Rīga—Liepāja. Interneta žurnāla “Satori” autoru radošās nometnes darbi


Rma3Bp9[1]Tai pašā reizē, kad ieguvu īpašumā “Nepareizos stāstus”, saņēmu dāvanā arī interneta žurnāla “Satori” autoru radošās nometnes darbu krājumu “Rīga—Liepāja”. Ģeografa un latvieša sirdi silda cienīgas Latvijas laika kartes izmantošana vākam, tak tas, protams, nav galvenais. Ja esmu pareizi sapratis, Liepājā augustā notika trīsdiennieks, kuŗa dalībniekiem bija uzdevums uzrakstīt, ko māk, par tematu “ceļš”. Nu var lasīt, kas izdevies — kam dzeja, kam proza, kam publicistika. Dzejā ceļa temats aizplīvurotāks, citur tiešāks. Liela daļa darbu ir Liepājas daudzinājums, taču, tā kā neesmu liepājnieks, tas mani neaizkustina un neaizrauj. Par atsevišķiem darbiem neizteikšos, taču autori pelna uzslavu, cik dažādi un radoši izpildījuši uzdevumu. Noskaņa atsauc atmiņā 90.gadu sākumu, kad vasarā starp skolu un augstskolu tiku veselās divās “Aicinājuma” nometnēs — vispirms mazajā, oficiālajā ministrijas “Aicinājumā” Augstkalnē, ko vadīja Dainis Grīnvalds, kuŗš uzdeva aprakstīt krievu repatriāciju no Latvijas, tad lielajā, īstajā, neformālajā Ineses Voikas “Aicinājumā” Dundagā, kas bija ļoti skaists notikums manā dzīvē.

Paldies, Zaiga, par grāmatu. Bija patīkami lasīt. Autori, rakstiet vēl.

Jaunā gadā vēlu 0,5 promiles katru dienu


Promiles ir simboliska mērvienība, un o,5 promiles ir simbolisks daudzums. Tautā promilēm un 0,5 promilēm vispārēju pazīšanu un slavu nodrošinājis Ceļu satiksmes noteikumu 39.1.2.punkts. Daudzi pat domā, ka promiles ir kas nesaraujami saistīts ar noteikumos minēto jomu. Bet nav.

Promile ir vienkārši — tūkstošdaļa, 1/1000. Procenta desmitdaļa, 0,1%. Valodu pratēji zinās, ka ‘procents’ un ‘promile’ ir vienādi veidoti vārdi, tik viens sevī ietveŗ latīņu ‘simt’ (centum), bet otrs — ‘tūkstoš’ (mille). Promili apzīmē ar procenta % līdzīgu zīmi, tik divām nullītēm apakšā: ‰. Datorā promili var uzsist taustiņu kombinācijā Alt+0137. Attiecīgi 0,5‰ ir vienkārši — divtūkstošā daļa, 1/2000, 0,05%.

Simboliska sakritība, ka 0,5 promiles nav tikai satiksmes noteikumu prasība, bet arī latviešu (pēc mājas valodas) daudzums, kuŗi 2012.g. nobalsošanā atbalstīja valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

Bet nu ķeŗos vērsim pie lietas. Jaunā gadā ikvienam vēlu 0,5 promiles katru dienu. Katru dienu būt par 0,5‰, 1/2000 labākam nekā vakar. Tas nav daudz. Piemēram, 70kg smagam cilvēkam 0,5‰ ir 35 grami, 400Ls algai 0,5‰ ir 20 santīmu. Bet, turoties katru dienu puspromiles izaugsmes līmenī, gada attīstība būs jau +20 procentu. Diemžēl iespējams arī pretējais — rukt puspromili dienā, un tad gada satīstība būs 1,20 reižu mazāk. Sīkās promilēs liels spēks, tāpēc vēlreiz — jaunā gadā pusi promiles ik dienu!

Promiles

“Satoru” “Nepareizie stāsti”


vaks[1]Gadījās iegriezties “Ascendum” biedrībā, un Zaiga Pūce, sena paziņa kopš LU Studentu padomes laikiem, uzdāvināja mazu lasāmgrāmatu. Nu esmu izlasījis, un varu dalīties iespaidos.

Pirmais iespaids — “Satoru” saturs, grāmatiņas vāks un Ilmāra Šlāpina ievads — darīja piesardzīgu, vai tik “Nepareizie stāsti” nebūs bērnu smadzeņu skalošana līberastijas ideoloģijā. Nav. Ir — jauki bērnu stāsti (Jānis Joņevs, Anete Konste, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Inese Zandere u.c.), ko var gan vecāki bērniem lasīt, gan bērni paši, kad iemācījušies lasīt. Mērķauditorija: no pirmsskolas līdz pamatskolai.

Īpaši jāpiemin divi stāsti. Ievas Vieses “Kas, kur, kad” pelna sevišķu atzinību par izdomu un māku astoņās lappusēs savērpt Stīvena Kinga cienīgu sižetu — ar ko beidzas nevainīga bērnu spēlīte. Apziņas stūrītī gan paliek gruzdam šaubas, vai plaģiātisma laikmetā stāsta ideju tiešām izdomājusi autore pati. Ja ir — visu cieņu!

Otrs pieminamais ir Ilmāra Šlāpina “Nepareizie dzīvesstāsti”. Biju jau senāk to gan lasījis, gan dzirdējis lasām. Šis ir vienīgais stāsts, kas nav domāts bērniem, bet pieaugušiem, turklāt tādiem, kas ne tikai dzirdējuši par Vāgneru, Nīči, Hitleru, Freidu un Disneju, bet arī kaut cik pārzina viņu darbību. Tāpēc šis ir arī vienīgais stāsts, kas ir pretrunā ar tā paša Šlāpina ievadā izklāstīto stāstu krājuma sūtību.

Izlasījis labprāt lasītu priekšā arī saviem bērniem. Ja tik šie gribētu klausīties. Iesaku arī citiem. “Nepareizie stāsti”, starp citu, ir bezmaksas izdevums.

Manu emuāru 2014.g. pārskats, “WordPress” datormērkaķu sagatavots


WordPress.com statistikas palīgmērkaķi sagatavojuši manu emuāru 2014.g. pārskatu.

Here’s an excerpt:

The Louvre Museum has 8.5 million visitors per year. This blog was viewed about 71,000 times in 2014. If it were an exhibit at the Louvre Museum, it would take about 3 days for that many people to see it.

Click here to see the complete report.

Silvijas Rannamā “Kadrija”


KadrijaKad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Silvijas Rannamā “Kadrija”. Biju lasījis priekš gadiem trīsdesmit, un atceros stāstu gaiši sērās noskaņās par sūriem igauņu meitenes skolas gadiem. Nu nolēmu pārlasīt.

Jā, “Kadrija” ir par sūriem igauņu meitenes Kadrijas skolas gadiem 50.gadu otrā pusē un 60.gadu sākumā. Bet domas par grāmatu pavisam citādas nekā pirmajā reizē. Varētu virspusēji teikt, ka žanrs ir emuāri vieglās emo noskaņās. Bet ne par to runa.

Pirmoreiz lasot, bija vēli krievu laiki bez atmodas jausmas, pats ticēju komūnismam un, mācīdamies pamatskolā, viegli identificējos ar galvenās varones pārdzīvojumiem. Tagad redzu, ka grāmata ir mēsls. Sarakstīta, lai apmautu tādus pamatskolēnus kā es (un vēl vairāk meitenes) un tikumības sludināšanas aizsegā piesaistītu komūnisma un krievu imperiālisma ideoloģijai. Protams, kaut kad vēlāk pienāks brīdis, kad pilsonis apjēgs sludinātās tikumības melību, salīdzinot ar sociālisma un pārkrievošanas īstenību, un šī krize daudzus darīs par ciniķi vai žūpu. Jāatzīst, pirmajā lasīšanas reizē “Kadrija” iedarbojās uz mani tieši tā, kā nodomāta, un varu tikai atviegloti uzelpot, ka neesmu dzimis, teiksim, desmit gadu agrāk.

Lai nebūtu tukša runa, lūk, ko “Kadrija” sludina.

Pārkrievošana (1966.g. izdevuma 42.—43.lpp.):

Pirmajā stundā viņa (klases audzinātāja, krievu valodas skolotāja — R.E.) tāpat vien pavaicāja, ko mēs pa vasaru esot darījuši, lai redzētu, cik kurš valodu aizmirsis vai arī piemācījies klāt. Arī man vaicāja un apjautājās par manu veselību. Es īsumā izstāstīju skolotājai visu, un viņa mani stipri uzslavēja: es pa šo laiku esot sākusi tik labi runāt krieviski! Sevišķi viņa uzslavēja manu izrunu. Kad apsēdos, tad jutu, ka man ausis kaisa aiz uzslavas. Un ar šīm pašām kaistošajām ausīm es dzirdēju, ka Urmass sacīja:

— Oh-ho! es nemaz nezināju, ka tu tik varena krievu mēles pratēja.

Es arī pati neticēju, ka krievu valodā man jau t i k labi veicas. Šodien pat aizrakstīšu par to savai sanatorijas draudzenei. Pateicoties viņas draudzībai un tam, ka viņa neprata igauniski, es tagad protu krieviski tik labi, ka pat visas klases priekšā saņēmu uzslavu!

Cik laba ir padomju iekārta un kā tā rūpējas par saviem pilsoņiem — galvenā varone un viņas vecmāmiņa saņem vienistabas strādnieku dzīvokli ar centrālapkuri un kamīnu (!).

Cik slikti trimdinieki un brīvā pasaule (piemēram, 90.lpp.). Te par vēstījuma nesēju izraudzīts galvenās varones tēvs (102.lpp.):

Varbūt jūs domājat, ka es tur dzīvoju kā kungs? Ar darba rokām neuzstrādāsies vis par kungu. To jums vajadzētu gan labi atcerēties no jūsu jaunības laikiem. Lielāko daļu sava laika es tur nositu, darbu meklējot.

Kāda tumsonība ir kristietība un cik nožēlojami kristieši (170.lpp.):

Taču Marelle ne reizi nav pat mēģinājusi Annes zobgalības atspēkot. Drīzāk otrādi. Vispār viņa vienmēr, kad viņu izjoko, kaut kā pazemīgi un pat glaimīgi smaida. Šķiet, ka tieši šī smaida dēļ arī man pret Marelli rodas nepatika, un, kaut gan mēs sēžam vienā solā, mūs šķir tukšums.

Ģimene ir pagātnes atrauga, un nākotne pieder bērnu audzināšanai valsts iestādēs (250.—251.lpp.):

Lai nu kā, bet es ar lielāko prieku ņemtu šo mūsu mājās iemaldījušos ziediņu sev līdzi. Es pat biju tik neapdomīga un izteicu pamātei šādu priekšlikumu:

— Žēl gan, ka mums ar Flēru tik liela gadu starpība. Kad viņa reiz iestāsies internātskolā, manis jau sen vairs tur nebūs vai…

Pārsteigtā pamāte mani dusmīgi pārtrauca:

— Tu prātā sāc jukt, vai? M a n s bērns un internātskolā? Kam tad viņai, pēc tavām domām, ir tēvs un māte?

Nezinu, laikam taču pamāte nebija pietiekami apdomājusi šos vārdus. Pie tam viņa pat nemēģināja tos mīkstināt, pārvērst par joku. Bet es dziļi ieelpoju, aizturēju elpu un izelpoju septiņas reizes tā, ka, likās, plaušas pārplīsīs, bet…Ai tālie tēvoči jogi, cik vienkārša būs bijusi jūsu dzīve, ja pat šāds paņēmiens jums varēja līdzēt!

Igaunijas brīvvalsts nomelnošana, “buržuāziskais cietums, bēgšana un slēpšanās” (piemēram, 252.lpp.).

Cik ļauni neģēļi mežabrāļi — asarains stāsts 283.lpp.

Un tā tālāk, un tā joprojām.

“Kadrija” ir tāds mēsls, ka to nevienam nenovēlu un metu laukā. Līdz šim nebiju izmetis, lai varētu par to uzrakstīt, bet nu papīra atkritumos iekšā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki


92291d6b-6108-4689-be4b-0eaf94673e49[1]Kad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Astrīdas Lindgrēnas “Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki”. Saņēmu es visu vīra dūšu un ķēros klāt. Otrreiz. Pirmā reize bija skolas laikā, un no tās atceros gaŗlaicīgu stāstu, kā zviedru bērni vada vasaru sliktos laikapstākļos šērās. Tik nebaudāmu, ka pirmajā reizē atmetu lasīšanu ļoti drīz pēc tās sākšanas. Šoreiz biju apņēmības pilns izurbties cauri.

Turklāt šoreiz man jau ir tāda pati šēru pieredze kā tūkstošiem latviešu. Tu brauc ar kuģi uz Stokholmu un, kad rītā piecelies un paskaties laukā, tevi jau sveic mazas akmens muguriņas ārā no ūdens. Tuvojoties Stokholmai, zemes kļūst vairāk un ūdens mazāk, šēras top apaugušas un apbūvētas, un neviļus tu iedomājies — kā būtu tādā saliņā pavadīt vasaru.

Pusgadsimtu senais stāsts tiešām ir par to, par ko nosaukums. Par to, kā zviedru ģimene — it īpaši bērni — vada vasaru kādā Stokholmas arķipelāga šērā un ar ko tas beidzas. Stāsts visai reālistisks un mūsdienās visai polītiski nekorekts, sevišķi cilvēku patstāvības un ģimeniskuma ziņā. Pieļauju, ka tikai autores autoritāte šobrīd sargā “Sālsvārnas vasarniekus” no nonākšanas Zviedrijas totālitārā līberālisma grāmatu maltuvēs.

Darvas karote ir grāmatas beigas, kur Lindgrēna iepin stāstā trafaretus ļaundaŗus un spiesta izsaukt dievu no mašīnas, lai tiktu ar stāstu galā. Kopumā grāmata laba, it īpaši pamatskolēniem.

“Rīga zviedru laika kartēs un plānos”


goods_38768[1]Tuvojas gada beigas, un tas nozīmē, ka jānokopj gali. Un tas nozīmē, ka jāuzraksta par šogad izlasītām grāmatām, bet “Vienotības” vēlēšanu apskats, kam kartes jau sagatavotas, vēl var pagaidīt. Lasīšanas secībā sākšu ar Margaritas Barzdevičas “Rīgu zviedru laika kartēs un plānos 1621—1710”. Grāmatu izdevis Latvijas vēstures institūts 2011.g., un tajā zinātniski aprakstīts nosaukumā minētais. Manā īpašumā grāmata nonāca trīs cēloņu dēļ: pirmkārt, esmu ģeografs, otrkārt, interesē manas pilsētas vēsture, treškārt un galvenokārt, grāmata bija nocenota līdz nieka 3,83Ls.

Lai pilnvērtīgi izbaudītu grāmatu, ar lasīšanu vien nepietiek. Vēl jāskatās un jāpēta bagātīgi ievietotās kartes un plāni. Kaut zinātniskā, tomēr viegli lasāmā valodā Barzdeviča izvadā cauri zviedru gadsimtam, Rīgas un priekšpilsētu izaugsmei un kartografijas attīstībai no viduslaicīguma līdz topografiskai kvalitātei. Apskatīta ne tikai tālaika vai mūsdienu Rīgas territorija, bet arī viss Rīgas lauku novads. Lieliska manta ir grāmatas beigās ievietotais vietu rādītājs.

Kaut pēdējā pusotrā gadsimtā ainava pārveidota līdz nepazīšanai, ir lietas, kas palikušas. Piemēram, atsevišķu ierakstu pelna, kas tas par ragu Ķengaraga nosaukumā un kas ir Rodenburga grāvis un kur tas mūsdienās redzams. Biju pārsteigts, zviedru laika Teikā ieraugot ne tikai pašsaprotamo Brīvības gatvi, bet arī Biķernieku ielu. Un tā tālāk.

Apkopojot — burvīga grāmata tiem, kam patīk senas kartes un interesē Rīgas vēsture. Ja ieraugāt zem 10Ls, ķeriet ciet.

“Saskaņa” 2014.g. Saeimas vēlēšanās


“Saskaņas” kongress ir pietiekams mudinājums beidzot tikt galā ar partijas vēlēšanu apskatu. Tātad — “Saskaņa” Saeimas vēlēšanās ieguva 1.vietu ar 23,2% balsu un 24 vietām. Tomēr saukt “Saskaņu” par uzvarētāju būtu vai nu ārkārtīgs naivums vai bezkaunīgi meli. Jo “Saskaņa” ir lielākā vēlēšanu zaudētāja. Pirmkārt, matēmatiski. Kuŗa vēl partija nobraukusi par 50tk jeb 5,5% balsu un 7 vietām zemāk?

Otrkārt — un vēl svarīgāk — “Saskaņa” zaudējusi polītiski. Jo maksimālā programma bija Latvijas Janukoviča valdības izveidošana. Minimālā — pietiekama šantāžas un destabilizēšanas potenciāla iegūšana. Piemēram, ar 34 deputātiem tu vari apturēt ikviena likuma publicēšanu un nepieļaut jebkādu Satversmes grozīšanu. Vai tikai piedraudēt, ka vari izmantot savas iespējas. Un kur vēl aizvainojuma un naida kurināšana, līdzinot ceļu atraušanai no Latvijas: edz, mēs uzvarējām, pārliecinoši uzvarējām, bet izdzimteņi etnokrati sazvērējās un atstāja opozicijā.

Taču Krievijas iebrukums Ukrainā pamudināja krievus (un pārkrievotus nekrievus) Latvijā pirmoreiz nopietni pārdomāt, vai viņi tiešām grib dzīvot Kremļa marionešu režīmā. Vērā liekama daļa, 50tk vēlētāju saprata, ka negrib vis, un atkrita no “Saskaņas” — kas pie Dzintara Zaķa “Vienotības”, kas pie ZZS, kas pie Sudrabas, kas palika mājās. Laiks rādīs, vai šis ir pirmais solis Ukrainas virzienā, kur ir miljoniem krievvalodīgu ukraiņu nācionālistu, vai kritīs atpakaļ kolonistu mentālitātē. Bet tuvākā nākotnē zaudējuma sekas ir tādas, ka “Saskaņa” izliksies balta un pūkaina — zaudētājiem aizraut cilvēkus daudz grūtāk nekā uzvaras maršam.

Vēlēšanu karte bez pārsteigumiem:

2014 S Saskaņa

Kārtējā Latvijas pārkrievošanas smaguma karte. Redzami abi galvenie pārkrievošanas areāli — dziļāks dienvidaustrumos un seklāks Lielrīgas—Zemgales, kā arī punktveida pārkrievošanas epizodes pārējā Latvijā. Latviskākais apgabals ir Kursa, kas ģeografiski vistālāk no Krievijas. Iedvesmai var salīdzināt, piemēram, ar sveštautiešu izvietojuma karti. Maza mīkla, ko norādījuši lasītāji, ir sarkans plankums apakšējā kreisā pusē — Dunikas pagasta Sikšņu iecirknis. Ja kāds var to izskaidrot, labprāt uzklausīšu.

No visiem kandidātu sarakstiem tieši “Saskaņai” vislielākā mērā piemīt “etniskais balsojums” — visaugstākā korrelācija ar vēlētāju kultūretnisko identitāti: pašvaldību griezumā -0,971 ar latviešu un +0.971 ar krievu mājas valodu. Grafikā “Saskaņas” balsu īpatsvaram ir izteikti līneāra sakarība ar vēlētāju valodu:

2014 S Sa un KR mājas valoda 2

Var aplēst, ka par “Saskaņu” balsoja 3% latviešu un ~5/6 krievu (pēc valodas), tātad ~1/10 “Saskaņas” vēlētāju bijuši latvieši. Runas par 1/5 ir pīlīšu pūšana propagandas nolūkā. Fakti ir tādi, ka apaļā pusē novadu (55 no 110) latvieši ir >95% vēlētāju. Šais novados nodotas 171504 derīgas balsis (vairāk nekā, piemēram, Latgalē, Zemgalē vai Kursā), no tām par “Saskaņu” 6109 jeb 3,56%.

Balsu īpatsvara maiņa ir tāda:

2014 S Saskaņa 2011-14

“Saskaņa” zaudējusi visā Latvijā ar atsevišķiem, pārsvarā nejaušiem izņēmumiem. Pat Stalbe, kur veda ar autobusiem balsot par Ivaru Zariņu, vien bāli zaļa. Tikai Balvu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Normunds Dimitrijevs Tilžā spējis nopietni vairot savas partijas balsu skaitu. Vispār Balvu novada valdošā koalīcija ir apbrīnojama: ZZS + “Saskaņa” + vēlēšanu viltotājs Juris Boldāns. Salīdzinot abus galvenos pārkrievošanas areālus, redzams, ka Latgalē “Saskaņa” zaudējusi daudz vairāk nekā Lielrīgā. Kā biju minējis, Rīgā krievu imperiālisti apdomīgāki un balso tā, lai nelaistu balsi vējā, bet Latgalē mēdz aizrauties ar sīkpartijām.

Vēl var norādīt, ka latviskos apvidos, kur “Saskaņa” 2011.g. saņēma, teiksim, 6% balsu, tai nemaz nav iespējams krist 10%…20%…40% kā pārkrievotās vietās, un kartē kritums latviskos apvidos šķiet mazāks. Tāpēc varētu būt vērts papētīt ne tikai 2011. un 2014.g. īpatsvara starpību, bet arī attiecību (2014./2011.). Latvijā kopumā, piemēram, attiecība ir 23,2%/28,6%=81%. Pliku balsu skaitu nebūtu korekti salīdzināt, jo to ietekmē vēlētāju aktīvitāte. Ja iepriekš par sarakstu balsoja 200 vēlētāju no 1000, bet tagad 100 no 500, tas nedod pamata teikt, ka partija kļuvusi mazāk populāra. Jāievēro vēl viens apsvērums: tādi mazi skaitļi kā “Saskaņas” balsu skaits iecirknī stochastiski (nejauši) lēkā, un tas dara ainu raibu. Jau pat daudzkārt lielāks skaitlis — nobalsojušo skaits iecirkņos — dara vēlētāju aktīvitātes maiņas karti pagalam raibu. Lai novērstu juceklību, “Saskaņas” skaitļus var ģenerālizēt līdz pašvaldības līmenim (protams, zūd ģeografiskā precīzitāte), un tad skats ir tāds:

2014 S Sa-SC pa novadiem

Nu var redzēt, ka latviskos novados “Saskaņai” zudusi lielāka daļa balsotāju nekā pārkrievotos. Iespaidu var pārbaudīt, “Saskaņas” balsu īpatsvara attiecību liekot grafikā pret vēlētāju mājas valodu:

LA valoda un Sa14-SC11

Interesanta aina: līdz ~85% latviešu īpatsvaram no “Saskaņas” 2011.g. līmeņa pāri palikuši 60…90%, bet pēc 85% latviskuma pārsniegšanas atkritēju strauji kļūst vairāk, un latviski tīros novados no “Saskaņas” pāri palikusi vien puse±20%. Tā ka “Saskaņa” zaudējusi gan krievus, gan latviešus, taču latviešus vairāk nekā krievus. Vēl viens lietisks pierādījums, ka runas par vērā liekamu latviešu atbalstu “Saskaņai” ir bleķis.

Autoskola: teicamnieks


Šovakar autoskolā bija solītais puslaika kontroldarbs. Pēc jautājumu skaita, drīzāk 2/3 kontroldarbs. Katram sava biļete. Uzdevumtesti tādi paši kā lielajā zaļajā grāmatā vai ļoti līdzīgi. Atšķirībā no mājasdarbiem nedrīkst nekur ieskatīties — ne konspektā, ne satiksmes noteikumos, nekur. Aizpildījām, nosaucām pasniedzējam atbildes, viņš salīdzināja ar pareizām un pateica kļūdām īsto variantu.

Sajutos visai apmierināts ar sevi, ka man no visiem bija vismazāk kļūdu — tikai divas. Tās pašas nevis par satiksmes noteikumiem, bet pirmo palīdzību. Par pirmo palīdzību tāpēc, ka 1.decembrī, kad pārējie to apguva, es lidinājos mājās no Moldovas un šobrīd gaidu nākamo iespēju apgūt pirmo palīdzību. Secinu, ka prāts arvien ass, toties atšķirībā no laika, kad biju divreiz jaunāks, jūtami lielāka motīvācija. Bet, jā, kabineta zinātne allaž bijusi stiprā puse, laikam tāpēc esmu cilvēkģeografs, ne dabas.

Kontroldarba iespaidā sāk šķist, ka autoskolas un CSDD teorijas eksāmens ir cērtams. Autoskolai būs 60 jautājumu ar divām pieļaujamām kļūdām, CSDD 30 jautājumu 30′ laikā ar 3 pieļaujamām kļūdām, taču jautājumi pa vienam bez iespējas izlaist un atgriezties vēlāk.

Braukšanā gan vēl braukt un braukt. Vienreiz, lai nebūtu ilgāka pārtraukuma, pieteicos pie cita instruktora. Braukājām pa citām Pārdaugavas ielām nekā parasti, un pamācīja maķenīt citādi (ne saturā, bet stilā), tak arī labi un vērtīgi. Aizrādīja (tāpat kā pamatinstruktors), ka pārāk spiežos pie labās malas — tas laikam tāds riteņbraucēja reflekss, no kā jātiek vaļā. Citādi kādam stāvētājam, kas taisīs vaļā durvis, izraušu tās. Labi, ja ne līdz ar roku.

Bailīgākā vieta pēdējā laikā bijusi Jelgavas ielas gals no Bauskas ielas līdz Vienības gatvei. Divas šauras joslas, labā puse pilna stāvošiem automobiļiem. Jāapbrauc pa pretējo joslu. Kad kāds brauc pretī, jāmeklē caurums starp stāvošiem un jāsprūk iekšā. Bet ne vienmēr caurums ir. Labi, ka pretī braucošie to izprot un pagaida savā caurules galā, kamēr es pa viņu pusi tieku laukā. Nezinu gan, ko tad, ja kāds nepagaidīs un nepalaidīs un uz šauras laipas satiksies divi buciņi. Būs man kādā pagalma iebraucamā ceļā jābrauc, vai?

2014.g. mēnešu pirmie teikumi


Tuvojas gada nogale, un tas mudina atskatīties uz pagājušo gadu. Viena lieta, ko emuārists var darīt, ir — viegli pablenzt nabā un apkopot katra mēneša pirmā ieraksta pirmos teikumus. Šādi var redzēt gan gada aktuālitātes, gan emuārista rakstīšanas jomas un veidu. Man šogad bijis tā:

  • janvāris — “WordPress” automātrūķi sagatavojuši mana emuāra gada pārskatu;
  • februāris — vairāki lasītāji, piemēram, Ģirts Lapiņš (@GirtsLapins), norādījuši, ka viņu iespaidi, kur Ukrainā kuŗa valoda pārsvarā, atšķiŗas no ukraiņu pašu tautas skaitīšanas datiem;
  • marts — esmu apmeklējis gadskārtējo Ķīpsalas grāmatu izstādi;
  • aprīlis — kā iepriekš solīju, dalīšos savās domās, kāds būtu iedzīvotāju skaits un sastāvs, ja Abrene būtu palikusi Latvijai, jo Latvija 20.gadsimtu būtu palikusi brīva un neatkarīga, kā aprakstīts Aināra Zelča “Abrenē 2002″;
  • maijs — pret ko ir lielāka bijība — pret paša roku darbu, kam zini visas aizkulises un virtuvi, vai pret godājamu senču darbu, kas tev ļauj baudīt visādus labumus?
  • jūnijsRīgas partiju puduŗu noteikšana ļauj aplēst, kur kuŗš puduris bijis pārsvarā, kur šogad bijusi robeža starp latvisko un pārkrievoto Rīgu;
  • jūlijs — Zaļo un zemnieku savienība vēlēšanās parasti ir izteikta lauku latviešu partija ar īpaši stiprām pozīcijām Ventspilī un Ventspils novadā (tai pašā agrākā rajonā);
  • augusts — esmu jau izstāstījis diviem cilvēkiem (klasesbiedrs; gadsimtu mijas LU Studentu padomes aprindas), tā ka vairs nav noslēpums, tāpēc atļaušos ielikt arī te;
  • septembris — vakardienas brauciens vilcienā uz Jūŗmalas pusmaratonu un atpakaļ laikam bijis izšķirīgs iespaids, ka mans sešgadnieks šovakar izdomājis burvīgu spēli — vilcienus;
  • oktobris — tipisks vēlēšanu iecirknis ir — skola pilsētā un tautas nams vai pagasta pārvalde laukos;
  • novembris — amicus Ritvars, sed magis amica veritas;
  • decembris — nedēļas laikā automācības gājušas uz priekšu.

Jā, tāds esmu, un tā bijis. Un, lai būtu interesantāk, nododu stafeti trim citiem — PaeglīšiemAnetei Kalniņai un Vaŗa bungām.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 8 Comments »

Nācionālās apvienības kongresa iespaidi


Raivja Dzintara runa bija viens no kongresa mezglu punktiem.

Raivja Dzintara runa bija viens no kongresa mezgla punktiem.

Piedalījos sestdien, 13.decembrī Nācionālās apvienības kongresā un nu varu dalītos iespaidos (izmantojot dažus NA sejgrāmatas albuma attēlus).

Pirmais priekšiespaids no rīta bija spirgtums. Ne tikai man, bet arī citiem. Laikapstākļu radīts, tas tomēr veidoja arī sarīkojuma noskaņu. Ierodoties Ogres mūzikas skolā, kur notika kongress, pirmais iespaids bija — cik daudz cilvēku sabraucis! Iespaidu vēlāk apstiprināja mandātu komisija, ziņojot, ka no 260 izvirzītiem delegātiem ieradušies 250 (96,2%!). Tā kā mani lūdza vadīt balsu skaitīšanu, laiks līdz kongresa sākumam pagāja, rūpējoties par balsu skaitītāju un piederumu gatavību kā atklātai, tā aizklātai balsošanai. Tomēr pietika laika, lai atcerētos šais pašās telpās priekš pieciem gadiem notikušo “Visu Latvijai!” kongresu (par ko toreiz arī uzrakstīju apskatu). Jāpiekrīt Jānim Iesalniekam, kuŗš debatēs abus salīdzināja un secināja, ka notikusi ievērojama attīstība uz priekšu. Un jāpiekrīt arī Raivim Dzintaram, kuŗš ievadrunā atgādināja, ka sasniegtais ir sīkums, salīdzinot ar vēl izdarāmo un to, ko esam parādā valstij.

R.Dz. runa bija viens no kongresa mezgla punktiem. Ja tā parādīsies rakstveidā vai ierakstā, silti iesaku iepazīties. (PAPILDUS 15.dec.: rekur ir!) Bet šobrīd atstāstu pēc atmiņas un pierakstiem. Raivis sīkāk pievērsās divām lietām: starptautiskam stāvoklim un Latvijas vietai tajā; Latvijas polītikai un NA vietai tajā. Starptautiskā stāvoklī šobrīd mums galvenais ir Krievijas un Rietumu konflikts. Latvijai skaidri jābūt Rietumu pusē, bet ne kā ierindniekam. Rietumi spēj uzvarēt jebko, bet lemšanas mēchanisms smagnējs. Vēl vājāk ar gribu: Rietumi bieži maldās starp vērtību vakuumu un destruktīvām vērtībām, kas ved uz morālu un fizisku iznīcību. Ja Rietumi gribēs uzvarēt, tiem būs jānonāk līdz dzīvotspējīgām vērtībām.

Kongresu sveica Ogres novada galva Artūrs Mangulis (Zaļā partija).

Kongresu sveica Ogres novada galva Artūrs Mangulis (Zaļā partija).

Iekšpolītikā absurdi runāt par vienotu valdošo ideoloģiju Latvijā. Ir savtīgi politikāņi, radikāli līberāļi un nācionāli konservātīvi polītiķi. Un tas ir labākais, kas ir. Ko darām valdībā — iestarpinām labas lietas chaotiskā sistēmā. Tomēr bez NA Latvija būtu pavisam citāda — bail iedomāties, kāda. Bet apstāties pie sasniegtā līdzvērtīgi zaudējumam. Par 18.novembŗa lāpu gājienu runā tālu pasaulē. Tūkstošiem cilvēku un ģimeņu, kas tajā piedalās, negaida mazliet latviskāku Latviju, bet — latvisku Latviju! NA jākļūst par pirmo partiju Latvijā — pēc 5 vai 10 gadiem, nav tik svarīgi. Jāuzvar ar 30…35 vietām Saeimā, lai var valdībā piesaistīt vienu lielāku vai pāris sīkāku neitrālu latviešu partiju. Tad beigsies pašreizējais stāvoklis, kad NA nevalda, bet ietekmē daudzgalvainu procesu. Iespēju griesti piedēvēti un piesaukti kopš pirmās dienas polītikā, bet vide jau vienmēr pārbauda gribu.

Revīzijas komisija ziņoja, ka 1.decembrī NA bija 736 biedri, no tiem 150 nav pārreģistrējušies TB/LNNK un VL! vecbiedri, bet kopš 24.janvāŗa iestājušies jaunbiedri. Partijai ir 40 nodaļu (un lielāks skaits atbalsta grupu), no kuŗām 24 Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Ētikas komisija Antas Rudzītes personā ziņoja, ka NA biedri šogad godā turējuši latviskus tikumus. Bijis tik viens iesniegums — par domstarpībām nodaļas iekšienē, un komisijai atlicis laika Saeimas deputātu un ministru rīcības izpētei. Secinājums: deputāti un ministri ir dedzīgi un pārliecināti patrioti. Paraugam tika minēts Einārs Cilinskis, kas uzskatāmi apliecinājis, ka pārliecība un principi pārāki par amatu. Labi, ka NA frakcija bijusi pret Saeimas deputātu algas celšanu. Kad to nav izdevies novērst, NA deputāti no algas pielikuma atteikušies un ziedo to labdarībai. Attiecībā uz lietām ārpus partijas A.R. aicināja ieviest starptautisku programmu kolonistu repatriēšanai.

Ritvars, Jānis, Ritvars.

Ritvars, Jānis, Ritvars.

Otrs kongresa mezgla punkts bija vadības vēlēšanas. Bija skaidrs, ka līdzpriekšsēdētāja amatā pārvēlēs līdzšinējos — Raivi Dzintaru un Gaidi Bērziņu. Tā arī notika ar 239 balsīm no 248 (96,4%). Bet valdes vēlēšanas bija neparedzamas. Pēc statūtiem, valdē bez līdzpriekšsēdētājiem ir vēl 12 locekļu: 6 NA frakcijas deleģēti Saeimas deputāti un 6 Kongresā brīvi vēlēti. Patīkami, ka līdzpriekšsēdētāju un valdnieku izvirzīšana beidzas 2 nedēļas priekš kongresa, tādējādi kongresa delegātiem ir laiks apdomāt, par ko balsot. Saeimas frakcija, kā izskatās, ievērojot arī vajadzību pēc visu vēlēšanu apgabalu pārzinātāju būšanas valdē, deleģēja (alfabēta secībā):

  1. Eināru Cilinski;
  2. Jāni Dombravu;
  3. Rihardu Kolu;
  4. Inesi Laizāni;
  5. Ināru Mūrnieci;
  6. Imantu Parādnieku.

NA valde 6 kongresā vēlētām vietām izvirzīja 6 kandidātus, bet nodaļas — vēl 10. Kaut kad kongresā pārsteigts izdzirdēju, ka šis ir 1. NA kongress. Apdomāju un sapratu, ka tiešām — šis ir 1.kongress kopš saplūšanas vienotā partijā. Attiecīgi valdi pirmoreiz vēlē plašs cilvēku loks aizklāti, nevis deleģē pēc pušu paritātes principa. Tāpēc valdes vēlēšanās pirmoreiz varēja vērtēt atsevišķu kandidātu populāritāti un iespējamo grupējumu ietekmi. Balsošanas iznākumi tika gaidīti ar interesi, un paldies balsu skaitītājiem, kas strādāja ātri un profesionāli: viss tika saskaitīts ~40′ laikā, kad debates vēl ne tuvu nebija galam. Skaitļi bija tādi (treknināti ievēlētie):

  1. Roberts Zīle (izvirzīja valde) — 177 balsis;
  2. Egils Helmanis (valde) — 128;
  3. Dzintars Rasnačs (valde) — 127;
  4. Jānis Iesalnieks (valde) — 118;
  5. Raivis Zeltīts (Māŗupe) — 105;
  6. Ieva Holma (Ķekava) — 91;
  7. Dainis Locis (Rīga) — 90;
  8. Aigars Lūsis (valde) — 83;
  9. Jānis Eglīts (Baldone) — 76;
  10. Aleksandrs Kiršteins (Rīga) — 72;
  11. Jānis Birks (valde) — 66;
  12. Daiga Kalnbērziņa (Carnikava) — 54;
  13. Bruno Jurševics (Ventspils) — 50;
  14. Gunta Liepiņa (Jūŗmala) — 50;
  15. Valda Krinkele (Ikšķile) — 19;
  16. Andris Puide (Māŗupe) — 15.

Iespaidi par balsojumu:

  • delegāti vērtēja kandidātus, ne viņu izvirzītājus. Ja balsoja par valdes izvirzītiem, tad personīgu kvalitāšu, ne izvirzītāja dēļ;
  • grupējumu cīņa nebija manāma. Nebija noteiktu atbalstāmo kandidātu komplektu vai masveida balsošanas par vienu atsevišķu kandidātu;
  • kandidātu (un delegātu) izcelsmei (TB/LNNK vai VL!) palikusi vien vēsturiska nozīme. Arvien vairāk tādu, kam nav ne TB/LNNK, ne VL!, bet tik NA izcelsme;
  • vadībā nostiprinās jaunākā paaudze — Iesalnieks, Zeltīts, Holma ievēlēti valdē, Dombravu Raivis Dzintars izraudzījies par savu vietnieku. Un man tas patīk — gan tādi valdnieki, gan Dombravas izraudzīšana.

Skaitot balsis, nedzirdēju lielāko daļu debašu. Mazliet žēl, jo brīvais mikrofons ir brīvības izpausme un tur parasti gadās interesanti vai zīmīgi graudi. Bet skaitīt balsis bija interesantāk un sabiedrībai vērtīgāk. Kongresa nobeigumā līdzpriekšsēdētāji nosauca savus vietniekus. Dombravu jau minēju, Gaidis nosauca Robertu.

Kongresa laikā ik pa brīdim ievēroju lietas, ko grūti iedomāties citu partiju kongresos. Sākšana ar “Lēni, lēni Dieviņš brauca”; himna tik pašu balsīm bez ieraksta; domubiedru izjūta, sākot no Saeimas priekšsēdētājas līdz manas Vidzemes priekšpilsētas grupas seniorēm; valdes kandidātu kā cilvēku raksturojumi; beigšana ar 19.divīzijas dziesmu utt.

Atceļā neviļus noklausījos, kā aizmugurē sēdošie apspriež kongresu. Ļoti labs bijis, varbūt pat vislabākais. Nedomāju, ka vislabākais (ir bijis daudz labu kongresu, turklāt vislabākais pilnīgi droši vēl tikai būs), bet ļoti labs gan. Iedvesmojošs.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . Leave a Comment »

Autoskola: krustojumi un puslaiks


Kā gadījies, kā ne, šobrīd automācībās gan teorijā, gan praktiskā braukšanā ņemos ar krustojumiem. Praktiskā braukšanā apgūstu griešanos krustojumos: kā, tuvojoties krustojumam, tas jānovērtē, kā jānomet ātrums (parasti līdz otrajam), kā jāpiebremzē, kā jāiestājas krustojumā, ja jādod ceļš, ko griežoties dara rokas un ko kājas utml. Paldies bieriņniekiem par pacietību un izpratni, kamēr riņķoju pa Lielās Altonavas (O.Vācieša) — Asītes — Tēriņu ielas trīsstūri. Jāatzīst, izpildījums klibo.

Teorijā drillējam braukšanas secību un virzienus krustojumā:

  • rēgulētāja pozas;
  • luksofora signāli, papildsekcijas;
  • tramvaja priekšroka;
  • gājēja priekšroka;
  • labās puses priekšroka;
  • kreisā pagrieziena pakaļkāja utt.

Krustojumu mājasdarbā no 140 uzdevumtestiem 138 atbildēju pareizi, kas nemaz nav slikti.

Un tad šovakar pasniedzējs atgādināja, ka ir puslaiks. Arī pēc dienu skaita atbilst. Un nākamais mājasdarbs ir izpildīt visus līdz šim bijušos vēlreiz. Un nākamnedēļ būs kontroldarbs par pirmo pusi. Taču braukšanā nebūt nejūtos, ka būtu jau pusmācīts. Varbūt esmu, bet neapzinos — tomēr nejūtos. 80km līdz laukiem gan, šķiet, varētu nobraukt, ja vajadzētu. Ja ļoti vajadzētu, tas ir.

Pašvaldību referendumi — uzmanību, bīstami!


Ir tāda lieta kā vietējas nobalsošanas. Pareizāk, ir dažviet citur pasaulē, bet Latvijā ir Vietējo pašvaldību referendumu likuma projekts. Iepriekšējā Saeima to pieņēma 2.lasījumā (no trim), tagad jaunās Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ierosinājusi turpināt tā izskatīšanu, un ceturtdien (11.decembrī) no rīta Saeima balsos, vai tiešām turpināt. Kā izskatās, turpinās.

Projekts parādījās priekš pāris (nu jau jāsaka — dažiem) gadiem, un tobrīd tam lielā mērā varēja pārmest mākslīgu dēmokratijas tēlošanu. Jāatzīst, sīkākas iepazīšanās un apspriešanas gaitā šis iespaids nav zudis. Taču pēdējā gada laikā kļuvis skaidrs vēl kas cits.

Raugi, man var būt darba automobilis un līgums ar darbu, ka to drīkstu izmantot tikai es un tikai braukšanai no mājām uz darbu un atpakaļ. Taču tas nekādā veidā nepasargā, ka automobili nenolaupa bandīti un neizmanto savām vajadzībām. Proti, pašvaldību nobalsošanas rada līdz šim nebijušu nācionālās drošības apdraudējumu — jaunu instrumentu, ko izmantot Krievijas agresijas mērķiem un stāvokļa destabilizēšanai, piemēram, Latgalē. Pret šo parasti min vairākas iebildes:

  • projektu kvēli aizstāv ne jau kaut kādi lindermaņi-osipovi, bet, piemēram, Jūŗmalas aizsardzības biedrība;
  • “Saskaņa” un tās pašvaldību vadītāji taču dievojas, ka nekā pretvalstiska nav ne padomā;
  • projektā skaidri noteikts, par ko drīkstēs rīkot vietējas nobalsošanas — tikai par pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, territorijas plānojumu, publiskas jaunbūves celtniecību un domes atlaišanu.

Atbildu:

  • ir patīkami ogles grābt svešām rokām, un laikam jau Ļeņins nosauca pacifistus par noderīgiem idiotiem;
  • “Saskaņas” māsaspartija, kas bija uzvarējusi vietējās vēlēšanās un valdīja Krimā, vēl nepilnu diennakti priekš atklātas Krievijas agresijas sākšanas dievojās, ka nekā pretvalstiska nav ne prātā;
  • likumus ievēro godīgi cilvēki, bet ne noziedznieki; papīru var likt kaķim zem astes, bet īstā dzīvē iznākumu noteiks spēks un griba.

Tas, ko rakstu, nav pānikas celšana vai teorētiskas konstrukcijas, bet tas, kā lietas notiek. Nesen biju Moldovā novērot parlamenta vēlēšanas. Iepazinos ar viņējo vēlēšanu likumu. Atšķirībā no Latvijas Moldovā vienā likumā apkopots viss par vēlēšanām, vēlēšanu komisijām un nobalsošanām. Arī par vietējām nobalsošanām. Par tām likuma 177.pantā teikts, ka vietējas nobalsošanas rīko par lietām, kas attiecīgai vietai īpaši svarīgas un ir tikai pašvaldību kompetencē. Savukārt 178.pantā skaidri rakstīts, ka vietējas nobalsošanas nerīko par:

  • valsts mēroga lietām, kas ir parlamenta, valdības vai citu centrālu iestāžu ziņā;
  • valsts iekšpolītikas un ārpolītikas lietām;
  • lietām, kas ir pretrunā ar valsts satversmi un likumiem.

Un zināt ko? Šī gada 2.februārī, Ukrainas maidana laikā, viena Moldovas territoriālā vienība (Gagauzija, protams) sarīkoja nobalsošanu par tādām lietām:

  1. vai piekrītat īstenot Gagauzijas tautas ārējās pašnoteikšanās tiesības, izveidojot neatkarīgu Gagauzijas Republiku, ja mainās Moldovas kā neatkarīgas valsts statuss;
  2. kuŗu Moldovas attīstības ārpolītikas vektoru atbalstāt — uz iestāšanos Muitas Savienībā (Krievija—Baltkrievija—Kazachija) vai uz iestāšanos ES.

Centrālo Moldovas iestāžu spēka un gribas pietika, lai pasludinātu nobalsošanu par nelikumīgu, bet ne, lai nepieļautu nelikumības. Neiedeva centrālās iestādes naudu — nekas, atradās dāsni, ar Krieviju saistīti uzņēmēji, kas aizmaksāja. Un 98% nobalsoja par stāšanos ārā no Moldovas un stāšanos iekšā Krievijas muitas savienībā.

Tā ka pēc Vietējo pašvaldību referendumu likuma pieņemšanas arī Latvijā būs jauns darba automobilis. Ar stingriem lietošanas nosacījumiem — tikai uz darbu un atpakaļ.

2014.g. Saeimas kandidātu sarakstu panākumu kartes vienkop


Esmu sagatavojis vēlēšanu kartes septiņiem lielākiem Saeimas kandidātu sarakstiem — visiem, kas tikuši parlamentā, un vēl Krievu savienībai, kuŗa arī vietumis redzama ar neapbruņotu aci. Lieku vienkop, lai nav jāmeklē pa nez cik vietām, lai var ērti apskatīt un salīdzīnāt.

“Saskaņa”. Kārtējā Latvijas pārkrievošanas smaguma karte. Redzami abi galvenie pārkrievošanas areāli — dziļāks dienvidaustrumos un seklāks Lielrīgas—Zemgales, kā arī punktveida pārkrievošanas epizodes pārējā Latvijā. Latviskākais apgabals ir Kursa, kas ģeografiski vistālāk no Krievijas. Iedvesmai var salīdzināt, piemēram, ar sveštautiešu izvietojuma karti.

2014 S Saskaņa

“Vienotība”. Gluži kā dzimumplankums pēdējā SPRS vadoņa Gorbačova paurī rēgojas Dzintara Zaķa anomālijas traips (dienvidos gan saplūdis ar Alža Adamoviča ietekmes areālu). Viens minimums pārkrievotos Latgales apvidos, cits Ventspils pusē.

2014 S Vienotība

Zaļo un Zemnieku savienība. Izteikti lauku latviešu partija. Attiecīgi divi caurumi — Lielrīga un pārkrievotie Latgales apvidi. Daži vietējie censoņi spējuši ZZS dabūt pāri pusei balsu: Jānis Trupovnieks Balvos, Ēvalds Cauņa Krāslavā, Jānis Klaužs Līvānos. Visvairāk tādu vietu tomēr Kursā, it īpaši Ventspils novadā.

2014 S ZZS

Nācionālā apvienība. Smalkāks apskats jau bijis, te karte vienkāršota un pārveidota līdzīgā noskaņā citām. Pilsētas latviešu partija tāpat kā “Vienotība”, tik bez Dzintara Zaķa traipa un ar citām vietējo censoņu saliņām. No tām lielākās atbilst novadiem, kur NA pie varas: Rundāle, Engure, Kocēni. Minimums visnotaļ paredzami pārkrievotos Latgales apvidos.

2014 S NA dzeltena

“No sirds Latvijai”. Ož pēc negātīvas korrelācijas ar dzīves un izglītības līmeni. Dzīves līmeni varēs pārbaudīt pēc pusotra mēneša, kad tiks publicēti pašvaldību 2013.g. finanču pārskati. Tik nevajag nievāt, ka tumsoņas krīt ar sudrabu aizmaksātā reklāmā. Atgādinu, ka, piemēram, 2002.g. uz citu glābēju baltā zirgā — Repši un “Jauno laiku” — krita tieši izglītotāki un turīgāki pilsoņi. Atgriežoties pie NSL, minimums ap Rīgu. Zem 5% tieši visturīgākās vietās: Rīgas Centra rajonā, Gaŗkalnē un Māŗupē. Un iepriekš vēlēšanu ģeografijā neredzēts maksimums: 70km plata josla gar Krievijas robežu. Tik neierasti, ka īpaši norādīju kartē robežu, lai būtu redzams arī bez priekšzināšanām.

2014 S NSL

Reģionu apvienība. Turas ap 5%, pārkrievotos Latgales apvidos mazāk, izceļas vietējo censoņu saliņas. Vidzemē jūtami labāks pārklājums nekā citur.

2014 S LRA

Krievu savienība. Vienīgā sīkpartija, kas sasniegusi 5% biežāk nekā atsevišķos pagastos. Tiesa, latviskos apvidos pat viena balss jau bijusi sasniegums. Redzams, kā atšķiŗas krievu imperiālistu vēlētāji abos galvenos pārkrievošanas areālos — Rīgā un Latgalē. Rīgā krievu imperiālisti apdomīgāki un balso tā, lai nelaistu balsi vējā — Eiroparlamenta vēlēšanās par “Saskaņu” un LKS (Ždanoku), Saeimas vēlēšanās par “Saskaņu”. Latgalē turpretī aizraujas ar zaudētājiem — “Alternative” Eiroparlamentā un LKS Saeimā (reiz bija arī tāda “Latgales gaisma”). Tāpēc Krievu savienības Saeimas vēlēšanu karte vairāk līdzinās “Alternative” Eiroparlamenta vēlēšanās, nevis tai pašai Krievu savienībai.

2014 S LKS

Autoskola: 100 km/h un aizlieguma zīmju izņēmumi


Autoskolas praktiskās nodarbībās pirmo reizi mūžā esmu braucis pie stūres ar 100km/h. Pa Jūŗmalas šoseju. Treniņš bija braukt pa labo joslu, slēgt turp un atpakaļ 5. un 6.ātrumu un ar kreiso roku stūrēt tā, lai trajektorija nesāktu iet greizi. Lielāka muļļāšanās gadījās divreiz. Vispirms zem Jūŗmalas Lielupes tilta griezos atpakaļ uz Rīgu, un tad vienu brīdi vajadzēja vienlaikus griezties, spiest sajūgu, slēgt ātrumus un vēl skatīties, vai brīvs ceļš izbraukšanai uz galvenā ceļa. Šis bija mazliet par daudz. Otra reize bija, braucot laukā no Rīgas pa Jelgavas šoseju. Pirmā apgriešanās caurumā bija labi apstākļi griezties atpakaļ uz Rīgu — varēju mierīgi ar 2.ātrumu iebraukt, vienmērīgi turēta stūre un pagrieziens, tālu pretējā plūsma. Un tomēr, ņerr, kāja noraustījās, un automobilis noslāpa. Kreisajā joslā. Pēc tam jau, protams, bija jāatsāk ar 1.ātrumu. Bet progress jūtams. Instruktors var biežāk klusēt. Un autobraukšana patīk. Tik jātrenējas.

Braucot iekšā pa K.Ulmaņa gatvi un Vienības gatvi, jau dabiski bija jāmaina ātrumi, jāstājas un jāsāk braukt. Konstatēju, ka mani neaizvaino, kad tādam lēnulim kā es citi aizlien priekšā. Netracina arī sastrēguma apstākļi. Nezinu gan, kā būtu, ja būtu jāsteidzas.

Teorijā šobrīd jāsagremo cietāks kumoss — aizlieguma zīmju izņēmumi. Grūti iegaumēt tāpēc, ka vairāk patvaļīgi, ne loģiski vai izsecināmi. Pasniedzējs tomēr cenšas salikt kādā sistēmā. Ķieģelis neattiecas tik uz sabiedrisko satiksmi, tukšais riņķis “braukt aizliegts” neattiecas uz pieciem:

  • sabiedriskā satiksme;
  • dzīvo, strādā;
  • iekrauj, izkrauj;
  • takši;
  • invalīdi.

“Mēchaniskiem satiksmes līdzekļiem braukt aizliegts” — tāpat kā riņķis, tik nav invalīdu utt. Un vēl līdz otrdienai pāris duču lappušu uzdevumu testu jāizpilda. Salīdzinot ar aizlieguma zīmju izņēmumiem, papildzīmes un ceļa apzīmējumi šķiet viegli. Nākamnedēļ sāksim par krustojumiem.

Autoskola: pilna vadība — rokas+kājas, stūre+pedāļi+ātrumi


Nedēļas laikā automācības gājušas uz priekšu. Praktiskā braukšanā esmu figūrlaukumā pie Torņakalna trolejbusu depo braucis slalomu (jeb čūsku; palīdz labāk izjust, cik un kad jāgriež stūre, un kādi ir automobiļa izmēri) un mācījies sākt braukšanu kalnā:

  • kad apstājas, pēc bremzes atlaišanas pārbauda, vai neripo;
  • ja ripo, tur nospiestu bremzi;
  • kad jāsāk braukt, nospiež sajūgu, ieliek 1.ātrumā, laiž sajūgu vaļā līdz saķeres punktam;
  • saķeres punktā pārliek labo kāju no bremzes uz gāzi;
  • sāk braukt.

Nākamais posms bijis pilna vadība: ne tikai stūrēt, bet arī vienlaikus pārslēgt ātrumus un spiest pedāļus. Vispirms riņķošana apkārt Purvciema izgāztuvei (paldies purvciemniekiem par piesardzību un izpratni), tad no turienes uz centru. Iet arvien labāk, tak joprojām ķeŗas:

  • gadās nesaprātīga pedāļu (īpaši sajūga) spaidīšana;
  • sākot braukt, gadās atlaist sajūgu pārāk ātri, un tad automobilis noslāpst. Vai arī pārāk lēni, kas var kaitināt aizmugurējos;
  • cītīgi pievēršoties kājām un pedāļiem, mazāk uzmanības reizēm paliek ceļam un brauciena trajektorija sāk iet greizi;
  • reizēm jūk ātrumu slēgšana uz leju.

Bail gan nav — instruktors blakus, automobilī esi kā tankā, salīdzinot ar divriteni, ceļa telpā ir lielas drošības rezerves, citi braucēji uzvedas prātīgi (līdz šim izņemot vienu, kuŗš, braukdams pretējā virzienā, krustojumā degot jau dzeltenam un sarkanam, nepalaida mani pa kreisi, bet pats pārskrēja). Jātrenē kustību automātisms.

Teorijā šobrīd mācāmies ceļa zīmes, un tas ir samērā viegli. Varbūt tāpēc, ka vēlīnā bērnudārzā un agrīnā sākumskolā šī lieta patika.

Moldovas vēlēšanu iespaidi


Paldies labiem cilvēkiem abās valstīs, nedēļas nogalē biju Moldovā. Varu dalīties iespaidos, izmantojot ne pārāk labas kvalitātes foto. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

%d bloggers like this: