Silvijas Rannamā “Kadrija”


KadrijaKad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Silvijas Rannamā “Kadrija”. Biju lasījis priekš gadiem trīsdesmit, un atceros stāstu gaiši sērās noskaņās par sūriem igauņu meitenes skolas gadiem. Nu nolēmu pārlasīt.

Jā, “Kadrija” ir par sūriem igauņu meitenes Kadrijas skolas gadiem 50.gadu otrā pusē un 60.gadu sākumā. Bet domas par grāmatu pavisam citādas nekā pirmajā reizē. Varētu virspusēji teikt, ka žanrs ir emuāri vieglās emo noskaņās. Bet ne par to runa.

Pirmoreiz lasot, bija vēli krievu laiki bez atmodas jausmas, pats ticēju komūnismam un, mācīdamies pamatskolā, viegli identificējos ar galvenās varones pārdzīvojumiem. Tagad redzu, ka grāmata ir mēsls. Sarakstīta, lai apmautu tādus pamatskolēnus kā es (un vēl vairāk meitenes) un tikumības sludināšanas aizsegā piesaistītu komūnisma un krievu imperiālisma ideoloģijai. Protams, kaut kad vēlāk pienāks brīdis, kad pilsonis apjēgs sludinātās tikumības melību, salīdzinot ar sociālisma un pārkrievošanas īstenību, un šī krize daudzus darīs par ciniķi vai žūpu. Jāatzīst, pirmajā lasīšanas reizē “Kadrija” iedarbojās uz mani tieši tā, kā nodomāta, un varu tikai atviegloti uzelpot, ka neesmu dzimis, teiksim, desmit gadu agrāk.

Lai nebūtu tukša runa, lūk, ko “Kadrija” sludina.

Pārkrievošana (1966.g. izdevuma 42.—43.lpp.):

Pirmajā stundā viņa (klases audzinātāja, krievu valodas skolotāja — R.E.) tāpat vien pavaicāja, ko mēs pa vasaru esot darījuši, lai redzētu, cik kurš valodu aizmirsis vai arī piemācījies klāt. Arī man vaicāja un apjautājās par manu veselību. Es īsumā izstāstīju skolotājai visu, un viņa mani stipri uzslavēja: es pa šo laiku esot sākusi tik labi runāt krieviski! Sevišķi viņa uzslavēja manu izrunu. Kad apsēdos, tad jutu, ka man ausis kaisa aiz uzslavas. Un ar šīm pašām kaistošajām ausīm es dzirdēju, ka Urmass sacīja:

— Oh-ho! es nemaz nezināju, ka tu tik varena krievu mēles pratēja.

Es arī pati neticēju, ka krievu valodā man jau t i k labi veicas. Šodien pat aizrakstīšu par to savai sanatorijas draudzenei. Pateicoties viņas draudzībai un tam, ka viņa neprata igauniski, es tagad protu krieviski tik labi, ka pat visas klases priekšā saņēmu uzslavu!

Cik laba ir padomju iekārta un kā tā rūpējas par saviem pilsoņiem — galvenā varone un viņas vecmāmiņa saņem vienistabas strādnieku dzīvokli ar centrālapkuri un kamīnu (!).

Cik slikti trimdinieki un brīvā pasaule (piemēram, 90.lpp.). Te par vēstījuma nesēju izraudzīts galvenās varones tēvs (102.lpp.):

Varbūt jūs domājat, ka es tur dzīvoju kā kungs? Ar darba rokām neuzstrādāsies vis par kungu. To jums vajadzētu gan labi atcerēties no jūsu jaunības laikiem. Lielāko daļu sava laika es tur nositu, darbu meklējot.

Kāda tumsonība ir kristietība un cik nožēlojami kristieši (170.lpp.):

Taču Marelle ne reizi nav pat mēģinājusi Annes zobgalības atspēkot. Drīzāk otrādi. Vispār viņa vienmēr, kad viņu izjoko, kaut kā pazemīgi un pat glaimīgi smaida. Šķiet, ka tieši šī smaida dēļ arī man pret Marelli rodas nepatika, un, kaut gan mēs sēžam vienā solā, mūs šķir tukšums.

Ģimene ir pagātnes atrauga, un nākotne pieder bērnu audzināšanai valsts iestādēs (250.—251.lpp.):

Lai nu kā, bet es ar lielāko prieku ņemtu šo mūsu mājās iemaldījušos ziediņu sev līdzi. Es pat biju tik neapdomīga un izteicu pamātei šādu priekšlikumu:

— Žēl gan, ka mums ar Flēru tik liela gadu starpība. Kad viņa reiz iestāsies internātskolā, manis jau sen vairs tur nebūs vai…

Pārsteigtā pamāte mani dusmīgi pārtrauca:

— Tu prātā sāc jukt, vai? M a n s bērns un internātskolā? Kam tad viņai, pēc tavām domām, ir tēvs un māte?

Nezinu, laikam taču pamāte nebija pietiekami apdomājusi šos vārdus. Pie tam viņa pat nemēģināja tos mīkstināt, pārvērst par joku. Bet es dziļi ieelpoju, aizturēju elpu un izelpoju septiņas reizes tā, ka, likās, plaušas pārplīsīs, bet…Ai tālie tēvoči jogi, cik vienkārša būs bijusi jūsu dzīve, ja pat šāds paņēmiens jums varēja līdzēt!

Igaunijas brīvvalsts nomelnošana, “buržuāziskais cietums, bēgšana un slēpšanās” (piemēram, 252.lpp.).

Cik ļauni neģēļi mežabrāļi — asarains stāsts 283.lpp.

Un tā tālāk, un tā joprojām.

“Kadrija” ir tāds mēsls, ka to nevienam nenovēlu un metu laukā. Līdz šim nebiju izmetis, lai varētu par to uzrakstīt, bet nu papīra atkritumos iekšā.

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

2 Atbildes to “Silvijas Rannamā “Kadrija””

  1. :) Says:

    Man jau šķita, ka galvenais tajā darbā ir jauniešu savstarpējās attiecības, cieņa vienam pret otru, bet šie apraksti par padomju varu, krievu valodu, u.c., ir tikai nodevas tam laikam.
    Kurš latviešu padomju laiku autors, rakstot par sava laika cilvēkiem, iztika bez pionieriem, komjauniešiem vai kolhozniekiem?

    • elektroniskasgramatas Says:

      nebiju lasījis bet tagad noteikti izlasīšu. Nevar būt ka tur ir tikai slavas dziesmas komunismam


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: