Izlasījis labprāt lasītu priekšā arī saviem bērniem. Ja tik šie gribētu klausīties. Iesaku arī citiem. “Nepareizie stāsti”, starp citu, ir bezmaksas izdevums.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: