Vienkāršs tests desmit baļļu skalā, cik marksistiska ir Latvijas valsts


Markss (un Engelss) “Komūnistiskās partijas manifestā” parūpējies, lai būtu iespējams ātri un viegli novērtēt, cik kuŗa valsts atbilst manifesta mācībai. Proti, manifesta pamatdaļas beigās autori apaļos desmit punktos uzrakstījuši, ko darīs, kad nāks pie varas. Programma, kā pilsoņus darīt par varu sagrābušo marksistu vergiem, ir tāda:

Attīstītākās zemēs tomēr gandrīz visur varēs lietot šādus pasākumus:

  1. Zemesīpašuma ekspropriācija un zemes rentes izlietošana valsts izdevumu segšanai.

  2. Augsts progresīvais nodoklis.

  3. Mantošanas tiesību atcelšana.

  4. Visu emigrantu un dumpinieku īpašuma konfiskācija.

  5. Krēdita centrālizācija valsts rokās, nodibinot nācionālu banku ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu.

  6. Visa transporta centrālizācija valsts rokās.

  7. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna.

  8. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā.

  9. Zemkopības un rūpniecības darba savienošana, pilsētas un lauku atšķirības pakāpeniskas likvidācijas veicināšana.

  10. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas audzināšana. Bērnu darba izbeigšana fabrikās tā tagadējā veidā. Audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu utt., utt.

Un tātad — cik Latvijas valsts ir marksistiska? Lai izvērtējam katra punkta atbilstību no 0,0 (ja nemaz neatbilst) līdz 1,0 (ja pilnībā atbilst). Summārais vērtējums tad būs starpā no nulles līdz desmit. Pareizinot ar desmit, varēs iegūt atbilstību procentos.

  1. Zeme pilsoņiem atņemta nav, taču pastāv zemes nodoklis, kas nozīmē, ka pilsoņiem zeme nepārtraukti jāizpērk no valsts — vienkārši tāpat, jo valsts tā sadomājusi. Piemēram, man ir 1% likme, tātad pa simt gadiem valstij būs samaksāta pilna īpašuma vērtība. Jā, zemes renti izlieto valsts (konkrēti, pašvaldības) izdevumu segšanai. Lieku 0,1.
  2. Oficiāli it kā nav, tak neapliekamais minimums iedzīvotāju ienākumu nodokli dara viegli progresīvu. Progresīvitāte manāma arī dažā citā nodevā vai nodoklī. Lieku 0,1.
  3. Mantošanas tiesības atceltas nav, tak valsts nodevas mantojuma lietās ir. Lieku 0,1.
  4. It kā nav. Nav taču, vai ne? Viegli šauboties, vai neesmu kā palaidis gaŗām, lieku 0,0.
  5. Nagi niez, taču pagaidām valsts apmierinājusies par Hipeni, Pareksu un nebanku krēditu. Vērtējums būtu liekams atkarībā no valsts krēdita īpatsvara, ko es nezinu. Piesardzīgi lieku 0,1.
  6. Dzelzceļš — ir; aviācija — daļēji; autobusi — daļēji; vieglie automobiļi — minimāli; kuģi — nav, bet ostas ir. Precīzai ainai būtu jālēš dažādu pārvadātāju kravas un pasažieŗu pārvadājumi, bet pagaidām lieku 0,5.
  7. Šādi tādi valsts (un pašvaldības) uzņēmum ir, vēl vairāk ir valsts jaukšanās instrumentu saimniecībā. Lieku 0,2.
  8. Pat SPRS nebija Marksa iecerēto darba armiju, kur mobilizētu pilsoņus un par pavēļu nepildīšanu nošautu. Lieku 0,0.
  9. Zemkopība un rūpniecība ir senas nozares, un to īpatsvars saimniecībā neatturami rūk. Nevarētu gan teikt, ka darbs būtu diži līdzīgs un apvienots. Pilsētu un lauku atšķirība tiešām pakāpeniski zūd, Latvija piepilsētiskojas. Taču tā nav valsts polītika vai nopelns, bet sekas pilsoņu turības augšanai un automobilizācijai. Lieku 0,1.
  10. Te domāts, ietveŗot skolas — piemēram, angļu tekstā ir ‘education’. Privātskolās un mājmācībā ir niecīga daļa bērnu. Bērnu darbs fabrikās izbeigts. Profesionālā izglītība ir ~1/3 pēc beigušo skaita. Lieku 0,8.

Kopā 2,0 jeb 20%. Tik lielā mērā Latvijas valsts ir marksistiska. Daudz par daudz, manuprāt.

Līdzīgā veidā var pārbaudīt, piemēram, cik liels marksists ir katrs pats.

Publicēts Uncategorized. Birkas: . 2 Comments »

Komūnistiskās partijas manifests


Komūnistiskās partijas manifestsKā jau rakstīju, esmu izlasījis “Komūnistiskās partijas manifestu”. Vismaz trešo reizi: pirmoreiz skolā 80.gadu otrā pusē tas bija obligāti jālasa un jākonspektē; otrreiz kaut kad 90.gados.

Manifests tapis 1847./1848.g. maiņā slepenas starptautiskas komūnistu apvienības uzdevumā. Tajā sabiedrību vēsture iztēlota par šķiru cīņas vēsturi. Autori cenšas iedvest lasītājiem, it kā vēstures gaita ritētu, kā viņiem izdevīgi, ka komūnisti ir visprogresīvākie nākotnē saucēji un komūnisma uzvara ir neizbēgama.

Daudz vietas aizņem 19.gs. pirmās puses apstākļu nogānīšana, norādīts, ka komūnisti grasās tikt pie varas, to sagrābjot bruņotā ceļā, un ieskicēta komūnistu valdīšanas kārtība, kuŗas būtība ir:

..komūnisti var izteikt savu teoriju vienā tezē: privātīpašuma iznīcināšana.

Katrs var pats pārdomāt, kā tāda dzīve izskatītos. Atgādinu, ka pat SPRS tas līdz galam netika izdarīts. Kā nelietīga pīlīšu pūšana par dzīvi un darbu (un gulagu) komūnistiskā valstī skan:

Komūnisms nevienam neņem iespēju piesavināties sabiedriskos produktus, tas tikai ņem iespēju verdzināt ar šo piesavināšanos cita cilvēka darbu.

Lasot top skaidrs (ja līdz tam nebija), ka Marksa (un Engelsa) sludinātais ir nepatiesība un slepkavniecība. Vislabāk to apliecina 5/3 gadsimta pieredze kopš manifesta laišanas klajā. Pirmkārt, komūnistu valdīšana — Ļeņins, Staļins, Mao, Pols Pots u.c. Otrkārt, laiks rādījis, ka Marksa pamatapgalvojumi ir nepatiesi (daudz kas, protams, bija skaidrs arī jau manifesta tapšanas laikā). Sociāldēmokrats Eduards Bernšteins vēl 19.gs. norādīja, ka: 1) tāda vienveidīga strādnieku šķira nepastāv; 2) kapitālismā aug nevis noslāņošanās bagātniekos un nabagos, bet vidusšķira; 3) kapitāla koncentrācija nenotiek. Vai šāds apgalvojums:

Algotā darba vidējā cena ir darba algas minimums, t.i., dzīves līdzekļu summa, kuŗi nepieciešami, lai uzturētu pie dzīvības strādnieku kā strādnieku. Tātad tā, ko algas strādnieks piesavinās strādājot, pietiek tikai, lai viņš varētu atjaunot savu dzīvību.

Protams, nē. Kā jebkuŗam pakalpojumam arī šim cenu normālā saimniecībā, brīvā tirgū noteic piedāvājums un pieprasījums. Atalgojums var būt gan augstāks (lielākoties), gan zemāks par iztikas minimumu. Piemēram, Latvijā šobrīd caurmēra alga ir divreiz augstāka par iztikas minimumu.

Manifests arī ieliek kultūrmarksisma pamatus — iztēlo cilvēku par atomāru, bezdvēselisku darbspēka vienību bez dzimuma, ģimenes, tautas, valodas un mentālitātes:

Tā (buržuāzija — R.E.) nav atstājusi starp cilvēku un cilvēku nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo „samaksu skaidrā naudā”. ..

Buržuāzija norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedusi tās līdz vienkāršām naudas attiecībām. ..

Dzimuma un vecuma atšķirībai nav vairs nekādas sabiedriskas nozīmes strādnieku šķirai. Pastāv tikai darba rīki, kas atkarībā no vecuma un dzimuma rada dažāda lieluma izdevumus. ..

Proletārietim nav īpašuma; .. modernais rūpnieciskais darbs, modernais kapitāla jūgs, — Anglijā tāds pats kā Francijā, Amerikā tāds pats kā Vācijā,— atņēmis tam jebkuru nācionālo raksturu. Likumi, morāle, reliģija, visi tie viņam ir tikai buržuāziski aizspriedumi, aiz kuŗiem slēpjas buržuāziskas intereses. ..

Uz ko balstās tagadējā, buržuāziskā ģimene? Uz kapitālu. Uz privāto iedzīvošanos. .. Vai jūs mums pārmetat, ka mēs gribam izbeigt to, ka vecāki ekspluatē savus bērnus? Šai noziegumā mēs atzīstamies. Bet jūs sakāt, ka, likdami mājas audzināšanas vietā sabiedrisko audzināšanu, mēs gribot iznīcināt cilvēkam visdārgākās attiecības. .. Buržuāziskās frazes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām kļūst toties jo riebīgākas, jo vairāk sakarā ar lielrūpniecības attīstību tiek sarautas ģimenes saites proletāriešiem un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darba rīkiem. ..

Buržujs savu sievu uzlūko tikai par ražošanas rīku. ..

Strādniekiem nav tēvzemes.

Nobeigumā jāteic līdzīgi kā iepriekšējā ierakstā. Arī tāds ļaunuma pilns darbs kā “Komūnistiskās partijas manifests” nav jāaizliedz. Jo ir svarīgi, lai cilvēki varētu oriģinālavotā pārliecināties, kāds ļaunums ir Marksa sludinātais, lai neradītu illūzijas, mocekļu aureolu un aizliegta augļa efektu.

Hitlera “Mana cīņa”


Hitlera Esmu pēdējā laikā izlasījis pāris sociālisma klasiķu darbu, konkrēti, Hitlera “Manu cīņu” un “Komūnistiskās partijas manifestu”. Sākšu ar pirmo. Lasīju internetā, pirmoreiz. Vēl priekš pirmā teikuma izlasīšanas uzreiz pamanāms, ka papīra izdevuma vākā vārda ‘CĪŅA’ burtveidojums trakoti atgādina latviešu komūnistu oficiozu. Izlasījis varu izteikt atzinību izdevējiem par trāpīgu mājienu, ja līdzība veidota apzināti, un apbrīnot trāpīgu sakritību, ja tas noticis nejauši.

Grāmatu Hitlers sarakstījis cietumā 1924.gadā, kamēr bija ieslodzīts par varas sagrābšanas mēģinājumu Minchenē 1923.g. novembrī. Satura ziņā tā apvieno Hitlera autobiografiju (uzfrizētu, lai izrādītu, cik dabisks cilvēku vadonis ir Hitlers), Austrijas un Vācijas 19.gs. pēdējā un 20.gs. pirmā ceturkšņa vēsturi (līdzīgi, kā “VK(b)P vēstures īsais kurss” ataino cara un komūnistu imperijas vēsturi), nācionālsociālistu partijas vēsturi un uzbūvi un Hitlera pasaules skatījuma izklāstu.

Galvenais secinājums pēc izlasīšanas: Hitlera serde, gals un sākums ir antisemītisms. Mežonīgs, necilvēcīgs antisemītisms.

Lasot kļūst redzams, ka Hitlers nav nācionālists. Jo nācionālisms ir tautas mīlestība, un nācionālists vēl ikvienai tautai dzīvot savā zemē savā valstī. Toties Hitlers grib pakļaut un iznīcināt citas. Lasot 1.daļas 11.nodaļu par rasu un tautu cīņu, kļuva pat fiziski pretīgi.

Cilvēku, cilvēku grupu un tautu paverdzināšanu un iznīcināšanu Hitlers attaisno divēji. Pirmkārt, ar principu “augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma”. Tie gan nav Hitlera vārdi, bet vārdi, ar kuŗiem princips vislabāk pazīstams latviešu valodā. Otrkārt, līdzīgi kā marksisti atsaucas uz dabas un vēstures likumiem. Konkrēti, izdzīvo stiprākais jeb pats vainīgs: ja reiz tevi noslepkavoja, tātad nebiji cienīgs sagaidīt nākotni.

Tāpēc Hitlers un viņa ideoloģija ir dziļi naidīga latviešu tautai un latviešu valstij. Iedomāties pretējo var vienīgi pēdējais nelga. Vācu okupantu nodomos bija Latvijas kolonizācija, Rīgā ģenerālplāns “Ost” paredzēja 25 gados iepludināt 96tk vācu kolonistu, taču pēc atkārtotas krievu okupācijas vācu kolonizācijas plāni nobāla krievu kolonizācijas īstenības priekšā: pēc 25 okupācijas gadiem 1970.g. tautskaite Rīgā konstatēja 313tk krievu, 30tk baltkrievu un 25tk ukraiņu.

“Mana cīņa” rāda, ka Hitlers ir sociālists — bet ne marksists (kā arī pats atzīst). Viņš noliedz brīvu tirgu, noliedz iesaistīto cilvēku un cilvēces ieguvumu brīvprātīgā pakalpojumu, preču un naudas maiņā. Piemēram, kāpēc privāts uzņēmums darbojas efektīvāk nekā valsts? Jo privāta mērķis ir peļņa, tāpēc tas spiests mazināt savas izmaksas un piedāvāt pilsoņiem ko labu, lētu un noderīgu. Savukārt valsts (un pašvaldības) struktūru mērķis ir nodrošināt vartuŗu palikšanu pie varas (lai pieminam kaut “Rīgas satiksmi”). Bet Hitleram “Manas cīņas” 1.daļas 5.nodaļā:

Ir labi zināms, ka daudzi augsti stāvoši ierēdņi par grāmatām interesējas visai maz, un tas, ko nav dzirdējuši ūniversitātes sienās, viņus neinteresē vispār. Šīs “galvas” pilnīgi nepamana pat vislielākos apvērsumus zinātnē. Tikai tā var izskaidrot faktu, ka lielākā daļa valsts iestāžu bieži vien atpaliek no privātuzņēmumiem.

Arī sabiedrības iekārtā Hitlers noliedz cilvēku indivīduālitāti — tur viņam eksistē tikai vadonis un masas.

Savas ideoloģijas un partijas nosaukumam Hitlers izraudzījās nācionālsociālisma vārdu, un tam ir polītiski valodnieciskas sekas. Pirmkārt, citi sociālisti izmanto dabisku cilvēka vēlmi pēc ātruma un vienkāršības, lai saīsinātu Hitlera ideoloģijas nosaukumu līdz nacismam, noklusējot sociālisma daļu. Tomēr, kā arī “Mana cīņa” rāda, tas ir sociālisms. Otrkārt, ar to nācionālsociālisma vārds ir diskrēditēts, un Raini saukt par dižāko latviešu nācionālsociālistu kļūst viegli divdomīgi (šķiet, esmu sastapis tādu apzīmējumu 20.gadu avotos, tak ātrumā nespēju atrast).

Būdams cilvēkģeografs, ar īpašu interesi lasīju, kā Hitlers 1.daļas 4.nodaļā izklāsta savu dēmografijas polītiku. Līdzīgi daudziem citiem kreisiem un zaļiem Hitlers ir maltusists. Proti, sludina, ka cilvēku skaits augot ātrāk nekā iespējas tos pabaŗot. No tā Hitleram izriet, ka 1) valstij jākontrolē cilvēku vairošanās; 2) valstij jākontrolē cilvēku miršana un jānogalina “nevērtīgākie”; 3) jāsagrābj jaunas zemes Eiropā. Sociālisms, dziļā oikoloģija un “nepērc svešu” princips organiski saplūst (2.daļas 14.nodaļa):

Valsts centīsies noteikt veselīgu, dabisku, dzīvesspējīgu proporciju starp mūsu iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un mūsu territoriju lielumu un kvalitāti, no otras puses. .. Par veselīgu proporciju varam uzskatīt tikai tādu attiecību starp šiem diviem lielumiem, kas pilnīgi nodrošina tautas paēdināšanu ar pašu zemes dāvātiem produktiem. Jebkāds cits lietu izkārtojums, pat ja tas ilgst gadu simtus vai tūkstošus, ir nenormāls un neveselīgs. Agrāk vai vēlāk tas nesīs tautai vislielāko ļaunumu un var pat novest līdz tās pilnīgai iznīcībai.

Ārpolītikā Hitlers iedomājies sev par sabiedrotiem Angliju un Italiju. Turklāt ne tikai iedomājies, bet arī ķēries pie praktiskiem darbiem — nācionālsociālisti atšķirībā no citām vācu partijām bija pret palīdzēšanu Italijas varā nonākušajiem Dienvidtiroles vāciešiem. Kaut fašisms nebija Hitlera ideoloģija, viņš Musolīni iekšpolītiku un iespējamo sabiedrotā plecu vērtēja augstāk par savu tautiešu aizstāvību. Savukārt Austrumu polītikas izklāsts (2.daļas 14.nodaļa) satur, iespējams, slavenāko “Manas cīņas” citātu:

Jau Vācijas un Krievijas savienības noslēgšana pati par sevi nozīmētu, ka ir neizbēgams jauns kaŗš, kuŗa iznākums jau ir izlemts. Tāds kaŗš nozīmētu vienīgi Vācijas beigas.

“Mana cīņa” sagādā arī kādu vilšanos. Proti, Hitlers jūsmīgi klāsta, kā pēc viņa iesaistīšanās kustība un partija gājusi rūkdama augšup, bet, kad stāstījumā pienācis pie kulminācijas — Minchenes alus puča —, kautri aizgriežas (2.daļas 15.nodaļa):

Šeit neiztirzāšu notikumus, kas noveda pie 1923.gada 8.novembŗa un iepriekš noteica notikumu iznākumu. To nedaru tādēļ, ka nesaskatu no tā nekādu labumu nākotnē un uzskatu par pilnīgi bezmērķīgu pašreiz. Kādēļ uzplēst šīs sadzijušās brūces? Kādēļ gan uz visiem laikiem piekalt pie kauna staba cilvēkus, kas savas sirds dziļumos varbūt mīl savu tautu, taču nesaprata mūs un kļūdījās, nenostādamies ar mums uz viena ceļa!

Acīmredzot ir pārāk daudz neērtu jautājumu. Piemēram, kā tā gadījās, ka dumpis tik ļoti sakrita ar Kominternes 1923.g. rudens Eiropas kapitālisma gāšanas kampaņu un komūnistu dumpi Hamburgā; kā gadījās, ka tas notika tik apaļā brīdī — lielinieku apvērsuma piektajā gadadienā; kur dumpim dabūta nauda, ieroči un bruņojums? Un Hitlers kautri aizgriežas.

Grāmatā skaidri lasāms, ko Hitlers grasās darīt, un rakstītais atbilst tam, ko viņš īstenoja, ticis pie varas. Tā ka kopš “Manas cīņas” iznākšanas 1925.—1926.g. bija zināms, ko Hitlers nozīmē: diktātūru — vāciešiem, kaŗu — vācu kaimiņiem, nāvi — žīdiem. Godīgi cilvēki varēja secināt, ka tādu neģēli nedrīkst laist pie varas. Savukārt Staļins, kad izlasīja viņam iztulkoto “Manu cīņu”, varēja berzēt rokas: beidzot parādījies kāds, kas varētu kļūt revolūcijas ledlauzis.

Grāmatas iznākšanas laikā vēl varēja domāt, ka Hitlers ir 3% sīkpartijas jampampiņš, taču, vēlākais, 1930.g. kļuva skaidrs, ka draudi ir reāli un visiem ar veselo saprātu apveltītiem polītiķiem un vēlētājiem jāapvienojas, lai jebkādiem līdzekļiem novērstu viņa nākšanu pie varas. Tas netika darīts, un 1932.g. jau bija par vēlu, jo hitleriešiem un komūnistiem kopā bija vairākums Reichstāgā un komūnisti, pēc Staļina pavēles, nevis centās pasargāt Vāciju un pasauli no Hitlera, bet dedzīgi grāva Veimāras republiku.

Vai tāds necilvēcības pilns darbs kā “Mana cīņa” (vai “Komūnistiskās partijas manifests”) būtu jāaizliedz? Nē, nav jāaizliedz. Jo ir svarīgi, lai cilvēki varētu oriģinālavotā pārliecināties, cik slepkavniecisks Hitlers ir, lai neradītu illūzijas, mocekļa aureolu un aizliegta augļa efektu.

%d bloggers like this: