Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki


92291d6b-6108-4689-be4b-0eaf94673e49[1]Kad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Astrīdas Lindgrēnas “Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki”. Saņēmu es visu vīra dūšu un ķēros klāt. Otrreiz. Pirmā reize bija skolas laikā, un no tās atceros gaŗlaicīgu stāstu, kā zviedru bērni vada vasaru sliktos laikapstākļos šērās. Tik nebaudāmu, ka pirmajā reizē atmetu lasīšanu ļoti drīz pēc tās sākšanas. Šoreiz biju apņēmības pilns izurbties cauri.

Turklāt šoreiz man jau ir tāda pati šēru pieredze kā tūkstošiem latviešu. Tu brauc ar kuģi uz Stokholmu un, kad rītā piecelies un paskaties laukā, tevi jau sveic mazas akmens muguriņas ārā no ūdens. Tuvojoties Stokholmai, zemes kļūst vairāk un ūdens mazāk, šēras top apaugušas un apbūvētas, un neviļus tu iedomājies — kā būtu tādā saliņā pavadīt vasaru.

Pusgadsimtu senais stāsts tiešām ir par to, par ko nosaukums. Par to, kā zviedru ģimene — it īpaši bērni — vada vasaru kādā Stokholmas arķipelāga šērā un ar ko tas beidzas. Stāsts visai reālistisks un mūsdienās visai polītiski nekorekts, sevišķi cilvēku patstāvības un ģimeniskuma ziņā. Pieļauju, ka tikai autores autoritāte šobrīd sargā “Sālsvārnas vasarniekus” no nonākšanas Zviedrijas totālitārā līberālisma grāmatu maltuvēs.

Darvas karote ir grāmatas beigas, kur Lindgrēna iepin stāstā trafaretus ļaundaŗus un spiesta izsaukt dievu no mašīnas, lai tiktu ar stāstu galā. Kopumā grāmata laba, it īpaši pamatskolēniem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: