Kā tiešām būtu, ja Abrene būtu palikusi Latvijai — kādus polītiķus vēlētu un partijas dibinātu?


Iepriekšējā ierakstā solījos atsauksmēs sīkāk izklāstīt savas domas, vai tiešām būtu tā, kā raksta Ainārs Zelčs, ja Abrene būtu palikusi Latvijai. Rakstāmā tomēr tik daudz, ka rakstīšu atsevišķus ierakstus. Šoreiz — pāris vispārīgu lietu, iekšpolītika, partijas un vēlēšanas. Vispār ikviena diskusija par citādas vēstures pareizību maķenīt atgādina strīdus, cik velnu var sasēsties uz adatas gala, un es solos, ka nākamā grāmata, ko izlasīšu, būs galīgi nedaiļliterātūra un pavisam zemišķa.

Labi, ķeŗos vērsim pie lietas. Neatņemama citādas vēstures iezīme ir nošķiršanās punkts — vēstures notikums, kas būtu varējis notikt citādi un kas sāk attiecīgo citādo vēsturi. “Abrenē 2002″ nav ilgi jāgaida, līdz 25.lpp. tas tiek atklāts:

Kāds Ādolfs Šiklgrūbers alias Hitlers ir ticis nošauts atentātā, vienā no Minchenes krodziņiem, būdams sīkas, tomēr itin bīstamas partijas vadonis.

Labi, iespējams. Un kas seko? Latvija nodzīvo mierā atlikušo 20.gadsimtu ar Padomju Savienību kaimiņos kā čaulā ierāvušos krabi (ne mans, bet Aināra Zelča epitets). Turklāt joprojām dzīvu krabi vēl 21.gadsimta sākumā. Atvainojiet, neticu! Jo sociālisms ir nāve. Vienīgā iespēja sociālismam uzvarēt ir pakļaut visu pārējo pasauli. Staļins to lieliski apzinājās, tāpēc izraudzījās Hitleru par revolūcijas ledlauzi un mērķtiecīgi kopoja spēkus Eiropas sagrābšanai. Nebūtu Hitlera, izraudzītu citu Vācijā vai citur un tāpat meklētu izdevīga brīža uzbrukt. Nav ticams, ka Latvija paliktu sveikā. Savukārt, ja neuzbrūk un paliek čaulā ierāvies krabis, tad gals pienāktu drīzāk nekā īstā dzīvē. Jo 20.—30.gadu Padomija bija mazāka nekā pēckaŗa. Izmēram ir nozīme, jo sociālisms ir nāve. Ja kreisi ekstrēmisti būtu sagrābuši varu nevis Krievijā, bet Ungarijā vai Luksemburgā, valdīšanas gals pienāktu vēl agrāk, jo agrāk nolaistu savus valdījumus līdz kliņķim.

Labi, pieņemot tādus neticamus miera laikus, kāda ir iekšpolītiskā aina Latvijā? Paldies autoram par visai smalku aprakstīšanu:

Par Latviešu zemnieku savienību vairāk balsoja ienācēji no laukiem; dzimuši rīdzinieki — par Latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju. Par zemsaviešu sīvākajiem sāncenšiem balsoja arī minoritātes, kas pārtautodamās tomēr vēl turējās arī pie sava, piemēram, “Agudas Isroel” vienmēr tika pāri vēlēšanu reformas noteiktam 5% ievēlēšanas slieksnim, ārpusē paliekot vēl sīkāku partiju baram. Kādreizējā Vidzemes bruņniecības namā joprojām spēja iespraukties arī Vācu-baltiešu partija, kuŗai daži novērotāji bija pareģojuši neizbēgamu galu jau pēc 2.Saeimas vēlēšanām, kad partija bija spējusi izcīnīt tikai četras vietas iepriekšējo sešu vietā.
Polītikai atvadas bij teikuši iznīkstošie vecticībnieki un pārlatviskojušies vai repatriējušies poļi. (14.lpp.)

Agrārreforma radīja daudz jaunu zemes īpašnieku, daudz zemnieku partijas atbalstītāju. (15.lpp.)

Ulmaņa pēctecis, Alfreds Bērziņš, ir bijis ļoti izveicīgs valsts vadītājs. Viņš ne tikai uzklausīja nepārtrauktos Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa brīdinājumus par Anglijas valdošo aprindu neapmierinātību ar to, kas noticis Latvijā, valdot Ulmanim, bet arī rīkojās…
Bez lieliem satricinājumiem valsts tika atgriezta demokratiskā iekārtā. (15.lpp.)

Latviešu sociāldemokratiskās strādnieku partijas vadonis priecīgi berzē rokas. Beidzot pienācis sociāldemokratu laiks! 26.Saeimas vēlēšanās viņi dabūs vairāk par pusi vietu! (18.lpp.)

Saeimas vēlēšanas notiks 2001.gada oktōbŗa mēneša pirmajā svētdienā un sestdienā pirms tās, un šoreiz zemsavieši rēķinās ar sakāvi. Partija ir valdījusi tikpat kā sešdesmit gadus pēc kārtas — kaut kas neiedomājams parlamentārā iekārtā! (46.lpp.)

Rētorika abu partiju oficiōzos sit augstu vilni; līdz 21.Saeimas vēlēšanām vairs tikai gads un nepilni četri mēneši. (67.lpp.)

Kopš ievēlēšanas slieksnis pacelts līdz četriem procentiem, daudz mazu partiju ir nogājušas no skatuves. (128.lpp.)

“Jekšinskis izsakās, ka Latgales kristīgo partijas deputāti esot kontaktā ar vairākiem Polijas valsts darbiniekiem un caur to pa daļai jebkuŗu brīdi būtu iespēja vest cīņu ar “čiulismu”.” (144.lpp.)

“Viņš ir separātists, vai ne?”
“Bez šaubām. Bet kaut kādu apsvērumu pēc iestājies Latgales progresistu partijā…”
“Šī partija taču nav aizliegta.” (160.lpp.)

Aptaujas liecina, ka ne Latgales progresisti, ne Krievu nacionāldemokrati nesavāks 4% balsu, ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. (176.lpp.)

Ko mēs redzam? Ulmanis miris ap to pašu laiku kā īstenībā (20.09.1942.). Manuprāt, bez okupācijas un ieslodzījuma tomēr būtu dzīvojis ilgāk. Pēctecis Alfreds Bērziņš? Ticu.

Tālāk jālabo divas kļūdas. Pirmkārt, cik liels ir slieksnis tikšanai Saeimā? Vispirms minēts, ka 5%, tad divreiz, ka 4%. Pieņemu, ka domāts 4%. Otrkārt, līdz kuŗai Saeimai tikts? Vispirms teikts, ka 26., vēlāk, ka 21. Pieņemu, ka 21., jo tikšanai līdz 26.Saeimai pārāk bieži jānotiek vēlēšanām.

Partiju aina. Autoram Saeimā sēž Zemnieku savienība, sociķi, žīdi, vācieši un Latgales kristīgie. Ticu, ka, atgriežoties dēmokratijā, atjaunotos iepriekšējās partijas:

1931.g. Saeimas vēlēšanu karte

Ticu, ka komūnisti paliktu aizliegti; ticu, ka ieviestu stingrākus noteikumus tikšanai Saeimā; ticu, ka partijas apvienotos vai iznīktu. Ticu, ka galvenās varētu palikt Zemnieku savienība un sociāldēmokrati. Bet neticu Zelča aprakstītam iznākumam. Izskatās, autors visnotaļ izprotami nav vēlējies iedziļināties, kas būtu, ja būtu.

Mūsdienās īstā dzīvē galvenais latviešu partiju dalījums ir pilsētas (vienskaitlī — jo Latvijā ir viena kārtīga pilsēta. Ķekava ir šīs pilsētas rajons, bet Liepāja — lauki) un lauku partijās. Piemēram, 2011.gadā pilsētas partijas bija “Vienotība” un Nācionālā apvienība, bet lauku — zatlerieši un zaļzemnieki. Bez krievu okupācijas šī dalīšanās būtu ne mazāk izteikta — skatīt Ziemeļvalstis.

Pilsētās pilsoniskiem latviešiem būtu pilsētu latviešu partijas, nevis Zemnieku savienība, par ko 1931.g. Saeimas vēlēšanās pilsētās balsoja 3,6% un Rīgas domes vēlēšanās — vispār tikai 2,0%. Nē, pilsētu latviešiem būtu Dēmokratiskais centrs (ierēdņiem, nomaļniekiem, centriski noskaņotiem) un Nācionālā apvienība (turīgākiem, labēji noskaņotiem).

Arī laukos nav gluži tā, ka: “Agrārreforma radīja daudz jaunu zemes īpašnieku, daudz zemnieku partijas atbalstītāju.” Jaunie zemes īpašnieki balsoja par Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partiju, ne Zemnieku savienību. Zemsaviešu balsu īpatsvars 1925.—1931.g. kritās no 15,0% līdz 12,2%, toties jaunsaimnieku — auga no 1,7% līdz 5,8%.

Papildus vēl Latgale, kur dominē katoliskie Latgales kristīgie (8,2% 1931.g.). Apkopojot vienā teikumā — aina būtu kā Skandināvijā: viena liela kreisa partija un vairākas pilsoniskas. Zemnieku savienība gan jau lielākā, bet diez vai 60 gadu nedalīti pie varas.

Atsevišķa runa ir sveštautiešu partijas. Lūk, kāds bija stāvoklis 1930.—1931.g.:

Tauta Balsstiesīgi Balsu
Krievi 10,3% 6,8%
Žīdi 4,5% 4,2%
Vācieši 3,7% 4,7%
Poļi 2,8% 2,2%

Pieņemot turpmāku Latvijas latviskošanos, vienīgie, kas pēc pusgadsimta spētu tikt virs 4%, būtu krievi. “Abrenē 2002” šai ziņā ir iekšējas pretrunas, jo nevar būt vienlaikus:

  1. 4% slieksnis;
  2. Saeimā vācieši un žīdi;
  3. latvieši 93% iedzīvotāju (arī minēts grāmatā).

Pagaidām viss. Nākamreiz — par iedzīvotāju skaitu un sastāvu.

Advertisements

Viena atbilde to “Kā tiešām būtu, ja Abrene būtu palikusi Latvijai — kādus polītiķus vēlētu un partijas dibinātu?”

  1. Latgale | Kesmaseit Says:

    […] Protams, alternatīvajai vēsturei allaž ir jāseko veselīga kriticisma devai. […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: