Rīga—Liepāja. Interneta žurnāla “Satori” autoru radošās nometnes darbi


Rma3Bp9[1]Tai pašā reizē, kad ieguvu īpašumā “Nepareizos stāstus”, saņēmu dāvanā arī interneta žurnāla “Satori” autoru radošās nometnes darbu krājumu “Rīga—Liepāja”. Ģeografa un latvieša sirdi silda cienīgas Latvijas laika kartes izmantošana vākam, tak tas, protams, nav galvenais. Ja esmu pareizi sapratis, Liepājā augustā notika trīsdiennieks, kuŗa dalībniekiem bija uzdevums uzrakstīt, ko māk, par tematu “ceļš”. Nu var lasīt, kas izdevies — kam dzeja, kam proza, kam publicistika. Dzejā ceļa temats aizplīvurotāks, citur tiešāks. Liela daļa darbu ir Liepājas daudzinājums, taču, tā kā neesmu liepājnieks, tas mani neaizkustina un neaizrauj. Par atsevišķiem darbiem neizteikšos, taču autori pelna uzslavu, cik dažādi un radoši izpildījuši uzdevumu. Noskaņa atsauc atmiņā 90.gadu sākumu, kad vasarā starp skolu un augstskolu tiku veselās divās “Aicinājuma” nometnēs — vispirms mazajā, oficiālajā ministrijas “Aicinājumā” Augstkalnē, ko vadīja Dainis Grīnvalds, kuŗš uzdeva aprakstīt krievu repatriāciju no Latvijas, tad lielajā, īstajā, neformālajā Ineses Voikas “Aicinājumā” Dundagā, kas bija ļoti skaists notikums manā dzīvē.

Paldies, Zaiga, par grāmatu. Bija patīkami lasīt. Autori, rakstiet vēl.

Advertisements

Jaunā gadā vēlu 0,5 promiles katru dienu


Promiles ir simboliska mērvienība, un o,5 promiles ir simbolisks daudzums. Tautā promilēm un 0,5 promilēm vispārēju pazīšanu un slavu nodrošinājis Ceļu satiksmes noteikumu 39.1.2.punkts. Daudzi pat domā, ka promiles ir kas nesaraujami saistīts ar noteikumos minēto jomu. Bet nav.

Promile ir vienkārši — tūkstošdaļa, 1/1000. Procenta desmitdaļa, 0,1%. Valodu pratēji zinās, ka ‘procents’ un ‘promile’ ir vienādi veidoti vārdi, tik viens sevī ietveŗ latīņu ‘simt’ (centum), bet otrs — ‘tūkstoš’ (mille). Promili apzīmē ar procenta % līdzīgu zīmi, tik divām nullītēm apakšā: ‰. Datorā promili var uzsist taustiņu kombinācijā Alt+0137. Attiecīgi 0,5‰ ir vienkārši — divtūkstošā daļa, 1/2000, 0,05%.

Simboliska sakritība, ka 0,5 promiles nav tikai satiksmes noteikumu prasība, bet arī latviešu (pēc mājas valodas) daudzums, kuŗi 2012.g. nobalsošanā atbalstīja valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

Bet nu ķeŗos vērsim pie lietas. Jaunā gadā ikvienam vēlu 0,5 promiles katru dienu. Katru dienu būt par 0,5‰, 1/2000 labākam nekā vakar. Tas nav daudz. Piemēram, 70kg smagam cilvēkam 0,5‰ ir 35 grami, 400Ls algai 0,5‰ ir 20 santīmu. Bet, turoties katru dienu puspromiles izaugsmes līmenī, gada attīstība būs jau +20 procentu. Diemžēl iespējams arī pretējais — rukt puspromili dienā, un tad gada satīstība būs 1,20 reižu mazāk. Sīkās promilēs liels spēks, tāpēc vēlreiz — jaunā gadā pusi promiles ik dienu!

Promiles

“Satoru” “Nepareizie stāsti”


vaks[1]Gadījās iegriezties “Ascendum” biedrībā, un Zaiga Pūce, sena paziņa kopš LU Studentu padomes laikiem, uzdāvināja mazu lasāmgrāmatu. Nu esmu izlasījis, un varu dalīties iespaidos.

Pirmais iespaids — “Satoru” saturs, grāmatiņas vāks un Ilmāra Šlāpina ievads — darīja piesardzīgu, vai tik “Nepareizie stāsti” nebūs bērnu smadzeņu skalošana līberastijas ideoloģijā. Nav. Ir — jauki bērnu stāsti (Jānis Joņevs, Anete Konste, Māris Rungulis, Pauls Bankovskis, Inese Zandere u.c.), ko var gan vecāki bērniem lasīt, gan bērni paši, kad iemācījušies lasīt. Mērķauditorija: no pirmsskolas līdz pamatskolai.

Īpaši jāpiemin divi stāsti. Ievas Vieses “Kas, kur, kad” pelna sevišķu atzinību par izdomu un māku astoņās lappusēs savērpt Stīvena Kinga cienīgu sižetu — ar ko beidzas nevainīga bērnu spēlīte. Apziņas stūrītī gan paliek gruzdam šaubas, vai plaģiātisma laikmetā stāsta ideju tiešām izdomājusi autore pati. Ja ir — visu cieņu!

Otrs pieminamais ir Ilmāra Šlāpina “Nepareizie dzīvesstāsti”. Biju jau senāk to gan lasījis, gan dzirdējis lasām. Šis ir vienīgais stāsts, kas nav domāts bērniem, bet pieaugušiem, turklāt tādiem, kas ne tikai dzirdējuši par Vāgneru, Nīči, Hitleru, Freidu un Disneju, bet arī kaut cik pārzina viņu darbību. Tāpēc šis ir arī vienīgais stāsts, kas ir pretrunā ar tā paša Šlāpina ievadā izklāstīto stāstu krājuma sūtību.

Izlasījis labprāt lasītu priekšā arī saviem bērniem. Ja tik šie gribētu klausīties. Iesaku arī citiem. “Nepareizie stāsti”, starp citu, ir bezmaksas izdevums.

Manu emuāru 2014.g. pārskats, “WordPress” datormērkaķu sagatavots


WordPress.com statistikas palīgmērkaķi sagatavojuši manu emuāru 2014.g. pārskatu.

Here’s an excerpt:

The Louvre Museum has 8.5 million visitors per year. This blog was viewed about 71,000 times in 2014. If it were an exhibit at the Louvre Museum, it would take about 3 days for that many people to see it.

Click here to see the complete report.

Silvijas Rannamā “Kadrija”


KadrijaKad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Silvijas Rannamā “Kadrija”. Biju lasījis priekš gadiem trīsdesmit, un atceros stāstu gaiši sērās noskaņās par sūriem igauņu meitenes skolas gadiem. Nu nolēmu pārlasīt.

Jā, “Kadrija” ir par sūriem igauņu meitenes Kadrijas skolas gadiem 50.gadu otrā pusē un 60.gadu sākumā. Bet domas par grāmatu pavisam citādas nekā pirmajā reizē. Varētu virspusēji teikt, ka žanrs ir emuāri vieglās emo noskaņās. Bet ne par to runa.

Pirmoreiz lasot, bija vēli krievu laiki bez atmodas jausmas, pats ticēju komūnismam un, mācīdamies pamatskolā, viegli identificējos ar galvenās varones pārdzīvojumiem. Tagad redzu, ka grāmata ir mēsls. Sarakstīta, lai apmautu tādus pamatskolēnus kā es (un vēl vairāk meitenes) un tikumības sludināšanas aizsegā piesaistītu komūnisma un krievu imperiālisma ideoloģijai. Protams, kaut kad vēlāk pienāks brīdis, kad pilsonis apjēgs sludinātās tikumības melību, salīdzinot ar sociālisma un pārkrievošanas īstenību, un šī krize daudzus darīs par ciniķi vai žūpu. Jāatzīst, pirmajā lasīšanas reizē “Kadrija” iedarbojās uz mani tieši tā, kā nodomāta, un varu tikai atviegloti uzelpot, ka neesmu dzimis, teiksim, desmit gadu agrāk.

Lai nebūtu tukša runa, lūk, ko “Kadrija” sludina.

Pārkrievošana (1966.g. izdevuma 42.—43.lpp.):

Pirmajā stundā viņa (klases audzinātāja, krievu valodas skolotāja — R.E.) tāpat vien pavaicāja, ko mēs pa vasaru esot darījuši, lai redzētu, cik kurš valodu aizmirsis vai arī piemācījies klāt. Arī man vaicāja un apjautājās par manu veselību. Es īsumā izstāstīju skolotājai visu, un viņa mani stipri uzslavēja: es pa šo laiku esot sākusi tik labi runāt krieviski! Sevišķi viņa uzslavēja manu izrunu. Kad apsēdos, tad jutu, ka man ausis kaisa aiz uzslavas. Un ar šīm pašām kaistošajām ausīm es dzirdēju, ka Urmass sacīja:

— Oh-ho! es nemaz nezināju, ka tu tik varena krievu mēles pratēja.

Es arī pati neticēju, ka krievu valodā man jau t i k labi veicas. Šodien pat aizrakstīšu par to savai sanatorijas draudzenei. Pateicoties viņas draudzībai un tam, ka viņa neprata igauniski, es tagad protu krieviski tik labi, ka pat visas klases priekšā saņēmu uzslavu!

Cik laba ir padomju iekārta un kā tā rūpējas par saviem pilsoņiem — galvenā varone un viņas vecmāmiņa saņem vienistabas strādnieku dzīvokli ar centrālapkuri un kamīnu (!).

Cik slikti trimdinieki un brīvā pasaule (piemēram, 90.lpp.). Te par vēstījuma nesēju izraudzīts galvenās varones tēvs (102.lpp.):

Varbūt jūs domājat, ka es tur dzīvoju kā kungs? Ar darba rokām neuzstrādāsies vis par kungu. To jums vajadzētu gan labi atcerēties no jūsu jaunības laikiem. Lielāko daļu sava laika es tur nositu, darbu meklējot.

Kāda tumsonība ir kristietība un cik nožēlojami kristieši (170.lpp.):

Taču Marelle ne reizi nav pat mēģinājusi Annes zobgalības atspēkot. Drīzāk otrādi. Vispār viņa vienmēr, kad viņu izjoko, kaut kā pazemīgi un pat glaimīgi smaida. Šķiet, ka tieši šī smaida dēļ arī man pret Marelli rodas nepatika, un, kaut gan mēs sēžam vienā solā, mūs šķir tukšums.

Ģimene ir pagātnes atrauga, un nākotne pieder bērnu audzināšanai valsts iestādēs (250.—251.lpp.):

Lai nu kā, bet es ar lielāko prieku ņemtu šo mūsu mājās iemaldījušos ziediņu sev līdzi. Es pat biju tik neapdomīga un izteicu pamātei šādu priekšlikumu:

— Žēl gan, ka mums ar Flēru tik liela gadu starpība. Kad viņa reiz iestāsies internātskolā, manis jau sen vairs tur nebūs vai…

Pārsteigtā pamāte mani dusmīgi pārtrauca:

— Tu prātā sāc jukt, vai? M a n s bērns un internātskolā? Kam tad viņai, pēc tavām domām, ir tēvs un māte?

Nezinu, laikam taču pamāte nebija pietiekami apdomājusi šos vārdus. Pie tam viņa pat nemēģināja tos mīkstināt, pārvērst par joku. Bet es dziļi ieelpoju, aizturēju elpu un izelpoju septiņas reizes tā, ka, likās, plaušas pārplīsīs, bet…Ai tālie tēvoči jogi, cik vienkārša būs bijusi jūsu dzīve, ja pat šāds paņēmiens jums varēja līdzēt!

Igaunijas brīvvalsts nomelnošana, “buržuāziskais cietums, bēgšana un slēpšanās” (piemēram, 252.lpp.).

Cik ļauni neģēļi mežabrāļi — asarains stāsts 283.lpp.

Un tā tālāk, un tā joprojām.

“Kadrija” ir tāds mēsls, ka to nevienam nenovēlu un metu laukā. Līdz šim nebiju izmetis, lai varētu par to uzrakstīt, bet nu papīra atkritumos iekšā.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki


92291d6b-6108-4689-be4b-0eaf94673e49[1]Kad rudenī emuāristi dalījās desmit grāmatās, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, pamanīju, ka pieminēta Astrīdas Lindgrēnas “Mēs — Sālsvārnas salas vasarnieki”. Saņēmu es visu vīra dūšu un ķēros klāt. Otrreiz. Pirmā reize bija skolas laikā, un no tās atceros gaŗlaicīgu stāstu, kā zviedru bērni vada vasaru sliktos laikapstākļos šērās. Tik nebaudāmu, ka pirmajā reizē atmetu lasīšanu ļoti drīz pēc tās sākšanas. Šoreiz biju apņēmības pilns izurbties cauri.

Turklāt šoreiz man jau ir tāda pati šēru pieredze kā tūkstošiem latviešu. Tu brauc ar kuģi uz Stokholmu un, kad rītā piecelies un paskaties laukā, tevi jau sveic mazas akmens muguriņas ārā no ūdens. Tuvojoties Stokholmai, zemes kļūst vairāk un ūdens mazāk, šēras top apaugušas un apbūvētas, un neviļus tu iedomājies — kā būtu tādā saliņā pavadīt vasaru.

Pusgadsimtu senais stāsts tiešām ir par to, par ko nosaukums. Par to, kā zviedru ģimene — it īpaši bērni — vada vasaru kādā Stokholmas arķipelāga šērā un ar ko tas beidzas. Stāsts visai reālistisks un mūsdienās visai polītiski nekorekts, sevišķi cilvēku patstāvības un ģimeniskuma ziņā. Pieļauju, ka tikai autores autoritāte šobrīd sargā “Sālsvārnas vasarniekus” no nonākšanas Zviedrijas totālitārā līberālisma grāmatu maltuvēs.

Darvas karote ir grāmatas beigas, kur Lindgrēna iepin stāstā trafaretus ļaundaŗus un spiesta izsaukt dievu no mašīnas, lai tiktu ar stāstu galā. Kopumā grāmata laba, it īpaši pamatskolēniem.

“Rīga zviedru laika kartēs un plānos”


goods_38768[1]Tuvojas gada beigas, un tas nozīmē, ka jānokopj gali. Un tas nozīmē, ka jāuzraksta par šogad izlasītām grāmatām, bet “Vienotības” vēlēšanu apskats, kam kartes jau sagatavotas, vēl var pagaidīt. Lasīšanas secībā sākšu ar Margaritas Barzdevičas “Rīgu zviedru laika kartēs un plānos 1621—1710”. Grāmatu izdevis Latvijas vēstures institūts 2011.g., un tajā zinātniski aprakstīts nosaukumā minētais. Manā īpašumā grāmata nonāca trīs cēloņu dēļ: pirmkārt, esmu ģeografs, otrkārt, interesē manas pilsētas vēsture, treškārt un galvenokārt, grāmata bija nocenota līdz nieka 3,83Ls.

Lai pilnvērtīgi izbaudītu grāmatu, ar lasīšanu vien nepietiek. Vēl jāskatās un jāpēta bagātīgi ievietotās kartes un plāni. Kaut zinātniskā, tomēr viegli lasāmā valodā Barzdeviča izvadā cauri zviedru gadsimtam, Rīgas un priekšpilsētu izaugsmei un kartografijas attīstībai no viduslaicīguma līdz topografiskai kvalitātei. Apskatīta ne tikai tālaika vai mūsdienu Rīgas territorija, bet arī viss Rīgas lauku novads. Lieliska manta ir grāmatas beigās ievietotais vietu rādītājs.

Kaut pēdējā pusotrā gadsimtā ainava pārveidota līdz nepazīšanai, ir lietas, kas palikušas. Piemēram, atsevišķu ierakstu pelna, kas tas par ragu Ķengaraga nosaukumā un kas ir Rodenburga grāvis un kur tas mūsdienās redzams. Biju pārsteigts, zviedru laika Teikā ieraugot ne tikai pašsaprotamo Brīvības gatvi, bet arī Biķernieku ielu. Un tā tālāk.

Apkopojot — burvīga grāmata tiem, kam patīk senas kartes un interesē Rīgas vēsture. Ja ieraugāt zem 10Ls, ķeriet ciet.

%d bloggers like this: