Artura Heilija “Stiprās zāles”


Arturs Heilijs, Atceros, kad krievu laikā izdeva pāris Artura Heilija romānu (“Lidosta” un “Riteņi”), cilvēki tos izķēra — jo bija izslāpuši pēc sociālistiskā reālisma nesaķēzītas literātūras par amerikāņu dzīvi un darbu. Arī es izlasīju, arī man bija interesanti.

Nesen manās rokās nāca Heilija “Stiprās zāles” (“Liesmas” 1993.g. izdevums; ir arī “Zvaigznes” 2010.g.). Nu esmu izlasījis un varu dalīties iespaidos.

Arī “Stiprās zāles” stāsta par amerikāņu dzīvi un darbu, arī “Stipro zāļu” darbība saistīta ar kādu uzņēmumu — kā var jau pēc nosaukuma nojaust, ar zāļu firmu. Romāns vēsta par Sīlijas Džordanas dzīvi un karjeru no zāļu pārdošanas aģentes maizes līdz pašām virsotnēm.

Man, kuŗš nekā nejēdz no zāļu taisīšanas virtuves, Heilija garadarbs šķita pagalam pārliecinošs un patiess, turklāt, kaut gan darbība notiek pusgadsimtu senā pagātnē (1957.—1985.), pilnīgi piemērojams mūsdienām. Tik ļoti, ka atkal un atkal jāatgādina sev — tā ir daiļliterātūra, tu nekā nejēdz no zāļu taisīšanas virtuves un nevari būt drošs, ka viss tiešām tā ir. Ko vērta vien ir zāļu firmas pārstāvja vizīte pie valsts zāļu pārbaudītāja:

— Šķiet, ka mums ar “Mierīgo ritmu” radušās kādas grūtības. — Lords centās runāt draudzīgā tonī. — Esmu ieradies, lai uzzinātu, kas par lietu.

— Jūsu jauno medikamentu ieviešanas nodaļas darbinieki ir nevīžīgi un neorganizēti, — Meiss teica. — Turklāt nav paziņojuši to, kas man vajadzīgs.

— Kādā ziņā neorganizēti? Un kas jums vēl ir vajadzīgs?

Meiss ignorēja pirmo jautājumu un atbildēja uz otro:

— Es vēl neesmu izlēmis. Bet jūsu cilvēki to uzzinās.

— Kad mēs to uzzināsim?

— Kad būšu gatavs jums to pateikt.

Skaistākais grāmatā ir tās optimistiskā noskaņa. Amerikāņu sapnis — kā mērķtiecīgs cilvēks ar centību, darbu un tikumu izsitas dzīvē. Tik ļoti, ka Sīlija un viņas vīrs paliek prātā par paraugu, pēc kā tiekties darbā un personiskā dzīvē. Līdzīgu optimistisku noskaņu esmu sastapis profesora Marka Perija un Denjela Mičela emuārā. Tās cēlonis ir cilvēka dabas un brīva tirgus izpratne: sugas turpināšanas un pašsaglabāšanās instinktā balstīta cilvēku dzīšanās pēc laimes un labuma sev un savējiem pārspēj visas ligas un visas valsts izrakstītās zāles ligu ārstēšanai. Visspilgtāk optimistiskā noskaņa izpaužas epilogā:

— Tādi cilvēki kā tu, kuri atrodas pastāvīgā spriedzē un ir it kā ieauguši savā darbā, reizēm — un es domāju, ka šī ir viena no tādām, — spēj saskatīt tikai negaisa mākoņus un aizmirst par varavīksnēm.

— Pastāsti man par kādu varavīksni!

— Tas ir viegli. Tu man atnesi vienu varavīksni, kad sākās mūsu kopīgā dzīve. Lotromicīns. Tas joprojām ir savā vietā — tas ir tikpat labs kā toreiz, kad tu atļāvi man to izmantot pirmajam: efektīvs, dzīvību glābjošs, ārstam vienmēr nepieciešams. Protams, par lotromicīnu vairs neviens nerunā — tas vairs nav jaunums, tas ir pārāk ilgi jau lietots. Kad pabeidzu studijas — septiņus gadus pēc Otrā pasaules kara —, bija tik daudz slimību, pret kurām ārstiem nebija ieroču, un tas bija briesmīgi. Tagad tā vairs nav. Tagad ir vesels zāļu arsenāls — to devusi tava industrija.

— Es dzirdu mūziku, — Sīlija teica. — Spēlē vēl!

— Okei, ņemsim hipertensiju. Pirms divdesmit gadiem bija maz ārstēšanas līdzekļu. Turklāt bieži vien tie nelīdzēja. Nereti hipertensija nogalināja. Tagad šīs slimības ārstēšana ar medikamentiem ir plaša un droša. Uz pusi samazinājies hipertensijas izraisīto insultu daudzums. Medikamenti novērš infarktus. Tuberkuloze kļuvusi retums, čūlas veidošanās ir apturama. Vieglāka kļuvusi diabētiķu dzīve. Ikvienā medicīnas sfērā ir daudz labu zāļu. Es tās parakstu katru dienu. Veiksmīgu, derīgu medikamentu skaists pārsniedz neveiksmīgo. Uz vienu sliktu medikamentu ir simt labu. Un iegūst ne tikai farmaceitiskās firmas. Lielākie ieguvēji ir cilvēki, kas atgūst veselību. Jūsu industrija, neraugoties uz visām vainām, darījusi cilvēcei daudz laba.

Jā, arī es esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā dzīvot kļūs arvien labāk un vieglāk. Arī Latvijā, kur sociālisma iekārtas dēļ dzīves ilgums pēc 1960.gada vairs neauga, kopš 90.gadu vidus tas aug par pieciem mēnešiem gadā.

Atgriežoties pie grāmatas, patīkami ir, ka Heilijs nemorālizē un “Stiprās zāles” Amerikā, šķiet, varētu būt baudāmas kā dēmokratu, tā republikāņu lasītājam. (Galu galā, lai grāmata gūtu lielākus panākumus, autoram nepieciešams, lai to pērk kā vieni, tā otri.) Tāpat atzinīgi vērtējama Heilija valodas un sižeta vērpšanas māka, kas “Stipro zāļu” lasīšanu dara grūti apturamu. (Es to izlasīju trīs diennaktīs.) Un, kad izlasīts, gribas vēl kādu viņa gabalu.

Advertisements

Viena atbilde to “Artura Heilija “Stiprās zāles””

  1. Artura Heilija “Viesnīca” | Mans zelts ir mana tauta Says:

    […] vākos par 1,62 Ls. Izraudzījos tieši šīs, jo patīk Heilija darbavietu romāni (piemēram, “Stiprās zāles”), kas tēlo uzņēmuma vai iestādes darba iekšieni un reizē cilvēkus, kuŗi ir ar vājībām, […]


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: