“Dzelzsgriezēji” — Latvijas un trimdas rakstnieku kontakti un Kultūras sakaru komiteja


DzelzsgriezējiApaļš pusgadsimts kopš Latvijas SPR Kultūras sakaru komitejas dibināšanas ir piemērots brīdis, lai pievērstos šai lietai. Vasarā klajā nākusi Evas Eglājas-Kristsones (nav radiniece; ir sena (~15 g.) paziņa) grāmata “Dzelzsgriezēji”, kas apraksta ar Latvijas SPR Kultūras sakaru komiteju (KSK) saistītos Latvijas un trimdas rakstnieku kontaktus. Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Vispirms jāteic, ka nosaukums ir pārāk plašs: runa tiešām tikai par kontaktiem, kas saistīti ar KSK, nevis rakstnieku kontaktiem vispār. Otrkārt, “Dzelzsgriezēji” lasāmi kopā ar otru nopietnāko darbu, kas par šo lietu sarakstīts: Imanta Lešinska “Kalpības gadiem”. Pirmais lielākoties apraksta kontaktus to dalībnieku (pārsvarā trimdinieku) acīm, otru sarakstījis pats to rīkotājs — KSK darbonis. Lasīšanas secība, šķiet, nav tik svarīga. Es vispirms izlasīju “Dzelzsgriezējus”, pēc tam jutu vajadzību pēc “Kalpības gadiem”. Bet nezinātājam varbūt labāk lasīt otrādi.

Lasīt bija viegli un aizraujoši. Vieglumu apēnoja vienīgi svešvārdu bagātība: detante (atslābums), recepcija (uztveršana), organizēt (rīkot), koeksistence (līdzāspastāvēšana), kooperācija (sadarbība) utt. Var jau būt, ka tas tāds akadēmisms, tak nudien nemanu, ko “Dzelzsgriezēji” ieguvuši no cītīgas svešvārdu lietošanas.

Grāmata iepazīstina ar kultūras sakaru padarīšanu, KSK un tās literātūras sekciju, propagandas un dezinformācijas izdevumiem, publisko trimdas literātūras tēlu Latvijā un tā attīstību, Latvijas literātūras uzņemšanu trimdā, kā arī atsevišķu rakstnieku ciemošanās un sakaru pieredzi (kā no trimdas Latvijā, tā otrādi). Grāmatas nopietnību apliecina arī tas, ka vairāki vēl dzīvi iesaistītie izvēlējušies palikt anonīmi, tomēr atklājuši autorei savu versiju par tā laika notikumiem.

Ar šo varētu beigt, bet tad nezinātājs paliktu nesapratis, par ko runa, tāpēc turpināšu. KSK bija čekas piesegorganizācija, kas bija izveidota, lai ievilinātu trimdiniekus sakaros ar čeku un čekas pārraudzītos sakaros ar Latviju, tādējādi darot iesaistījušos par Kremļa ietekmes aģentiem, šķeļot trimdu un veicinot latviešu bezcerību Latvijā.

Un tagad jautājums: kādai bija jābūt pareizai trimdinieku attieksmei pret tādiem kultūras sakariem?

No vienas puses — brīvās pasaules sabiedrības iekārta nesalīdzināmi pārāka par sociālismu. Tāpēc mierīga līdzāspastāvēšana un abu pušu pilsoņu sakari darbojas brīvās pasaules labā. Tāpēc arī okupanti 50.gadu nogalē atmeta trimdinieku repatriēšanas centienus.

No otras — pirmais punkts attiecas uz vispārīgu stāvokli. Bet Latvija ir krievu okupēta, un ielaišanās ar okupantu iestādēm vairo pamatu atzīt Latvijas iekļaušanu SPRS.

No trešās — latvieši abās pusēs pakļauti pārtautošanai. Trimdu deldē mazāks skaits un lielāka izkliedētība, latviešus Latvijā — masīva kolonizācija. Un izskatās, ka trimda iet mazumā ātrāk. Šis punkts un un pirmais punkts skrejas ar laiku. Bet sakari stiprina tautības apziņu.

No ceturtās — ielaižoties čekas pārraudzītos sakaros, tīši vai netīši var kļūt par Kremļa ietekmes aģentu. Var trīsreiz minēt, kas uzvarēs trimdas amatieŗa un čekas profesionāļu spēlē.

No piektās… Un no sestās…

Čekai izdevās sašķelt trimdu stingras līnijas piekritējos, kuŗi noraidīja kultūras sakarus ar okupēto Latviju, un sakarniekos, kas labprāt tajos ielaidās. “Dzelzsgriezējos” jūtams, ka autore ir drīzāk otro pusē, taču tas nav uzbāzīgi:

Trimdas sabiedrības vairākums ilgi nesaredzēja faktu, ka padomju režīma atzītie un privileģētie rakstnieki ir vadošais spēks Latvijā, kas ar kultūras līdzekļiem pretojas un legāli oponē valdošās komunistu partijas nacionālajai politikai, kura paredz mazo tautu asimilāciju.

Tikai viegli ieskicēts, ka bija arī ar KSK nesaistīti sakari. Piemēram, Veronika Strēlerte brauca uz Latviju kā parasta tūriste, Vizma Belševica nesadarbojās ar komiteju u.c.

“Dzelzsgriezējos” minēts krievu literātūrzinātnieka Jevgeņija Dobrenko secinājums: autora transformācija pašcenzorā — lūk, šeit ir patiesā padomju literātūras vēsture. Varu gan apliecināt, ka arī krievu laikā cilvēki varēja izvēlēties, ko darīt. Mans tēvs, piemēram, izvēlējās nestāties komūnistos. Tāpēc netika augstāk par docentu un tālāk uz Rietumiem par Mariboru (toreiz Dienvidslāvija, tagad Slovēnija). Bet neļāva sevi savažot vēl ciešāk, un nekļuva citu kalpinātājs. “Dzelzsgriezējos” aprakstīts, kāda bija dažādu cilvēku izvēle Latvijā un trimdā.

Zigmunds Skujiņš neslēpj savu konformismu un pamato to:

man nenāk ne prātā slēpt, ka vienmēr esmu centies rakstīt savus darbus tā, lai tie “izietu cauri”, nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne galdnieks, kas taisītu, teiksim, skapjus, nerēķinoties ar priekšā stāvošo durvju platumu un augstumu.

Imants Ziedonis godīgi atzīst, ka bija muļķis, taču kultūras sakari bagātināja polītisko un nācionālo domu:

Mani audzināja, man nebija tādas domāšanas, var teikt, es biju ļoti naivs un infantils, muļķis es biju, ar mani ideologi ir spekulējuši. Bet mēs, dzīvojot tajā laikā, citādi nemācējām, mums bija jādomā tajā vidē, un es nekādi nevaru pieņemt pārmetumus no cilvēkiem, kas, piemēram, dzīvojuši, Austrālijā.

Jānis Peters attaisno kolaborāciju:

Viens no pirmajiem pierunātājiem bija Andrejs Balodis — naivais romantiskais padomju dzejnieks, Berklava līdzbiedrs. Arī viņa kundze, veca pagrīdniece, teica: “Nu, bet, Jānīt, — ja tādi nebūs, kā tu, tad jau atkal pienāks piecdesmit devītais gads.” Tad mani mēģināja pierunāt Monta Kroma — brīnišķīga, moderna dzejniece, ļoti brīvdomīga. Un ļoti līdzīgi: mums vajag tādus, kā tu, lai varētu ietekmēt sabiedrību — paskaties, kas tagad notiek. Un tad bija Ojārs Vācietis, kurš skaidri un gaiši pateica: “Partija ir abstrakcija. Konkrēta ir tikai pirmorganizācija, šoreiz Rakstnieku savienība. Mums tur ir jānoturas.” Un tad viens emigrants [Velta Toma — R.E.] atbrauca šeit un deva galīgo grūdienu. Viņš teica: “Paskatieties uz Lietuvu un Igauniju. Kāpēc jūs esat tādi muļķi un nestājaties partijā?”

Trimdinieks Guntis Zariņš vēstulēs lokās un klanās čekas kalpam Ādolfam Talcim:

Godājamais biedri Talci!

Vispirms — liels paldies par Jūsu “jūras plašuma” sirsnību, labiem vārdiem, darbiem un tīri emocionālo izjūtu — Jūs mani pieņēmāt… .. Mani jo sevišķi aizkustināja Jūsu vārdi, draudzība un siltums lidlaukā. Ziniet, es esmu pieradis pie ārešķībām, bet viss, ko Jūs man sniedzāt, bija īsts! .. Mana “ne-angažētība” [rakstot Talča biografiju — R.E.] partijai un valstij varētu dot lielu krāsainību. .. Biedri Talci, es tiešām domāju nopietni, bet praktiskais atrisinājums ir Jūsu rokās! Ticiet man, Jūsu dzīve varētu būt Padomju Latvijas dzīve… .. Tas, ko es Jums pašreiz rakstu, ir nopietnība un nevis kaut kāda locīšanās jeb klanīšanās.

Kamēr Velta Toma izbauda Latvijas iespaidus un priecājas par savu dzeju izdošanu tēvijā, Arvīds Grigulis pavēl Mārim Čaklajam, ko likt un nelikt Tomas dzejoļu krājumā:

Ar polītisku kļūdu robežojas dzejolis “Brāļa meklētāja”, kas pārāk konkrēti pāradresējas uz dzejnieces represēto brāli, buržuāziskās Latvijas oficieri. Nevajadzīgi ieskanas “izsūtīšanas” tēma. Dzejolis nav ievietojams. Ieteicu atteikties neskaidras attieksmes dēļ arī no sekojošiem dzejoļiem: “Mūsu zeme”, “Trimdā”, “Ticēt un domāt” un “Atceļš”. Piemēram, dzejolī “Ticēt un domāt” droši vien domāts, ka tagadējā padomju vara veidos tēvzemi no mošķiem brīvu, bet teksts dod arī iespēju saprast, ka nāks vēl kāda audze, kas attīrīs zemi no “tagadnes mošķiem”.

Tāpat kā krievu rakstnieks Maksims Gorkijs, apmeklējot Solovku salas Baltajā jūŗā, nesaredzēja padomju režīma ieslodzītos, latviešu trimdinieks Valdis Krāslavietis (īstā uzvārdā Grants) Ventspilī 1984.g. neredz, ka latviešu īpatsvars tajā krities no 83% 1935.g. (un vēl vairāk 2.pasaules kaŗa beigās) līdz 45% ciemošanās laikā, un redz vien padomju varas sasniegumus:

Pabiju Ventspils ostas rūpnīcā, kur ražo šķidro komplekso mēslojumu Latvijas laukiem. Kuģos no šejienes uz ārzemēm sūta sašķidrināto amonjaku, dažādus citus lejamos ķīmiskos produktus. Uzņēmums ar amerikāņu un franču tehnisko speciālistu līdzdalību nesen būvēts, augsti mehanizēts un automatizēts. Otrā dienā Ventspils zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” kultūras namā “Jūras vārti” iznāca tikšanās ar Tautas studijas “Drellītis” audējām. Viņas tur tieši bija saposušas izstādi gaidāmajām Mākslas dienām, kas ik gadus aprīļa vidū norit visā Latvijā. Izrunājāmies sirsnīgi, viņas izrādīja savbu darbnīcu. Kaut arī neesmu šajā nozarē speciālists, prieks bija ieraudzīt, ka Latvijā senie amati netiek aizmirsti, un dzirdēt, ka labākajām rokdarbniecēm piešķirts Tautas daiļamata meistara goda nosaukums.

Dažviet “Dzelzsgriezējos” ir savāds vēstures traktējums. Piemēram, šķiet, pilnā nopietnībā runāts par SPRS un AAV attiecību saspīlējuma atslābumu 70.gados, it kā tā būtu bijusi abpusēja lieta. Faktiski atslābusi bija tikai brīvās pasaules griba cīnīties par brīvību. Sekas vēl tagad rāda miljoniem galvaskausu Vjetnamā, Kambodžā, Laosā, Aitiopijā, Angolā, Mozambikā, Nikaragvā un citur, no kuŗu nesējiem daudzi dzīvotu vēl šobaltdien, ja nebūtu krituši par upuri nebūt neatslābušiem komūnistu centieniem iekaŗot arvien jaunas zemes.

 Vēl — neziņa, kāpēc sabruka SPRS:

Zinātnieki turpina diskutēt, nespējot rast vienotu viedokli par to, kas sagrāva dzelzs priekškaru, kāpēc 20.gadsimta 90.gadu sākumā tik negaidīti sabruka draudīgā, militāri spēcīgā padomju lielvalsts. Latviešu dzejnieks, ietekmīgais PSRS pārkārtošanās laika politiķis un Latvijas Atmodas līderis Jānis Peters uzskata, ka Auksto karu pārtrauca un totalitāro padomju režīmu sagrāva Kremļa “revolūcija no augšas” — “nomenklatūras revolūcija”. Rietumu zinātniskajās publikācijās ir daudz izskaidrojumu notikušajam, un nereti tie ir pretrunīgi.

Tiek piedāvāta šāda versija:

Propaganda, ko tikpat kā nemanāmi izplatīja laika gaitā, ilgtermiņā iedarbojās efektīvi. Šajā ziņā Rietumi ar saviem spēcīgajiem finanšu un sakaru resursiem parādīja lielāku spēju izplatīt savu vēstījumu, turklāt Rietumu ietekmi visā pasaulē pēc Otrā pasaules kara pastiprināja pieaugošā amerikāņu popkultūras klātbūtne, ar kuru Maskavas režīms ilgstoši nespēja konkurēt pat savās mājās. Tas viss radīja situāciju, ka Aukstā kara sacensībā par ļaužu sirdīm un prātiem komunistu pasaulei nebija izredžu uzvarēt. ..

Rietumu vēstures, politikas un starptautisko attiecību pētnieki atzīst, ka tieši ar šo kultūras apmaiņas taktiku demokrātiskie Rietumi panāca uzvaru Aukstajā karā un komunistiem tika laupītas izredzes izturēt sacensību cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem.

Īstenībā Padomju nometne, protams, būtu sabrukusi arī bez jebkādiem kultūras sakariem un Rietumu propagandas. Sociālisms un totālitārisms vienkārši ir neefektīvāka sabiedrības iekārta par brīvu tirgu un dēmokratiju. Bet to grūti atzīt, jo daudziem gribas padižoties ar savu ieguldījumu sagrāvē, būtu jāatzīst sava viedokļa un rīcības kļūdas Aukstā kaŗa laikā un sirds dziļumos varbūt arī šobrīd mīt neticība vai naids pret tautas varu un brīvu tirgu.

Latvijas apstākļos Padomju imperijas sabrukuma nopelni “Dzelzsgriezējos” piedēvēti radošajai inteliģencei un “gaišajiem spēkiem” (atceroties Atmodas laika vārdkopu):

Latvijas inteliģencei saskarsmē ar trimdas inteliģenci kļuva pieejama tā Rietumu informācijas telpa, kuras slēpšana no tautas aiz dzelzs priekškara bija komunistu varas pastāvēšanai īpaši svarīga. Līdz ar to tieši radošā inteliģence bija tā, kas šo informāciju vissekmīgāk lietoja pārkārtošanās un atklātuma apstākļos, apbruņodama tautu Latvijā ar jaunu, nacionālu un demokrātisku ideoloģiju, saārdīdama padomju režīma ideoloģisko un politisko sistēmu. Tas pārliecinoši izpaudās Rakstnieku savienības sabiedriski politiskajās aktivitātēs, nozīmīgākajos notikumos — radošo savienību plēnums 1988.gada jūnijā un Tautas frontes dibināšana tā paša gada oktobrī. ..

Jā? Tad kuŗi radošie inteliģenti gāja tautas priekšgalā pie Brīvības pieminekļa godināt padomju izsūtīšanas upuŗus 1987.gada 14.jūnijā, ar ko sākās Atmoda? Vai arī inteliģence tomēr iesaistījās gadu vēlāk, kad vairs nebija draudu zaudēt nomenklatūras labumus, toties bija radušies draudi, ka Atmoda var aizmēzt tos, kas tai netiek līdzi? Tad kuŗi radošie inteliģenti gāja tautas priekšgalā uz Arkādijas parku 1988.gada 10.jūlijā dibināt Latvijas Nācionālās neatkarības kustību, kas pirmā skaidri pateica, ka jāatjauno neatkarīga Latvijas Republika? Vai arī inteliģence tomēr labāk pagaidīja rudeni un Tautas fronti, kuŗa vēl 1989.gada pavasarī SPRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās cīnījās par:

..PSRS pārvēršanu no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību, par Latvijas PSR Konstitūcijā pasludināto republikas suverenitātes nodrošināšanu un ļeņiniskā federālisma principu atjaunošanu.

Nobeigumā dažas sīkas utis:

  • vai tiešām Aleksandrs Jakovļevs apgalvojis, ka viņa darbības mērķis 20.gs. 90.gados bijis komūnistiskā SPRS režīma likvidēšana (31.lpp.);
  • vai tiešām ‘Дегтярёв’ latviski ir Dekterjovs (36; 306);
  • vai tiešām 153.lpp. pieminēts Jevtušenko (312);
  • vai tiešām igaunis ‘Peep’ ir Peeps (36; 319);
  • vai tiešām Tamsāre igauniski ir ‘Tammsaaret‘ (66; 326)?

Mazliet nopietnāk: “Dzelsgriezēji” būtu tikai ieguvuši, ja pielikumā būtu KSK amatpersonu saraksts (kaut vai priekšsēdētāji un atbildīgie sekretāri; pavisam labi — arī valde un literātūras sekcijas dati), citādi tā arī nekļūst pilnīgi skaidrs, kas un kad komitejā darbojies.

Apkopojot — paldies, Eva, par darbu! Cienīgi!

Advertisements
Publicēts Uncategorized. Birkas: , . 1 Comment »

Viena atbilde to ““Dzelzsgriezēji” — Latvijas un trimdas rakstnieku kontakti un Kultūras sakaru komiteja”

  1. baltais runcis Latvijas blogāres apskats #15 (08.09.-14.09.). | baltais runcis Says:

    […] blogā par vīrišķīgo Arno Jundzes romānu vīriešiem. Ritvara blogā par grāmatu ”Dzelzsgriezēji”. Didzis aprakstījis par grāmatu Dzenbudisma ceļš. Vilis par Joko Ogavas grāmatu […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: